Sācies rudens, un Ukrainas fotomākslinieku savienības biedrs Anatols Kauškalis sadarbībā ar laikrakstu “Ezerzeme” jau kuro gadu atkal dodas pie lauku ļaudīm, lai izraisītu dziļāku interesi par fotogrāfiju, galveno akcentu liekot uz bērniem un jaunatni.
Mēs to darām altruisma vadīti, neprasot pretī neko vairāk par patiesu interesi. Kas zina, varbūt kādā bērnā, jaunietī vai pieaugušajā dziļi iekšā sēž neatklāts talants. Uz altruismu mūs mudina arī kopīga atziņa, ka lauciniekiem nav un nekad nebūs tik plašas izvēles iespējas, kādas bauda pilsētnieki. Piemēram, Krāslavas bērnu un jauniešu centrā veiksmīgi darbojas foto pulciņš “Kadrs”, kuru jau otro gadu vada Anatols Kauškalis. Krāslavā strādā fotoklubs “Zibsnis”, bet ne katrs laucinieks var izbraukāt uz pilsētu. Arī citās jomās situācija līdzīga.
Šoruden pirmie laimīgie bija Dagdas vidusskolas vecāko klašu ieinteresētie skolēni, kuriem Anatols novadīja īsu teorētisku un praktisku mācību kursu fotogrāfijā. Uz tikšanos ar fotomākslinieku sākotnēji ieradās piecpadsmit jau nieši, bet ne visi spēja izturēt līdz galam. Varbūt kādu neinteresēja, varbūt kādam bija citi plāni, jo parasti šīs nodarbības objektīvu iemeslu dēļ mums nav iespējas saskaņot krietnu laiku iepriekš. Katrā ziņā bija liels gandarījums, ka vairāki skolēni apmainījās koordinātēm ar Anatolu, tas dod cerību, ka vairākas meitenes un viens puisis turpinās iesākto. Tikšanās laikā iedotās pirmās zināšanas bija tikai piliens jūrā, bet fotomākslinieka un kinooperatora mērķis bija radīt jaunajā paaudzē interesi par fotografēšanu kā par mākslu, nevis vienkāršu fotoaparāta slēdža klikšķināšanu. Kad ir interese, cilvēkam būs arī vēlme ieguldīt savu darbu, būs arī rezultāts. Spilgtākie tuvākie piemēri — Anatola vadībā veidotās amatieru foto izstādes Ezerniekos un Krāslavā, kuras nebūtu kauns rādīt arī citviet Latvijā.
Pirmoreiz mūsu izbraucienu vēsturē vairāku skolēnu rokās ieraudzījām spoguļkameras, turklāt tādu pasaulslavenu zīmolu kā “Nikon” un ”Canon”. Vienai daļai bija lētākas fotokameras, bet arī tās, cik varēja noprast no dažiem izteikumiem, bija iegādātas ar apdomu, nevis pirkta pirmā lētākā. Viena meitene lepojās, ka fotoaparātu iegādājusies par pašas nopelnīto naudiņu. Gribējās jau spoguļkameru, kā draudzenēm, bet tad vēl gadu būtu jākrāj naudiņa, tālab nopirkusi labu tālummaiņas fotokameru. Turklāt tam, ko cilvēks iegādājies par savu naudu, ir pavisam cita vērtība!
Diemžēl neviens no skolēniem nebija izpētījis sava fotoaparāta instrukciju, lai zinātu vismaz tik daudz, kur konkrētajā kamerā var pamainīt manuālā režīma iestatījumus. Anatols bija spiests nelietderīgi tērēt dārgo laiku (šādās nodarbībās pat četras piecas stundas tikpat kā nekas nav), lai katram izskaidrotu tieši šo aspektu.
Bet tas bija vēlāk, pašā tikšanās sākumā viņš centās noskaidrot jauniešu zināšanas par mākslu kā tādu, sauca pasaulslavenus uzvārdus un centās saprast, kurus no tiem zina vai par kuriem vismaz kaut ko dzirdējusi sanākusī auditorija. Teorija ir sausa lieta, bet bez tās nekādi. Anatols māk aizraut ar savu stāstījumu, vārds pa vārdam, un saruna jau rit par foto žanriem, par portretu, kadrējumu, scenāriju, režiju un citām lietām, kuras jaunajiem fotogrāfiem agrāk nebija dzirdētas, varbūt pat šķita mazsvarīgas. Visdzīvāk gāja aktu zālē, kur tika sarīkotas praktiskās nodarbības, akcentu liekot uz portreta uzņemšanu. Anatols centās parādīt dažas praktiskas lietas. Pirmoreiz šādos izbraukumos viņš nedaudz pamācīja, kā strādāt praktiski ar lielu un mazu gaismas atstarotāju. Viņš pūlējās panākt, lai skolēni paši veido savu fotostāstu un domu realizē fotogrāfijā. Anatols parādīja gan pasaulslavenu fotomākslinieku darbus, gan savas fotogrāfijas, stāstīja par fotografēšanas vēsturi arī saistībā ar Latviju un Latvijas slavenākajiem fotogrāfiem. Vēl viena svarīga lieta, uz ko norādīja fotomākslinieks — piedaloties izstādēs, vēlams noskaidrot, vai darbus vērtē jomas profesionāļi, jo pretējā gadījumā vērtētāji var izdarīt lāča pakalpojumu, kas nenāks par labu jaunā fotomākslinieka izaugsmei vai radīs nepatīkamas mieles nepamatoti neievērotā darba autoram. Pilnībā esmu vienisprātis ar mākslinieku. Sabiezinot krāsas, katrs sapratīs: nedrīkst būt tā, ka arāja darba kvalitāti uzartajā laukā novērtē baletdejotāja, bet par baletdejotājas profesionalitāti uz skatuves lemj traktorists. Diemžēl dažreiz konkursos notiek tieši tā, kas to dalībniekiem liek piedzīvot vilšanos jau nu noteikti.
Noguruši, bet priecīgām sejām skolēni mums apgalvoja, ka ir apmierināti ar šo tikšanos. Kurš būs nākamais rajona pagasts vai skola, uz kuru atbrauks fotomākslinieks? Noteikti dosimies turp, kur savulaik esam solījuši atbraukt, bet līdz šim visi apstākļi nav sakrituši labvēlīgi, vai pie tiem, kuri mūs paši aicinās, spēs sapulcināt interesentu grupu un atrast telpas nodarbībām.
Juris ROGA
.jpg)
