Mūsu dienās pastāvīgi notiek tā, ka sarežģīti dzīves apstākļi un krīzes situācijas cilvēkus gadu un spēku plaukumā noved līdz bezizejai. Un bieži vien vieglprātīgi neveiksminieki gatavi līst vai no ādas laukā, meklējot sava gribasspēka trūkuma iemeslus un attaisnojumus. Cilvēks kaut ko panāk tikai tad, kad, ticot sev, nenogurstoši strādā. Tādos apstākļos arī vei- dojas raksturs — mērķtiecīgs un nevaldāms. Par to šodien runa.
Par paraolimpieša Dmitrija Silova sasniegumiem sportā laikraksts “Ezerzeme” stāstīja vairākkārt. Smaga iedzimta kaite jaunieti nesalauza, pretēji tam pacēla olimpiskajā virsotnē. Krāslavas Valsts ģimnāzijas absolvents pašlaik studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas treneru fakul- tātē. Latvijas čempions starp paraolimpiešiem tāllēkšanā (5,52 m) un šķēpa mešanā (46,62) turpina neatlaidīgus treniņus. 2005. gadā Eiropas paraolimpiešu čempionātā Krāslavas vieglatlēts izcīnīja bronzas medaļu tāllēkšanā, pēc gada uzrādīja sesto rezultātu Pasaules čempionātā! Divu pasaules un Eiropas čempionātu dalībnieks dažādās starptautiskajās sacensībās izcīnīja vairāk nekā divus desmitus apbalvojumu. Par visneaizmirstamāko Dmitrijs uzskata atklāto Čehijas čempionātu 2009. gadā, kad viņš kļuva par divu zelta un sudraba medaļas ieguvēju. Jaunzēlande, Holande, Somija, Horvātija, Zviedrija, Norvēģija — tās ir valstis, kuru stadionos slavenais paraolimpietis aizstāvēja Latvijas godu. Visbeidzot kārotā mērķa sasniegšana — līdzdalība 2012. gada paraolimpiešu Olimpiskajās spēlēs Londonā, uz kurieni Dmitrijs Silovs brauca desmit Latvijas sportistu komandā.
Veiksme ir kaprīza dāma... Nedēļu pirms starta Londonā treniņa laikā Dmitrijs traumēja ceļgala menisku, taču pieņēma lēmumu piedalīties ar sporta fiksatoru uz ceļa locītavas. Te vairs nevarēja būt runas par rekordiem: svarīgs bija pats piedalīšanās fakts 2012. gada Olimpiskajās spēlēs, kas arī notika. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ārsti neiebilda, taču nācās lietot pretsāpju līdzekļus. Dmitrijs gavilēja, kad viņa komandas biedrs Aigars Apinis izcīnīja zelta un sudraba medaļu lodes grūšanā un diska mešanā. Divas olimpiskās medaļas nelielajai Latvijai ir teicams rezultāts! Protams, Dmitrijs pārdzīvo savu piespiedu neveiksmi Anglijā, taču viņš nedomā pārtraukt sporta karjeru. Ārsti sola, ka pēc operācijas viņš atgriezīsies lielajā sportā. 2013. gada jūlijā Francijā notiks Pasaules čempionāts paraolimpiskajos sporta veidos, un Dmitrijs, kurš iepriekš izpildīja A normatīvu tāllēkšanā un šķēpa mešanā, faktiski jau tiek uzskatīts par Latvijas izlases komandas kandidātu. Ja veselība nepievils, nav aiz kalniem 2016. gada Olimpiskās spēles Brazīlijā, uz kurieni Silovs sapņo nokļūt Latvijas komandas sastāvā. Viss sākas ar sapni, bet grūtību pārvarēšana Dmitrijam ir parasta lieta. Mēs ticam, ka viņš sasniegs sporta meistarības virsotnes!
Protams, trīs uzturēšanās nedēļas olimpiskajā Londonā atstāja neizdzēšamus iespaidus: “Visspilgtākais iespaids bija pārpildītais olimpiskais stadions, kas uzņēma 80000 skatītāju,” stāsta Dmitrijs. “Kad angļu līdzjutēji atbalstīja savus sportistus, troksnis tribīnēs bija tāds, ka lika ciet ausis. Un gadījās, ka paraolimpieši ar žestiem lūdza publiku: “Klusāk, klusāk...” Būt vai nebūt Londonas Olimpisko spēļu dalībniekam? Šis jautā- jums līdz pēdējam nodarbināja mani. Notika brīnums: ārsti atļāva iziet tāllēkšanas sektorā kopā ar duci sāncenšu. Cīņa risinājās par katru centi- metru, turpretim es uzrādīju nebūt ne labāko personīgo rezultātu. Man svarīgs bija pats piedalīšanās fakts Olimpiskajās spēlēs, bet klusībā es ap- skaudu Krievijas tāllēcēju Goču — zelta medaļas ieguvēju ar rezultātu 6,33 metri. Nākotnē man jādara viss, lai sasniegtu šo mērķi!
Olimpiskajā ciematā ar atpūtas centru sportistiem bija radīti vienkārši ideāli apstākļi kontaktiem. Man nodibinājās draudzīgas attiecības ar Rīgas tāllēcēju Edgaru Kļaviņu, pastāvīgi apmainījos domām ar Krievijas viegl- atlētiem Vladislavu Barinovu, Aleksandru Mogučiju un Romānu Kapranovu, zelta medaļas ieguvēju 200 metru sprintā. Nešaubos, ka mūs gaida kopīgi starti kontinenta un pasaules čempionātos.
Līdzjutēja lomā es centos sekot sporta kaislību virmojumam gan uz skrejceliņiem, gan sektoros, kā arī futbola mačiem, basketbola spēlei ratiņkrēslos un regbijam. Ja nepaspēju tikt uz stadionu, tad visinteresantākos momentus skatījos TV ekrānā. Daudzpusīgajā programmā bija arī ekskursijas pa Lielbritānijas galvaspilsētu. Londona ir milzīga megapole ar dažādu rasu cilvēkiem. Rodas tāds iespaids, ka te dzīvo visas planētas valstu pārstāvji, taču raibajos pūļos dominē angļu valoda. Kas paliks atmiņā? Karaļpils, Vaska figūru muzejs, Bigbens...
Ātri aizritēja olimpiādes dienas, un Rīgā mūs sagaidīja neparasti sirsnīgi — ar orķestri, ziediem, videokamerām un fotoaparātiem. Kā dārgu relikviju tagad glabāju Latvijas izlases olimpisko formastērpu ar simbolu “London 2012”.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
