Vislīksmākie vasaras svētki

Tas ir, reizi gadā mēs, šķiet, bijām kā patstāvīgi cilvēki - tātad pieauguši. Uz vietas, protams, nesēdējām. Sākumā skatījāmies, kā pieaugušie dedzina ugunskurus, savā bērnu kompānijā dzērām limonādi, čaukstinājām konfekšu papīrus un tad draiskojāmies papilnam: kā partizāni, tumsā skrējām no viena ugunskura uz citu: klausījāmies, par ko pieaugušie runāja, skatījāmies, cik mučeļu alus sabrūvēts svētkiem.

Kādu reizi mēs izcēlāmies. Bija pāri pusnaktij. Mēs devāmies uz mežu, bet tas ir purvājā. Tad nu sākām: kurš dziedāt kukarekū, kurš rēkt, kurš rukšķēt... Dabūjām sutu. Toties bijām vieni tumšā, baismā mežā! Taču mēs ne tikai rīkojām delverības. Vakaros zēnu un meiteņu bars (mūsu pastāvīgā septiņu cilvēku komanda) skrējām aiz krustcelēm pēc ozola zariem Jāņu vainagiem. To mēs darījām pa kluso, lai nenojaustu pieaugušie. Viņi, protams, nenojauta un gatavoja maisiņus ar saldumiem. Vissmieklīgākais bija tas, ka mēs sveicām ne tikai Jāņus, bet arī Ivanus, kuru mūsu pusē ir ka biezs. Taču reizi gadā cilvēks var arī nedaudz pamainīt vārdu, vai nav tiesa? Bet pie galdiem, kad kļuvām līksmāki no smiekliem, jokiem un nacionālā dzēriena, līgodziesmas jau veltījām Jāņu un Ivanu dēliem un meitām. Lūk, tādi dīvaini esam mēs, latgalieši! Tad, lūk, mēs gājām pie Jāņiem un Ivaniem ar dziesmām par godu dienas (vai nakts) varoņiem, likām galvā vainagu, pieturot to, lai neizjuktu, par ko saņēmām lielu paldies, bet piedevām konfektes un cepumus.

Jāsaka, ka mēs to darījām ar mīlestību, ticot, ka tā tam arī jābūt. Lai gan toreiz mēs vēl neko nezinājām par seno latviešu tautas svētku nozīmi. Acīmredzot tā visdrīzāk bija rotaļa, ko mēs spēlējām pa īstam. Vispār tas bija zelta likums, nemainīga tradīcija apsveikt kaimiņu un radinieku viņu svētkos.

Protams, laukos Līgosvētkiem cilvēki gatavojās laikus. Saimnieces vienkārši būrās pie katla, vārot sieru, bet alus putoja mucās tik kārdinoši, ka gribējās ielēkt šajā mucā. Lai priecīgi un no visas sirds palīgotu, sākumā bija jāpastrādā vaiga sviedros. Īstais Jāņu alus tapa ne jau vienā dienā. To zina alus brūvētāji ar stāžu. Atceros, atbrauca pie mums vecais radinieks no kaimiņu ciema. Es neko nesapratu: kāpēc kurina pirti nedēļas vidū, bet vēl vectēvs taisās nakšņot pirtī! Vēlāk es uzzināju, kāpēc mājas alus ir tik garšīgs un aromātisks - no iesala smaržas vien var apreibt.

Svētki sākās pirms saules rieta. Bet ap pusnakti līksmie laucinieki gāja riņķadejās apkārt ugunskuram un dejoja. Drosminieki lēca pāri ugunskuram. Vasaras visīsākajā naktī cilvēki piederēja paši sev: dāsni klāja galdu, līksmoja uz nebēdu, jokoja, un visiem bija labi. Pulcējās daudz jaunatnes. Ne jau gadījuma pēc Jāņu nakts tiek uzskatīta par brīnumu un mīlestības nakti. Acīmredzot kaut kur debesīs Jāņiem un Līgām tiek dāvāta burvīga laime, ja viņi prot atrast cits citu tieši vasaras saulgriežu svētkos. Un vai tā nav neredzamā zieda maģija, kuru neviens nav redzējis?

