Zelta rudens... Tūdaļ pēc atvasaras no Baltijas jūras atplūda ciklons un sākās stipra vētra, kas nežēlīgi norāva purpursārto lapotni no kuplām kļavām un bērzu zelta rotu.
...Skolotāju diena ir svinīga un mazliet skumja — kā jau rudenī: laiks skrien vēja spārniem, bet tam līdzi aizpalo arī gadi. Taču “Varavīksnes” skolā vienmēr atceras skolotājus, izglītības sistēmas veterānus, kuriem tiek atvēlētas goda vietas svētku zālē. Svēts ir tas cilvēks, kurš visai savai dzīvei izvēlējies jaunās paaudzes audzināšanas darbu. Grūtu, taču cildenu un pateicīgu darbu, jo skolotājs turpina dzīvot savos audzēkņos, bet tie ir simti un tūkstoši zēnu un meiteņu, kuri pārliecinoši uzsāk patstāvīgu dzīvi. Un, mācot citus, pedagogs pats nenogurstoši mācās visu mūžu. Lūk, kāpēc profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanas sertifikātu svinīgā pasniegšana izrādījās īstajā laikā.
Skolā, kura prot pārsteigt, arī šoreiz neiztika bez intrigas un pretenzijas uz novatorismu. Divkārša prezentācija uz ekrāna un stendiem — galvenā dāvana labā un mūžīgā sējējiem: Anatola Kauškaļa mākslas portretu izstāde. Galvenie varoņi — izglītības pasaulē plaši pazīstamās “Varavīksnes” skolas pedagogi. Tēli, raksturi, meistariski pamanītais noskaņojums, kuros gluži kā spogulī atainojas mūsdienu skolotāja tēls.
Visa cildenā ceremonija uz scenārija teksta izjusto vārdu fona Andreja Jakubovska autorizpildījumā: “...Pat slikts laiks nevar sabojāt labu noskaņojumu, jo svētki ir cilvēkos. Sastapdamies ar agrākajām problēmām un sarūgtinājumiem, mēs nepārstājam ticēt — nākamais gads noteikti būs citāds, labāks. Neizsmeļamas optimisma rezerves atšķir skolotāju no citiem cilvēkiem. Pedagoga profesija ir radniecīga aktiera profesijai. Mūsu pienākums ir saglabāt mieru, būt labestīgiem un objektīviem. Bet savu personīgo, mīļo un īsto mēs glabājam sevī, jo smaids taču ir skolotāja profesionālais pienākums, tā ir labestības, mīlestības, gādības, prieka, gatavības palīdzēt zīme. Kad mēs smaidām, apkārtējā pasaule kļūst labāka, gaišāka... Bet, ja mums izdodas to izdarīt patiešām no sirds, tad mēs esam spējīgi darīt laimīgus citus cilvēkus.
... Cik bieži mums trūkst dzīvē tā, kas spēj mūs saskatīt, uzminēt, novērtēt un ieraudzīt tādus, kādi mēs esam patiesībā. Tikai īsta mākslinieka skatiens ar visu redzošā fo-toaparāta objektīva palīdzību spēj ieskatīties mūsu dvēselē... Mums bieži liekas, ka ārpus skolas nav dzīves. Un tikai dažreiz, kad rokās nokļūst veiksmīga fotogrāfija, mēs aizturam elpu — lūk, kādi mēs esam patiesībā... Nostājoties fotokameras priekšā, mēs cenšamies visiem spēkiem, lai izskatītos laimīgi, bezrūpīgi, veiksmīgi. Ja jau fiksēt momentu, tad to, kas nākamībā papildinās mūsu optimisma un pašpārliecinātības rezerves...”
Samulsis un priecīgs apsveikumus saņēma pedagogu portretu galerijas autors Anatols Kauškalis, ar kura vārdu saistīts mākslas fotogrāfijas uzplaukums Krāslavā.
Kuplā skolotāju kompānija nepamanīja to, ka nebija tradicionālā koncerta: pietika vienas improvizācijas ar nemirstīgās dziesmas “Nadežda” motīvu, kas līdz asarām aizkustināja svinību gaviļnieku sirdis. Pedagogiem veterāniem tika pasniegtas rozes un krizantēmas — vesela ziedu jūra. Apmaiņa ar jaunumiem un iespaidiem notika pie zviedru galda — lielu ģimenes svētku gaisotnē.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
