Par Ķepovas pagasta saietu nama un izstāžu zāles vadītāju konkursa kārtībā apstiprināta Inga Sergejeva, kura šos pienākumus sāka veikt kopš 18. septembra. Konkursa komisijas loceklis Pēteris Tukišs pastāstīja, kāpēc viņš atbalstīja tieši šo pretendenti: “Atšķirībā no citiem kandidātiem viņa bija droša un pārliecinoša, tekoši runāja par tēmu. Es uzreiz saskatīju Ingā organizatora spējas. Visi četri komisijas locekļi balsoja par viņu. Teikšu godīgi, sākumā man bija doma atbalstīt savu kolēģi mežinieku, kuram pats ieteicu piedalīties konkursā, taču komisijas priekšā viņš kaut kā samulsa, nebija pārliecinošs. Bet šajā darbā nedrīkst minstināties, jābūt pārliecinošam, jāmāk vadīt ekskursijas lielām grupām, jāmāk ar godu iziet no dažādām situācijām. Kā ieinteresēt tūristus? Pateikt, ka tur tas ir jenotsuns būs par maz. Vajag izstāstīt viņa raksturīgākās īpašības, kad guļ, kad barojas, ko ēd, uzbrūk vai nē. Lūk, to vajag! Ingai bija bagāts vārdu krājums atšķirībā no citiem kandidātiem — arī tas būtiski, jo bez vārdu krājuma mūsdienās var viegli izblamēties, sevišķi jaunatnes priekšā. No sešiem pretendentiem viņa viennozīmīgi bija labākā.”
Inga Sergejeva piedzima, uzauga un skolojās Rīgā, viņai ir augstākā izglītība: studēja Transporta un sakaru institūtā Vadības zinību fakultātē, kur ieguvusi bakalauru. Mēģināja uzsākt uzņēmējdarbību — izveidoja SIA “Bebuks” un atvēra vairumtirdzniecības rotaļlietu bāzi. Diemžēl tajā laikā rotaļlietu niša bija pārpildīta un nebija tik liels pieprasījums, lai šajā virzienā sekmīgi strādātu jauns uzņēmums. Arī citu faktoru sakritības dēļ uzņēmumu nācās likvidēt. 2009. gadā pārbrauca dzīvot uz Dagdas novada Ķepovas pagasta Neikšāniem. Dzīvesbiedrs ir uzņēmējs, dzīvo šeit, bet biznesa jau-tājumos vairāk rosās pa Krieviju. Vairākus gadus bija māj-saimniece, audzināja divus mazus bērnus: vecākais dēls Kims šobrīd jau ir piecus gadus vecs. Mūspusē šāds vārds gan ir liels retums. Jaunākajam Ivanam ir trīs gadiņi. Šodien abi puikas apmeklē Dag-das pirmsskolas izglītības iestādi “Saulīte”, līdz ar to mammai brīvā laika kļuvis krietni vairāk, jo vairāk tāpēc, ka ģimene netur lauku saimniecību un praktiski piekopj pilsētniecisku dzīvesveidu.
— Vai tas pamudināja tirdzniecības speciālisti pievērsties tūrismam?
— Jā, apnika būt par mājsaimnieci, turklāt darbs būs blakus mājām. Jūtu, ka man pietiek spēja un enerģijas, lai varētu arī tādā jomā darboties. Principā šis darbs saistās ar izglītojošo tūrismu, kaut kā tā. Plānu ir daudz. Speciāli mācīties neesmu plānojusi, jaunajā darbā svarīgākais ir sadarbība ar citiem speciālistiem, piemēram, mežniecības jomā. Tagad galvenais pilnībā iekārtot izstāžu zāli un tad apvienot visu kompleksā ar citiem tūrisma piedāvājumiem novadā un Rīgā, lai tūrisms mūspusē paplašinātos. Ja cilvēks ir pietiekami komunikabls, viņš var nodibināt jebkādus kontaktus. Attiecībā uz sevi es te nesaskatu nekādu problēmu.
— Vai esat apceļojusi kādas svešas valstis, kur varētu pasmelties idejas?
— Esmu daudz ceļojusi pa Latviju, biju arī Turcijā, Gruzijā, Polijā, Zviedrijā, Lietuvā un Igaunijā. Mums tuvākas ir Lietuvas un Igaunijas lauku sētas, atpūtas piedāvājumi. Turcijā un Gruzijā cita mentalitāte, esam diezgan atšķirīgi. Bet arī tur šo to var pasmelties, lai bagātinātu vietējo piedāvājumu un ieinteresētu cilvēkus. Saietu zāle mums ir, varētu sarīkot, piemēram, vēderdeju konkursu, lai cilvēkiem būtu jautrāks noskaņojums. Latvijā šobrīd vispār ļoti aktuāli dažādi deju konkursi. Kāpēc vēderdejas redz tikai pilsētnieki, kāpēc to neparādīt šeit, lauciniekiem?
Izstāžu zālē attālināties no tēmas nevaru, jo mums te viss būs saistīts ar mežu, ar Latgales dabu. Mums ir ideja parādīt tieši Latgales vidi, tās attīstības dinamiku, nevis Eiropas vai citu valstu. Pasākumiem jābūt sasaistē ar kokiem, mežiem, zvēriem, visu citu, kas dzīvo Latvijas un Latgales mežos, bet, ja runa ir par izklaidi — daudzveidība nāks tikai par labu. Tāpat mums būs Latgales amatnieku izstādes, viņi ir jāreklamē, lai vairotu kultūras augšupeju, lai vairāk cilvēku zinātu, kas notiek Latgalē. Vietējiem arī būs ko redzēt, jo ne visi var atļauties aizbraukt uz citām Latvijas vietām. Man ir pārliecība, ka uz šejieni brauks tūristi, jo neesam mēs vienīgie, kas dzīvo nostūrī. Galu galā pat ceļš uz šejieni var kļūt par eksotisku baudījumu — varbūt kāds nekad nav braucis pa tādu lauku ceļu, uz kura var satikt meža zvērus.
— Kā rīdziniece jūtas dziļos laukos?
— Ļoti labi, jo vasaras mēnešos bērnība pavadīta laukos Madonas rajonā pie vecmāmiņas Hildas. Rīgas mūros vasarā nav ko darīt. Tālab es nejūtos šeit kā izsūtījumā, man lauku vide ir labi pazīstama un tuva, te man vairāk patīk, jo ir klusāk nekā lielpilsētā. Radās iespēja tikt pie lauku mājas, bija mazi bērni, kuriem veselīgāk dzīvot šeit, nevis lielpilsētā, turklāt arī pats piekūsti no Rīgas rutīnas. Tiesa, pilnībā lauku dzīvesveidam nepievērsos: mājās turam tikai vistiņas, ir dārziņš, bet zemniece neesmu. Veltīšu visu savu laiku šim jaunajam darbam.
Izmantojot izdevību, gribu lūgt iedzīvotājus ziedot lietas, kas saistās ar meža tematiku, piemēram, dažādas piepes, interesantus koka saaugumus, mākslas darbus no meža materiāliem, medību trofejas utt. Sazināties var pa e-pastu ingaserg@inbox.lv. Būšu priecīga arī par idejām, kuras par meža tēmu ieteiks realizēt iedzīvotāji.
Juris ROGA
.jpg)
