3. Sešas karstas dieniņas

Aleksejs un Marina

Mans māsasdēls, vārdabrālis Aleksejs daudzas rakstura īpašības mantojis no vecākiem. Neatlaidībā un mērķtiecībā viņš atdarina Teterjatņikovu vecāko. Pēc tēva padoma viņš pabeidza Nacionālo transporta universitāti, tikai izvēlējās ekonomikas fakultāti. Vladimirs, domājot par perspektīvu, tagad uzskata, ka dēlam svarīgāks būtu diploms ar ceļu būves profilu, bez kā ir grūti pretendēt uz firmas vadītāja amatu. Taču, kā saka, mūžu dzīvo, mūžu mācies, būtu tikai vēlē- šanās, bet cilvēks, kuram nedaudz pāri trīsdesmit gadiem, tiek uzskatīts gandrīz par jaunieti.

Kad Aleksejs pabeidza augstskolu, tēvs piespiedu kārtā cīnījās par savas pusdzīvās ražotnes izdzīvošanu. Nepaklausījis vecāku padomam un dzeno- ties pēc tūlītējas pieklājīgas peļņas (jaunajiem gribas saņemt visu un uzreiz), dēls kopā ar draugiem devās uz Angliju. Tur viņam bija laba izdzīvošanas un patstāvības pārbaudes skola. Viņš iepazina patiesu sterliņu mārciņas vērtību. Uzņēmās jebkuru darbu — sāka kā oficiants, strādāja par apsargu, bija celtnieks. Tāpat kā visi viņa vienaudži, krāja naudu. Pakāpeniski nonāca pie secinājuma, ka ciemos ir labi, bet mājās tomēr labāk. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Lubnā viņu gaidīja plašs trīsistabu dzīvoklis, no kura vecāki pārbrauca uz personīgo kotedžu. Atgriezies mājās ar kapitālu, Aleksejs nopirka jaunu mašīnu “Mitsubishi”, bet par pārējo naudu iegādājās akcijas tēva ceļu būves firmā, kurā ieguva ražošanas daļas inženiera amatu. Ar pieklājīgu algu pat pēc rietumu mērauklām.

Kad jokojot Vladimiram pajautāju, kāpēc Aleksejs nav direktora vietnieks, viņš pilnīgi nopietni atbildēja: “Lai darbā pierāda savu profesionālo konkurētspēju.”

Nezinu, apzināti vai neapzināti, taču arī Alekseja māsa Irina pabeigusi Nacionālās tautsaimniecības universitātes banku profila fakultāti, saņemot ekonomistes vietu gādīgā tēva firmā.. Marina, Alekseja dzīvesbiedre, šogad pabeidza to pašu augstskolu, kur studēja Irina, un domāju, ka viņai par iekārtošanos darbā nav vērts uztraukties. Ģimenes ceļu būves biznesa iezīmes kļūst redzamas aizvien skaidrāk. Bet kas te slikts?

Kāzas — pirmā diena

Tajā ilgi gaidītajā sestdienā temperatūra sasniedza kārtējo rekordu: 40 grā- du ēnā, saulē visi 56. Mierināja viens: kāzu svinības 120 viesiem paredzētas plašā apaļā diskotēku zālē “NLO” ar pilsētā visjaudīgāko kondicionētāju. Vēsi bija arī laulī- bu reģistrācijas pilī, kur todien laba ceļa vēlējumus patstāvīgajā dzīvē saņēma 30 pāri! Saīsinātā programma nemaz nemazināja jaunās ģimenes tapšanas akta svinīgumu, bet baltsarkanie dvieļi uzsvēra rituāla nacionālo kolorītu. Tālāk kāzu eskorts, kurā bija nomātie markas “Mercedes” automobiļi, vislepnākie pilsētā, brauca pa jaunlaulāto parasto maršrutu — uz trim tiltiem. Ceļā bija zaļās pieturas ar visas jauniešu svītas cienāšanu, kas aizņēma gandrīz trīs stundas.

Stikla zāle sagaidīja karstuma nogurdinātos viesus ar dzīvinošu dzestrumu. Tālāk viss ritēja saskaņā ar protokolu ar vairākiem saucieniem “rūgts!” Ceremonija bija sagatavota lieliski. Apsveikumi, tosti, mūzika, pirmais valsis. Un vispieprasītākais dzēriens — aukstais “Boržomi”. Galdi burtiski vai lūza no ēdieniem, pirmajā dienā vien es saskaitīju sešus karstos ēdienus. Īpaši iepatikās ābolos ceptā pīle... Dzēra gal- venokārt armēņu konjaku un dārgus vīnus, taču oficianti tūdaļ apmierināja ikviena ciemiņa vēlēšanos. Man uz galda vienā momentā parādījās aprasojusi pudele degvīna “Kazacjka rada”. Ukraiņi gan nav atradinājušies tecināt gorilku pēc senām un pārbaudītām receptēm!

Nemanot kāzu jautrība pārtapa par vakara šovu, kurā piedalījās pilsētas labākie pašdarbnieku kolektīvi. Tautas, estrādes un, protams, austrumu dejas. Septiņas kāzu līksmošanas stundas aizritēja kā pasakains mirklis.

Mani, kā saka, rāva uz visām pusēm — zālē bija daudz senu paziņu, ar kuriem es sadraudzējos iepriekšējās reizēs. Biznesmenis Stepaničs pavēlēja oficiantiem sarūpēt otro vietu Varjas brālim sev blakus, un vairākas reizes mani rāva pie sevis, pārtraucot fotografēšanu un jautrību. Steigā es stāstīju par Eiropas Savienības jaunumiem un ne tikai... Pastāvīgi kāds no jauniešiem lūdza paturēt rokā manu jauno fotokameru “Nikon”.

