Izdzīvošanas varianti

Nikolajs Platonovs piekrita gan tikties ar mani, taču visu laiku aizbildinājās ar aizņemtību. Bet mani telefona zvani parasti sasniedza zemnieku saimniecības īpašnieku ceļā. Beigu beigās tomēr izdevās tikties ar Nikolaju un Svetlanu. Redakcijā mans jaunais paziņa atzinās, ka gadā nobrauc gandrīz 100000 kilometru.

Patīkami cilvēki, atklāta saruna ar bažām par rītdienu. Platonovi ir Grāveru puses uzvārds, Nikolajam bija gads, kad viņa vecāki nopirka māju Peipiņu ciemā. Pabeidzis Šķeltovas astoņgadīgo skolu, viņš iestājās Višķu sovhoztehnikumā, kur arī saņēma tehniķa mehāniķa diplomu. Par karjeru pilsētā īpaši nesapņoja, lai gan mēģināja, tāpēc pašlaik Nikolajs turpina pievērsties lauku biznesam. Turklāt ar apskaužamu neatlaidību.

Viņa dzīvesbiedre Svetlana piedzimusi Maltā. Viņas sapnis bija iegūt augstāko izglītību, tāpēc viņa pabeidza Tveras valsts universitāti un, izdarījusi apzinātu izvēli, kļuva par diplomētu ekonomisti menedžeri. Savu karjeru sāka Rēzeknes piena konservu kombinātā, kuram arī nebija lemts izbēgt no sabrukuma, kas pārņēma Latviju.

... Grūtie deviņdesmitie lūzuma gadi. Nikolaja tēvs visu savu darba mūžu nostrādāja par piena vedējmašīnas šoferi. Kad beidza pastāvēt Daugavpils 7. autokombināts, Ivans Platonovs dabūja īpašumā piena vedējmašīnu ZIL-130. Nikolaja māte labi orientējās starpnieku servisā — viņa daudzus gadus nostrādāja par piena savācēju. Pati dzīve pamudināja Platonovu junioru izmantot vecāku resursu, un viņš privātā kārtā sāka transportēt zemnieku pienu uz pārstādes rūpnīcu. Rēzeknes piena konservu kombinātā Nikolajs tad arī iepazinās ar Svetlanu: pirms vienpadsmit gadiem tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Tikai pagāja pāris gadu, kamēr pilsētniece bija ar mieru pārbraukt uz Šķeltovu.

Nikolajs laiku veltīgi nezaudēja, un pārejas perioda rītausmā, izstudējis lauku uzņēmējdarbības ābeci, viņš uzsāka īstu biznesu un uzņēmās SIA “Seda D” vadību. Bija ne tikai tās dibinātājs, bet arī direktors. Labākajos gados firmai piederēja vairāk nekā desmit piena vedējmašīnu, bet uzticamie šoferi Alfrēds Maslovskis, Pēteris Rukmans, Jāzeps Iļiško, Boriss Prokofjevs, Osvalds Kurtišs braukāja krustām šķērsām pa Šķeltovas, Grāveru, Kalniešu, Indras, Piedrujas, Kaplavas pagasta izdangātajiem ceļiem, iegriežoties arī Dau- gavpils rajonā. Pēc pieciem gadiem Nikolajs pieņēma jaunu lēmumu un reģistrēja savu SIA “SNP”. Viss administrācijas štats: Nikolajs — direktors, Svetlana — grāmatvede. Tolaik automobiļu ZIL privāto parku papildināja pirmā piena vedējmašīna 30-tonniece “Scania”.

Tikai tirgus ekonomika ir kaprīza dāma, un ģimenes firma, piespiedu kārtā nomainījusi piena vedējmašīnas pret pašizgāzējiem, sāka sniegt ceļu būves tehniskos pakalpojumus. Taču, lai cik dīvaini tas būtu, tomēr galveno ienākumu Nikolajs un Svetlana tomēr saņem no zemnieku saimniecības, kuras bāze ir vecāku atstātais mantojums. Tā ka zemnieku saimniecību “Ziemeļi K”, kas reģistrēta pirms pāris gadiem, tagad vada divas Platonovu paaudzes. Pakāpeniski pašu zemes platība paplašinājās līdz pusotra simta hektāriem plus nomātie. Iegādāts viss nepieciešamais lauksaimniecības tehnikas komplekss, tajā skaitā mūsdienīgie traktori — Amerikas ražojuma “John Deere” un Dienvidkorejas ražojuma “Kioti-45”, kuru Platonovs seniors mīļi dēvē par “kaķīti”. Ir arī prestižas markas “Claas” graudu kombains. Lai arī tas nav “no nulles”, tomēr pilnīgi drošs darbā.

Galvenā uzmanība te ir pievērsta piena ražošanai. Slaucamais ganāmpulks kopā ar jaunlopiem pakāpeniski palielinājās līdz 50 ragulopiem. Visi darbi lopkopībā un zemkopībā ir mehanizēti. Skaidrs, ka ar šādu vērienu zemnieku saimniecības īpašniekiem vieniem pašiem netikt galā, tāpēc lauku firma piedāvā darba vietas.

Kad saruna ievirzījās par piena iepirkuma cenām, Nikolajs smagi nopūtās: “Tā ir ņirgāšanās par zemniekiem. Mēs dzīvojam gluži kā nevadāmā valstī un esam spiesti sa-šaurināt lauksaimniecisko ražošanu, tikai mēs nesteidzamies padoties. Žēl piena ganāmpulka — govis taču ir ar ciltsrakstiem. Mums nav nekādas pārliecības, tāpēc es nodrošinos ar uzņēmējdarbību ceļa Jēkabpils — Varakļāni būvē. Dzīve uz riteņiem, visu laiku atrodos ceļā.”

Valsts un amatvīru ciniska attieksme pret darba cilvēku ir ne tikai acīmredzams fakts, bet arī trakojošās finanšu un ekonomiskās krīzes galvenais cēlonis. Taču, kā saka, nav ļaunuma bez labuma. Noslēpums kļūst zināms: milzīgos budžeta līdzekļus visu līmeņu amatvīri tērēja pamatā pašu vajadzībām.

Lai arī kā es centos, mūsu sarunu redakcijā neizdevās pabeigt ar optimistisku noti. Nikolajs pateica to, kas bija sakrājies uz sirds: “Ir sāpīgi par dzimto novadu. Tūrisms neattīstās, ezeru krasti pārdoti gadījuma cilvēkiem. Daļa aramzemju netiek izmantota pēc nozīmes. Pagastā nav palicis nevienas kaltes, slikts ir ceļu stāvoklis. Pastāvīgi traucējumi elektroenerģijas padevē. Pēc lietus un puteņiem govis nākas slaukt ar rokām. Bet te vēl kavējumi ar norēķiniem par realizēto pienu. Jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem. Visur problēmas, tāpēc gaidām no “Ezerzemes” vairāk kritisku rakstu, jo nav ar ko lielīties.”

Aleksejs GONČAROVS