Bērnības lielā aizraušanās

Ar mūsu novadu Valēriju saista vairāki neaizmirstami dzīves gadi. Kad viņam apritēja 12 gadu, ģimene pārbrauca uz Andzeļiem, dažus gadus puika mācījās Andzeļu pamatskolā un vienu vienīgo gadu — 8. klasi — Ezernieku vidusskolā. Tas notika tālab, ka viena pēc otras mazās lauku pamatskolās slēdza latviešu plūsmu, jo krieviski runājošu bērnu bija vairāk. Nācās meklēt tuvāko latviešu skolu, un Valērijs izvēlējās Ezernieku vidusskolu, kurā jau divus gadus mācījās viņa vecākais brālis. Pagājuši daudzi gadi, un pateicībā par savulaik saņemto Latgales dāsnumu, viņš aizveda savu gleznu izstādi tieši uz Ezerniekiem — savas bērnības un zēna gadu pusi, par kuru nekad nav aizmirsis, kas viņam ir ļoti tuva sirdij un kuru vienmēr atceras. Ar šo izstādi Valērijs piedāvāja cilvēkiem pārsteigumu un prieku, pretī gūstot jaunus iespaidus un radošas idejas, satiekot bērnības draugus un skolas biedrus, vadīja plenēru vietējiem iedzīvotājiem, sagleznoja Latgales dabu, krāšņo Ežezeru, Dagdas apkārtni un zirgus, zirgus, zirgus…

Pēc Ezernieku skolas ceļš veda Valēriju uz Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas dekoratoru nodaļu, kur viņš ieguva vidējo izglītību un specialitāti dekorators-noformētājs. Pirmās darbavietas izvēle ir īpašs stāsts: no skolas uz Rīgu brauca kopā ar sava diplomdarba vadītāju, brīnišķīgu skolotāju Silvu Linarti, un galvaspilsētā viņam radās izdevība pirmajam izvēlēties darbavietu no piedāvātā saraksta. Uzreiz izvēlējās tuvāku savai dzimtajai vietai — Bausku, kur tautas namā strādāja kā dekorators līdz iesaukšanai dienēt armijā. Noformēšanas darbi tur nebija vajadzīgi, bet aktuāli bija veidot dekorācijas tieši jau-nām izrādēm: operetei “Zaļā pļavā” un bērnu ludziņai “Trīs sivēntiņi”. Tas bija pirmais darbs un tieši profesijā, kur nu vēl laimīgāks var būt cilvēks!

Armijā dienēja tankistos, arī tur māksla negāja secen — otrajā dienesta gadā mazliet nācās piestrādāt ar noformēšanas darbiem, lai tiktu ātrāk mājās. Bet nekā, mājās tika ne ātrāk, bet precīzi diena dienā. Toties visiem citiem nācās padienēt ilgāk par savu laiku, ātrāk jau nevienu nepalaida, tas būtu grēks. Pa visu armijas laikā iekrāto naudu Dobelē nolīga taksometru un ar šiku naktī atbrauca uz mājām. Skaidrs, ka Bauskā pirmā darbavieta jau bija aizņemta, dzīvokļa rindā arī vairs nebija, kļuva diezgan skumīgi ap dūšu.

