Izstāde ceļo uz Krāslavu

Divi mēneši — tas nav rekords, Dičkovska kunga viena ekspozīcija divus gadus valdīja Latvijas valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dzimtas mājās “Auči”! Bet ne jau tas galvenais, domāju, ka visi Ezernieku ļaudis, kuri vēlējās apmeklēt izstādi “Dabas studijas eļļas gleznās un pasteļos”, atrada tam laiku un apmierināja savu vēlmi pēc skaistā. Bija arī tādi, kuri izstādes dēļ nāca uz bibliotēku vēl un vēl... Starp šādiem cilvēkiem bija arī vietējā dzejniece Zofija Jonina: “Katru reizi, kad nācu uz šo pusi, gāju bibliotēkā skatīties izstādi — ja nu ko palaidu garām. Man patīk optimisms, kas ir šajās gleznās. Bet haoss — tas viss pāries! Man ir mazbērni, viņi visi nāca skatīties šo izstādi un palika ļoti apmierināti.”

Zofija uzsvēra, ka mākslinieks gleznojis viņai tuvas tēmas. Starp zirgiem pagāja viņas bērnība, pret zirgiem neviens nevar palikt vienaldzīgs. Zofija ir raksturā stipra sieviete, un viņai ļoti iepatikās glezna, kurā attēlota vētraina jūra un koks krastā, kas cīnās ar dabas stihiju.

“Šī tēma man ļoti tuva,” sacīja dzejniece. ”Lai vai kas dzīvē notiktu, cilvēkam ir jāturas, jābūt stipram.” V. Dičkovskis apgalvoja, ka gleznā attēlotais koks arvien ir savā vietā jūras krastā — viņš nesen ir pabijis tur. Kāda sieviete, kura pārbraukusi uz Ezerniekiem no Saulkrastiem un sevi pieteica kā jaunā ezerniece, vēršoties pie klātesošajiem un mākslinieka, sacīja: “Mēs te jau pastrīdējāmies par vienu jūsu gleznu, kurā it kā ir ietvertas visas Latgales skumjas. Es oponēju šim viedoklim, manuprāt, dzīve nav tik traģiska. Ja arī ir tāda problēma, tad tā ir visas Latvijas, nevis atsevišķa Latgales problēma. Man arī nepatīk, ka visapkārt to tik vien daudzina, kā dzīves grūtības, dzīves grūtības. Mēs te badā mirstam, vai? Es nesaku, ka ir rožaini, ka nav mirušu ciemu. Jā, jaunieši aizbrauc, nav kur izpausties jauniešu talantiem, bet ne par gleznu, ne par dziesmu šodien cietumā neliek. Manā jaunībā bija tā, ka nedrīkstēja būt atklāts pat rads ar radu, brālis ar brāli, bet mana labākā draudzene nezināja, ka es biju izsūtījumā Sibīrijā. Ar viņu kopā gājām vienā skolā, kopā beidzām augstskolu, kad mana pagātne nāca gaismā, viņa bija šokā — kā tā, es nezināju! Jo tolaik neviens neplātījās ar to, ko ir pārdzīvojis.”

V. Dičkovskis: “Tas, kas man šķiet pieejams un panesams, citam varbūt ir pilnīgi nereāls, un otrādi — tam cilvēkam manas grūtības nešķiet grūtības, jo viņš ir apradis un viņam tas nav nekas, bet man kaut kādi sīkumi traumē un traucē dzīvot. Tālab mēs nevaram ņemt augstāko un zemāko latiņu, mums ir jāapzinās, ka ir arī vidējais posms.”

Pasākumā bija klāt arī jaunās paaudzes pārstāvji. Diemžēl neviens no viņiem, pat klātesošo mudināti, nevēlējās paust savu viedokli par šo izstādi, nevēlējās pastāstīt, kā viņi uztver mākslu, vai viņiem tās pietrūkst, dzīvojot laukos? Visiem priecīga ziņa ir tā, ka ne visi mākslinieki ir ieslīguši komercijā, un tur, kur ļaudis alkst mākslas, tur viņi brauc un rāda savus darbus par baltu velti. Cilvēku paldies viņiem nereti ir daudz dārgāks par visu citu. Valērija Dičkovska gleznu izstāde “Dabas studijas eļļas gleznās un pasteļos” jau piektdienas vakarā aizceļoja uz Krāslavu un drīz to ieraudzīs arī mūsu pilsētas ļaudis novada bibliotēkā. Juris ROGA