Pudniku karaļvalstī

Plašāks materiāls ar Valdi lasāms 2009. gada 10. februāra “Ezerzemē”, jau toreiz viņš sacīja, ka ir muzikants, nevis mācīts mūziķis. Pati daba viņu apveltījusi ar muzikālo dzirdi, apskaužamu runas māku un lielu gribasspēku. Pirmos soļus kā skatuves mākslinieks Valdis spēra jau agrā bērnībā sovhoza “Sauleskalns” bērnudārzā, kur ir aktīvi piedalījies pašdarbībā. Par savu pirmo skatuves muzicēšanas skolotāju Valdis uzskata aktīvu pašdarbnieku Viktoru Mežiņu no Kombuļiem, kurš labi spēlēja akordeonu. Pēc tam bijuši daudz un dažādi notikumi, satikti daudzi cilvēki, daudzi no tiem viņa dzīves orķestrī spēlēja ja ne pirmo vijoli, tad otro vai trešo noteikti. Sveicēju pulks bija vienkārši milzīgs, katrs centās sagādāt īpašu pārsteigumu, kaut ko tādu, kas Valdim paliktu atmiņā uz mūžu.

“Dāmas — bučas, vīrieši — rokaspiedienu,” nokomandēja pasākuma vadītāja Inese Cauņa. Kā pirmie Valdi un viņa kundzi Rutu gāja apsveikt Andrupenes muzikantu grupa “Trīs vīri laivā”. Neiztika bez labvēlīga humora devas, kura netrūka visā vakara gaitā. Pasākuma gaitā sveicēju pulkam pievienojās arī muzikanti no Šķaunes un Izvaltas, precīzāk pa kādam pārstāvim, jo pilnā sastāvā kolektīvi diemžēl šoreiz ierasties nevarēja.

Valdis: “Viņi šodien man spēlē balli par brīvu. Savas muzikanta karjeras pirmsākumos es spēlēju Andrupenē tieši tādā pašā pasākumā grupas 20 gadu jubilejā un tur iegāju plašākā muzikantu saimē.”

Dāsnu dāvanu Valdim un ģimenei sarūpēja Mairita no Īrijas: “Viss ir labi, bet tev tāda pasmaga aparatūra... Es izčatoju vismazāko sintezatoru, kāds ir izlaists, paņem un nospēlē mums kaut ko! Kasti taču atver! (tur — liela torte,-aut.) Oi, vellos! Un vēl saka, ka ārzemēs nav šitā te.. Tā nav mana vaina, veikalā par čeku pirkts sintezators. Bet neķer kreņķi. Atceries, ko teici man pa telefonu. Tu teici, ka siers bez maksas ir tikai peļu slazdā. Bet, redzi, reizēm ir bez maksas un bezslazda. Kā gan varu atstāt tavu kundzi un bērnus bez dāvanām! Tāpēc tev dāvanu karte ar visu ģimeni atpūtai Īrijā!”

Viesiem Valdis izstāstīja, ka Mairita savulaik bija pasākumu vadītāja Aizkraukles pusē, bet tagad dzīve tik tālu aizgājusi, ka viņa pārcēlusies uz Īriju un strādā pansionātā. Savulaik caur kaut kādiem paziņām Valdis ticis uz Aizkraukli spēlēt pasākumā, kurā vadītāja bijusi Mairita.

“Faktiski viņa bija tā, kura sāka mani vadāt pa visu Latviju, bet es, Latgales patriots, tik atpakaļ uz Latgali,” sacīja Valdis, uz ko Mairita iesprauda savu repliku: “Tagad es gaidīšu, kad tu mani no Īrijas atvilksi atpakaļ uz Latviju!”