“Mani pierunāja meklēt darbu tuvāk Rīgai, turklāt mamma, vecākais brālis un māsa jau bija Rīgā,” stāsta Valērijs. ”Tajos laikos darbu gandrīz svieda pakaļ, un iekārtojos bez problēmām. Bija labas darbavietas, bet darbs mani diezgan mētāja no vietas uz vietu. Īstenībā vienubrīd bija liela dilemma: strādāt tur, kur iespējams saņemt dzīvokli, vai izvēlēties naudīgu darbu. Tagad to var tā droši sacīt, bet tolaik darbs bija mūsu tautas laimei, kuru nedrīkst nievāt un pelt, jo tad jau lielai tautu saimei komunismu neuzcelt. Vai ne? Brālim jau bija dzīvoklis Rīgā, bet, tikko apprecējies, viņš aizgāja dzīvot pie savas kundzes, lai mums pārējiem izbrīvētu savu pirmo dzīvoklīti. Mamma tajā nodzīvoja līdz sirmam vecumam. Es nodibināju savu ģimeni. Pametu projektēšanas institūtu un izvēlējos patiesībā vēl interesantāku darbu Rīgas Aviācijas institūtā, kur daudz laika pavadīju kopā ar studentiem. Tur guvu lielu iedvesmu radošai darbībai un saņēmu arī dzīvokli no darbavietas.

Tālāk sākās Atmoda — visi pamodāmies un ieraudzījām realitāti. Es biju faktiski viens no pirmajiem bezdarbniekiem. Mums kaut kā bija jānodibina Latvijas Tautas frontes šūniņa tajā īpatnējā krievvalodīgajā vidē, un tas tomēr bija iespējams! Inteliģenta publika vien- mēr ir saprotoša un atsaucīga, tautfrontiešos iestājās gan institūta darbinieki, gan studenti, bet mani par šīm aktivitātēm atlaida no darba. Kopš tā brīža līdz pat šai dienai esmu brīvmākslinieks šī vārda īstajā nozīmē. Nē, protams, bija darbavietas, bez darba cilvēks nekad nevar būt. Strādāju mācību iestādēs, muzejā, bet visur mazas slodzītes. Gleznoju un nodarbojos ar interjera dizainu. Savulaik esmu pabeidzis Mākslas akadēmijas dizaina nodaļu, mana otrā profesija — interjerists. Tā sanācis, ka gandrīz visi darbi man saistīti ar arhitektūru, interjera projektiem un dizainu.”

Pēc mūsdienu mērauklas Valērijam ir liela ģimene. Viņa dzīvesbiedre ir medicīnas darbiniece, nodarbojās arī ar šūšanu, bet lielāko mūža daļu ir mājsaimniece. Abi izaudzinājuši trīs dēlus un meitu, visi dzīvo Rīgā. Vecākais — Mareks — ir pulksteņmeistars, īstenībā tā ir diezgan smaga un nogurdinoša profesija, savā ziņā arī māksla. Meita Nikola ir pabeigusi bērnu mūzikas skolu, mācījās par vijolnieci, pēc tam arī kora dziedāšanu, vēlāk iestājās mākslas skolā (stikls un vitrāža). Var sacīt, ka viņa vistuvāk mākslai. Pašreiz audzina divas meitas, bet ir doma strādāt porcelāna fabrikā. Janeks un Maikls abi ir bruģētāji, patiesībā arī viņu profesijā jaušama māksla — jāzīmē projekti, taciņas, iekļauta arī apzaļumošana, ir jāpiefantazē, lai viss būtu skaisti. Valērijs lepojas ar sešiem mazbērniem: piecām meitenēm un vienu puiku. Tieši mazdēls Kristaps varētu būt tas, kurš varbūt pārņems vectēva profesiju.

“Mana mamma ir no Polijas, tēvs no Ukrainas, abi iepazinās kalpu gaitās, turpina mākslinieks. ”Vecākiem bijām septiņi bērni. Kāds ir teicis, ka dzimtene ir tā vieta, kuru bērna sirds iegaumējusi uz mūžu. Ja mūsu bērni un mazbērni dzims svešatnē, viņi to uzskatīs par dzimteni, lai cik mīļa mums un viņiem būtu šī zeme Latvija. Vai to vajadzētu vispār apspriest? Es pat nezinu. Pats galvenais ir uzturēt saikni ar savu dzimteni vai senču dzimteni, tad viss būs kārtībā!”

— Skatoties gleznu izstādi, var nojaust, ka jums īpaši patīk zirgi. Kāpēc?