Cik dziesmu skanēja tajās Jāņunaktīs! Citā, pieaugušo dzīvē tik draudzīgus kordziedājumus, kad līksmoja viss ciems, es vairs nedzirdēju. Kalnā aiz ezera spēlēja ermoņikas, sasaucoties ar akordeona skaņām pakalnā kādas mājas pagalmā un ģitāras akordiem. Ciemats vienkārši liesmoja ugunskuros. Un bija tik gaišs kā dienā un jautri kā kāzās, un baismīgi kā leģendās par Jāņu nakti...

Mēs, bērni, šaudījāmies šurp un turp. Visu pamanījām un, protams, ķiķinot, sačukstējāmies, ja kāds pa ceļu gāja streipuļodams. Taču no vecākiem baidījāmies, tāpēc tikai no rītā mājās stāstījām, ka kāds onkulis droši vien naktī negulēja, daudz dziedāja un dejoja, tāpēc viņam bija tik grūti iet. Lai gan lieliski sapratām: cilvēks iedzēra lieku glāzi. Bet jūs pamēģiniet tā vienkārši pateikt: “Paliec sveiks!” mājas alum, kas sabrūvēts no dabīgām sastāvdaļām un no tīras sirds!

Šo stāstu nācās dzirdēt no ciema iedzīvotājas Annas. “Mana bērnība pagāja septiņdesmitajos gados,” atceras Anna. “Manā dzimtenē pie Rēzeknes, Sakstagala ciemā, Līgosvētkus atzīmēja skaļi, pulcējoties vienā lielā pulkā. Vienatnē nebija pieņemts tupēt pie ugunskura. Bez parastajiem ugunskuriem dedzināja uguni lielā mucā un cēla uz kārts - tā liesma bija redzama no tālienes. Protams, lēca pāri ugunskuriem. Meitenes pina skaistus jāņuzāļu vainagus. Jāņiem tradicionāli bija tikai ozollapu vainagi, reizēm tos rotāja ar kalmju ziediem un lapām. Skaisti zīlēja. Puiši un meitenes gāja pie upes ar sagatavotiem vainadziņiem, laida tos pa upi. Ja vainagi pietuvojās viens otram, tas nozīmēja, ka jaunie būs kopā. Ja upe tos attālināja vienu no otra, tas nozīmēja, ka pāris izšķirsies. Lai uzzinātu, vai izies pie vīra, meitenes meta vainagus uz ābeles. Ja vainags aizķērās uz zara, gaidi līgavaini. Un, vai zināt, viss piepildījās. Vēl apstaigāja mājas, kur dzīvoja Jāņi. Saimnieki zināja par šo paražu un iepriekš sarūpēja cienastus. Tad, lūk, ja saimniecei sakņudārzs nebija izravēts, viņu apdziedāja, tas ir, dziesmās pēla un strostēja nevīžīgo saimnieci. Bet vienalga vīrietis cienāja viesus ar alu, bet sieviete - ar sieru. Turpretim ja saimnieki izrādījās neviesmīlīgi, tad viņus varēja vēl nopulgot. Pirms vairākiem gadiem uz manu lauku māju atbrauca studenti no Daugavpils. Tā viņi naktī gāja uz mežu. Kāroto papardes ziedu neatrada, taču palika apmierināti, lai gan samirka līdz jostasvietai.” Dzīva tomēr romantika!

... Cik mānīga ir Jāņunakts! Tik gaidīta un tik ātri paiet! Aust rīts. Ciemats apklust. Kūp pelni. Pēdējie dzīru dalībnieki vēl risina kaut kādas sarunas. Pa putekļainiem lauku ceļiem meitenes un puiši vizinās ar divriteņiem un motocikliem. Viņi ir jauni un cerību pilni. Iespējams, ka šajā naktī dzimst viņu pirmā mīlestība.

Sākas jauna diena. Sirds vēl līgo. Un tā gribas, lai svētki nebeigtos.

Irina ROMANOVA