Latvijas kartē ar pildspalvu ievilktie aplīši veido tādu kā muzikanta ceļu no Daugavpils līdz pat Rīgai gar Daugavas krastu. Valdis priecējis dejotājus arī Sakstagalā, Viļānos, Rudzātos, Siguldā, Cēsu apkaimē, Aizputē, Rīgā, bet vistālāk braucis uz Liepeni, kas atrodas piecu kilometru attālumā no Ventspils. Taču Latgale un dzimtā puse ir aplīšiem visbagātākā. Valda sadraudzības pagasti ir Andzeļi, Asūne un Ķepova — tieši tajos vairākums par citiem muzikantiem pat dzirdēt negrib un uz savām ballītēm aicina tieši Valdi. Protams, šo visu pagastu pārstāvji kuplā skaitā bija ieradušies sveikt jubilāru.

Darbu Dagdas pagasta tautas namā Valdim piedāvāja tā laika pašvaldības priekšsēdētāja Sandra Viškure. Valdis labi atceras, ka viņa pirmais instruments bija akustiskā ģitāra par 50 rubļiem, pirmie pašdarbnieki — pagasta pašvaldības darbinieces, ar kurām kopā ātri izveidoja jaukto vokālo ansambli ģitāras pavadījumā. Laikam ritot, ievajadzējās labāku aparatūru.
Valdis: “Vienā brīdī uzrunāju Sandru — varbūt mums vajadzētu sintezatoru. Viņa sacīja: ”Nopirksim, bet vai tam būs pielietojums?” Par taustiņinstrumentu spēlēšanu man bija minimālas teorētiskās zināšanas, trīcošu sirdi atbildēju: “Būs pielietojums!” Toreiz nopirkām sintezatoru, ko šeit neviens muzikants līdz tam nebija redzējis — “Panasonic”. Pirmajā pasākumā stāvēju tam kreisajā pusē un ar labo roku spiedu akordus... Paldies, Sandra, ka man uzticējies un pieliki roku manai tapšanai par to, kas tagad esmu.”

Sandra Viškure vienmēr ir mīlējusi pārsteigumus un Valdi pārsteidza ne pa jokam gan ar īpaši piemeklētām dāvaniņām, gan ar to, ka atveda uz Valda balli vēderdejotājas, kuras priecēja pedagogus viņu svētkos Dagdas TN. Ak, vai, disku ar dejotājām ierakstīto mūziku skatuves aparatūra neņem pretī! Taču nepagāja pat desmit minūtes, kā arī šo problēmu atrisināja, un Valdis, nokļuvis dejotāju pulkā, līksmoja: “Esmu redzējis vēderdejotājas, bet neko vairāk, kā uzlikt disku, man nekad neļāva, bet te!!!”
Cilvēka dzīvē daudz ko izšķir nejauši gadījumi. Pagasta darbiniece Žeņa vienu dienu sacīja: “Valdi, laiks tev iziet cilvēkos!” Viņas vīra Sašas 50 gadu jubileja kļuva par atskaites punktu, ar kuru sākās Valda desmit gadu ilgais sarīkojumu muzikanta karjeras posms. Viņš godprātīgi iemācījās kādas 30 dziesmas un devās uz savu pirmo uzstāšanos privātā pasākumā. Tā bija pirmā peļņa ar muzicēšanu. Šoruden Valdis jau paspēja no- spēlēt Sašas 60 gadu jubilejā.

Dagdas tautas nama darbinieki ar savu kompāniju Valdim uzdāvināja miesassargu, piekodinot, ka “mazais Valdis” ir jāvadā līdzi pa pasākumiem, jo sieva, redz, līdzi nebrauc. “Jūsu ģimene ir liela karaļvalsts, kur dzīvo bērni un jūsu draugi, un mēs vienmēr jūtamies jums blakus paši laimīgākie. Pudniku karaļ-valsts,” sacīja Inese Cauņa, kad viņa un draugi sveica Valdi jubilejā.
“Sveiks, lai dzīvo!” klātesošie dziedāja ar neparastu pacilātību, un neviens nebija jāskubina to darīt skaļāk. Pēc tam Valdis stājās pie sintezatora un dziedot ierāva deju mutulī vienu, otru, vēlāk viņu nomainīja kolēģi muzikanti, vakars turpinājās, bet man bija laiks doties mājup.

Juris ROGA