— Zirgi ir mana bērnības lielā aizraušanās un mīlestība pret dzīvo dabu kā tādu. Tēlaini runājot, es esmu uzaudzis stallī. Bērnības laikā dzīvesvietā bija kolhoza stallis, un man tur noteikti bija jātrinas, jo man taču viss bija jāredz. Īstenībā man bija paniskas bailes no tik milzīga dzīvnieka kā zirgs, bet šī pieķeršanās pārspēja bailes un satuvināja. Līdz pat šai dienai nelaižu garām izdevību gleznot zirgus un arvien studēju to anatomiju. Zirgus gleznoju tikai no dabas. Vienīgi dažas bildes ir tapušas ar fantāzijas palīdzību, kad gribas pagleznot, bet nav iespējas aizbraukt pie zirgiem. Visas ainavas tapušas tikai plenēros un privātplenēros. Es bieži braucu gleznot, jo neesmu piesiets peļņas darbam un varu izvēlēties savu radošo grafiku. Nekad neesmu gleznojis reprodukcijas. Portretus gleznoju maz, tikai pazīstamus un tuvus cilvēkus, svešus — reti. Man ļoti tuva pasteļtehnika, patīk strādāt ar ogli, parasto zīmuli, eļļu un akvareli. Diemžēl bija viens laiks, kad tas tika piemirsts, tad atkal atdzima. Es nekad neesmu skaitījis savas gleznas. Gandrīz viss, kas ticis uzgleznots, atrodas izstādēs, mākslas salonos vai pie draugiem, jo darbus uzreiz vai nu pārdodu, vai dāvinu. Konkrēti zinu, ka no saloniem daži mani darbi nonākuši Anglijā, Vācijā, Lietuvā un Krievijā. Bet daudzas gleznas aizceļo nezināmā virzienā uz ārzemēm kā dāvanas.

— Esmu dzirdējis, ka jūsu mākslinieka karjerā bijuši dažādi interesanti notikumi, bet viens no tiem īpaši spilgtā atmiņā pat šobaltdien.

— Tas bija pirmais un pagaidām vienīgais lidojums ar deltaplānu, paceļoties gaisā no vecā reaktīvo lidmašīnu kara aerodroma Rumbulā. Tomēr velti meklēsiet gleznas no putna lidojuma, tādu nav. Tas bija notikumiem bagāts piedzīvojums, kas beidzās gandrīz traģiski. Nevienam citam, izņemot mani, nebija automašīnas, ar ko varētu ievilkt planieri, lai tas paceļas gaisā un planē virs Daugavas. Biju liels avantūrists: man bija piedāvājums, es ņēmu ciet un pēdējā brīdī “parakstījos” uz lidojumu ar deltaplānu. Kad pašam nācās lidot, momentā aizmirsu visu instruktāžu, kāda tur vairs iedvesma gleznošanai — bija jādomā, kā piezemēties. Izdevās veiksmīgi, bet ne bez kurioziem. Detaļas nestāstīšu, bet, kad pārnācu mājās, mani tomēr atpazina. Neskatoties uz visu, vēlēšanās vēlreiz celties debesīs palika. Pagājušogad plenērā varēja palidot ar motorizētu deltaplānu, bet lielās slodzes dēļ pietrūka laika.

Man bija laimējies minimāli gleznot Francijā, kurp devos mākslinieku grupas sastāvā, kura brauca ekskursijā uz Bretaņu. Tur tapa daži darbi, viens no tiem ir apskatāms izstādē, kas tagad dodas uz Krāslavu. Kāda ir atšķirība gleznot ārzemes vai dzimtenē? Tu tur visu laiku gribi saskatīt iedvesmu, bet viņas nav un nav, jo lauki tādi paši, pilsēta tāda pati, cilvēki tādi paši. Ieej pagalmā, tur tevi lieliski uzņem un vari brīvi un atraisīti gleznot. Klīdām, kur kurš gribēja: vieni gāja uz krogu, citi pa pagalmiem, man izdevās atrast stalli un zirgus, kur parunājos ar vienu puiku. Kaut kā mēs tur buldurējām vācu, franču un angļu valodā pa vienam vārdiņam, beigās es sāku runāt ar viņu pat latviski, un viņš saprata. Ar žestiem un dažiem svešvārdiem diezgan labi varēja saprasties. Tāpat darīju, kad Bretaņā ieklīdu pie keramiķa — viņš man visu izrādīja un izstāstīja par saviem cepļiem un glazūrām.