Jautrības kulminācija

Svētdienas rītā Volodja un Varja noslēpumainās gaidās uzvilka tautas tērpus. Drīz vien viss kļuva skaidrs: atvērās vārti un pagalmā parādījās svinību gaviļnieki. Abi izšūtos kreklos, Aleksejs — platās sarkanās biksēs. Tās bija sabāztas ādas zābakos, kas ne no kā nebaidās (tā dziedāja kāzu muzikants). Jaunā sieva, pasniedzot vīratēvam un vīramātei kviešu maizes klaipu, sacīja: “Ņemiet maizi un uzņemiet mani savā ģimenē kā miesīgu meitu.”.

Skūpsti, prieka un aizkustinājuma asaras, bet tad jau divi Teterjatņikovu pāri un mēs, viesi, devāmies turpināt līksmošanu uz “Nezināmo lidojošo objektu”. Pie ieejas ķekatnieki — čigāni, Ukrainas flotes jūrnieki, milicis, robežsargi. Gribi iekļūt pavēsā zālē — iedzer mēriņu gorilkas vai glāzi vīna. Tepat strādāja veterinārs un ārste, izsniedzot kāzu receptes. Atteikties nebija ko mēģināt — tas būtu jo sliktāk pašam.

Tiem, kuri laimīgi tika garām jautrajiem muitniekiem un apsēdās pie galda, uzreiz pasniedza... karstu zupu. Atceros, kā pirms trim gadiem Irinas kāzās mūs, viesus, no rīta cienāja ar karstu soļanku. Aleksejs un Marina pasniedza šurpu — asu jēra gaļas zupu. Porcijas bija lielas, taču daži “iepriekšējā vakarā cietušie” lūdza pat papildinājumu.
Pēc ukraiņu parašas jaunlaulātie otrajā dienā kļuva par viesmīlīgiem saimniekiem, bet viņu vietu ieņēma vecāki, kuriem arī pastāvīgi uzsauca “rūgts!”

Lai radītu vispārēju jautrību, jaunā sieva, visu laiku aizbildinoties ar pieredzes trūkumu, vecākiem lika priekšā gan apskrubinātus kaulus, gan nevārītus dārzeņus. Lauku muzikants, vārdā Ruslans, dziedāja draiskas tautas dziesmas, ko tūdaļ piedziedāja viesi. Dziedāšana līgani pārtapa vispā- rējās dejās, kamēr dejotāji spēja turēties kājās.

Visi gaidīja galveno trumpi. Te es gribu paskaidrot. Daudzu gadsimtu tradīcijas būtību es tā arī nesapratu, tikai kāzu otrajā dienā ir pieņemts izvārtīt jaun- laulāto vecākus... dubļos. Tam vislabāk piemērots purvs vai aizaudzis dīķis. Zinu, ka jaunizceptie sievastēvs un sievasmāte, vīratēvs ar vīramāti iepriekš ap- strādāja visneuzticamākos viesus, lai nomainītu dubļus pret tīru ūdeni. Varja līdz pēdējam uztraucās, ka viens ielūgto pā- ris, kurš nepiekrita kompromisam, var pagriezt rituālu senajā gultnē.

Viss beidzās laimīgi: piebrauca pajūgs, kurā draudzīgi nosēdināja paklausīgos vecākus. Sāku- mā pacienāja ar vīnu — tad, mūzikai un saucieniem skanot, aizveda pa pilsētas parku. No krū- miem, gluži kā no zemes lēca laukā puiši ar spaiņiem, apliedami braucējus ar ūdeni. Nobiedētais zirgs rāvās sānis, bajānists centās aizsegt savu instrumentu. Kad pietrūka ūdens, galīgi izmirkušos vecākus aplēja ar šampanieti. Un cienāja visus sanākušos, kuri smējās, vēderus turēdami.

Jautrība turpinājās zālē, kur pārģērbušies vecāki ieņēma savu goda vietu. Tikai mūzika skanēja neilgi... Dienvidus saule karsēja tā, ka kondicionētāji nespēja atvēsināt. Tad Aleksejs un Marina, vispārējiem aplausiem skanot, pateica glābējfrāzi: “Kāzinieki brauc līk- smot uz upi!” Vienā mirklī viss, kas glabājās ledusskapjos un bija uz galdiem, tika pārnests uz automašīnu bagāžniekiem. Aizskrējis uz mājām, lai apmainītu no šampanieša samirkušo kreklu, es neapdomīgi atstāju fotoaparātu. Citādi jautro fotokolekciju papildinātu kadri, kā no ūdens rēgojas galvas un rokas ar glāzēm. Kas tur ko teikt, ukraiņi prot labi iedzert, taču ar lieliskām uzkodām neviens nereibst. To es pamanīju gan medībās, gan pie makšķernieku ugunskura, gan divās manu lielisko māsasbērnu kāzās.

Pirms laika atgriežoties mājās, es pēkšņi nodomāju, ka man palaimējies, jo dzīvoju svētītā valstī, kur nav vulkānu, postoša karstuma, nav plūdu, briesmīgu meža ugunsgrēku un zemestrīču. Bet ieilgušās postpadomju nelaimes gan Latvijā, gan Ukrainā radušās ienaidnieku un vainīgo veltīgas meklēšanas dēļ. Ukrainā jau sāk apzināties, ka labākais līdzeklis pret krīzi, inflāciju, devalvāciju ir sabiedrības saskaņa, savstarpēji izdevīgas attiecībās ar kaimiņvalstīm — Krieviju un Baltkrieviju. Varbūt arī mēs reiz sapratīsim?

Aleksejs GONČAROVS