— Jūsu gleznas nav spilgtiem toņiem piesātinātas, tās vairāk ir mierīgas un klusas…

— Kur tad Latvijā tie spilgti toņi? Varbūt Ezerniekos, kad rudens salnas nokrāso koku lapas… Ugunīgas krāsas ir Siguldā, vairāk tas gan atkarīgs no laika apstākļiem. Lielākoties izmantoju piezemētas krāsas, taču tas nenozīmē, ka man nepatīk krāsu trakošana, gleznojot abstraktus darbus. Manu glezniecības rokrakstu ietekmējusi Linartes skola, kuru es saucu par Latvijas pelēko impresionismu. Ja ir franču pelēkais impresionisms, tad mums arī Latvijā, varētu teikt, ir savs. Daudzi jau tagad glezno tādā pelēkā, pieklusinātā gammā. Es domāju, ka ikvienu mākslinieku ietekmē viņa izietā skola, jo ir skolotāji, kuri māksliniekam kļūst bezmaz kā elki, Dievi un acuraugi. Man noteikti tā ir Silva Linarte, arī izcilais akvarelists Jānis Unda gleznoja pelēkajā gammā, bet, protams, bija arī viņam darbi spilgtākās krāsās. Vispār Rēzeknes skola to pelēko gammu, ja tā var teikt, ieviesa arī Rīgā, un rīdziniekiem tas nemaz tā īsti nebija pa prātam, bet pēc tam pieņēma. Māksla ir daudzpusīga un daudzveidīga, vispār ļoti mainīga un īstenībā tajā nav kanonu — jo tu ilgāk strādā, jo vairāk šķiet, ka vispār nav nekādu likumsakarību. Ja nu tikai tāda, ka mākslai ir jānes pozitīvas emocijas.

— Topošajiem jaunajiem māksliniekiem noteikti būs interesanti zināt, cik ilgs laiks paiet, kamēr kļūst par gleznotāju?

— Īstenībā es sāku vēlu. Pēkšņi uznāca vēlme — jāsāk gleznot. Vairāk nekā divpadsmit gadu sevi pieskaitu pie Sēlijas māksliniekiem, ar kuriem piedalāmies plenēros, kopā gleznojam. Lielākā daļa gleznu top brīvā dabā. Tādējādi būs jau kāds trīspadsmitais gads, kopš gleznoju intensīvi, līdz tam gleznoju retumis. Es domāju, ka mūsu jaunatne ir talantīga un darbu mīloša, nav nekas zaudēts, viss būs kārtībā. Ja kāds man grib iestāstīt, ka toreiz, tad tik bija… Nekas dižs jau arī toreiz nebija, un tagad viss ir vēl labāk, interesantāk, daudzpusīgāk, aug jauni talanti — tas nepārprotami redzams. Jaunatne ir talantīga. Cik daudz palīdz jaunās tehnoloģijas? Palīdz, protams. Piemēram, virtuālajā pasaulē var apskatīt muzejus, bet visam savs mērs, nevajag aizrauties ar tikai to vienu. Agri vai vēlu atnāksim atpakaļ pie primitīvākā. Jebkurš cilvēks savā mūžā taču ir gribējis padarīt kaut ko vienkāršu, nu kaut vai ar cirvi pacirst žagarus mežā. Es varbūt kļūdos, bet man vienmēr bijusi vēlme izmēģināt kaut ko ļoti vienkāršu vai kaut ko ļoti sarežģītu — ar to jau cilvēks atšķiras no citām dzīvām radībām.

— Vai mūsdienu vidējam cilvēkam vispār ir interese par glezniecību, mākslu?

— Māksla nekad nezudīs, jo tā ir katrā no mums kopš šūpuļa. Skatoties uz mani, mazmeita reiz sacīja: “Vectētiņ, es arī gribu pacūkoties…” Es viņai tikai vienreiz pateicu — nē, tā nav pacūkošanās, tā ir glezniecība! Bērnudārzā audzinātāja sacīja: ”Tagad mēs krāsosim...” Mazmeita viņu palaboja: “Mēs gleznosim, nevis krāsosim!” Tātad skola ir ļoti vienkārša padarīšana, tikai vajag mācēt pasniegt. Es personīgi nepazīstu nevienu ģimeni, kurā nebūtu vismaz kāds cilvēks, kurš nodarbojas kaut vai ar kādu no mākslas veidiem. Ja nu galīgi ne ar ko, tad kaut vai groziņus pin — tā arī ir visīstākā lietišķā māksla. Tagad daudzi jau saka lietiskā māksla, bet es neredzu atšķirību. Vārdu sakot, tamborē vai izšuj, apmeklē kori vai pūš trompeti, spēlē klavieres vai vijoli — ja mēs nedosim bērniem iespēju to darīt, tad tas arī nenotiks. Ja viņš to vijoli nav redzējis un savā mūžā rokā turējis, kā viņš var zināt, ka tas ir viņa instruments? Bet varbūt viņā slēpjas tieši vijolnieka talants. Tāpēc mūsu jaunatnei ir jādot iespēja izpausties. Lai viņi ķellē un cūkojas uz tām sienām, bet dodiet viņiem to iespēju izmēģināt, atraisīt sevi. Jebkura profesija taču prasa radošo pieeju, pat grāvis jāmāk izrakt ar prieku, līdzeni un skaisti. Jebkurā gadījumā lai tas sagādā baudu pašam darītājam.

— Jūs profesija apmierina pilnībā?

— Skan varbūt neticami, bet varbūt esmu viens no nedaudzajiem, kuri profesiju izraudzījās burtiski bērnudārzā. Cik sevi atceros, man ļoti patika gleznot un zīmēt, pat atceros, ka pirmie mani zīmējumi tapa uz skapja aizmugures. Ļoti žēl, ka netika saglabāti. Viss skapis bija apzīmēts ar zirgiem un suņiem. Kad laukos atbrauca krāsotājs, tas bija kaut kas neizsakāms! Laukos kādreiz ik pēc pāris gadiem balsināja sienas un ar rullīšiem zīmēja ornamentus. Tie bija svētki, kad krāsotājs izņēma no čemodāna neskaitāmus gumijas rullīšus, un mēs, bērni, drīkstējām izvēlēties, ar kuru tad no tiem rotāt telpas.
Pirmā saskarsme ar mākslu man bija skolas direktora kabinetā. Jebkurā gadījumā tas bija pirmajās klasēs līdz braucienam uz Latgali, kurp pārbraucu, ceturto klasi beidzot. Biju kaut ko sagrēkojies, tiku izsaukts pie viņa uz kabinetu, un tā bija pirmā reize, kad ieraudzīju īstu gleznu, nevis reprodukciju. Mājās mums bija tikai Staļina un Ļeņina portrets, visticamāk — reprodukcijas, bet varbūt arī oriģināli, tagad to grūti pateikt. Direktors ar mani aprunājās, bet es viņu nedzirdēju, tikai skatījos kā apmāts uz tām gleznām, un jau tajā mirklī man bija skaidrs, ka es arī gribu iemācīties tieši tā gleznot.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA