Šķirņu meklētāji pret pašu gribu

Noteiktajā stundā Dolgoje ezera gleznainajā krastā viesi no redakcijas sagaidīja mājas saimnieki, kaimiņiene Žanna Joņina, lauksaimniecības attīstības speciāliste un Krāslavas novada domes deputāte Valentīna Bārtule, bet vēlāk mums piebiedrojās vēl viens cīnītājs par izdzīvošanu — Aleksandrs Fedukovičs.

Mēs ilgi runājām par sāpīgo tēmu — vidējā zemnieka likteni, kurš mūsu dienās nevis dzīvo, bet ir spiests cīnīties par izdzīvošanu. Subsīdijas, kas pēc Eiropas mērauklām ir niecīgas, birokrātisko šķēršļu (prasību un instrukciju) gūzma. Un iznākumā — nav attīstības un normālas dzīves perspektīvu. Iznāk paradokss: čaklie latgalieši grib strādāt uz savām zemes platībām, taču no augšas viņiem tiek diktēti neciešamie “spēļu noteikumi”. Kā sekas tam — zilo ezeru novads katastrofāli zaudē cilvēkus, kādreiz auglīgās zemes netiek apstrādātas vai arī par grašiem pāriet ārzemnieku īpašumā, kas būtībā apdraud valstiskumu.

Mēs atcerējāmies arī deviņdesmitos lūzuma gadus, kad jaunie varas kungi nevarēja vai negribēja ievirzīt privatizācijas procesu civilizētā gultnē. Un, atvadoties no kolhozu un sovhozu sistēmas, sabiedriskā īpašuma dalīšanas azartā veco izdilušo šīfera lokš-ņu dēļ lopkopības fermas, citi ražošanas lauksaimniecības objekti tika pārvērsti drupās. Lauzt nav celt, tolaik neviens negribēja domāt par kooperāciju. Iznākumā Krāslavas novadā tikai Izvaltā saglabājies sabiedriskā īpašuma piemērs, Dagdas novadā — SIA “Brīvība” stabili attīsta agrorūpniecību atbilstoši pašreizējām prasībām. Bet tūkstošiem sīko īpašnieku palika aiz normālās dzīves borta.

Ignatoviču ģimene ir tipisks jauno viensētnieku grūtā likteņa piemērs. Bijušajai Kaļiņina kolhoza grāmatvedei un mehanizatoram par pajām tāpat kā visiem tika mazumiņš — 1984. gada izlaiduma traktors MTZ, kas arī tagad saimnieka rokās atrodas pilnīgā kārtībā, kā arī vēl šis tas no tehnikas. Triju bērnu vecāki, pieņēmuši lēmumu strādāt uz mantojamās zemes, pakāpeniski paplašināja savas privātās zemes līdz 40 hektāriem, no kurām 27 hektāri tiek apstrādāti. Specializācijas meklējumos viņi izmēģināja dažādus variantus un nolēma pievērsties kartupeļu audzēšanai. Tiesa, viņiem ir 5 slaucamās govis, 4 teles, kazas, ap trim desmitiem aitu. Lūk, tikai viens lopkopības biznesa “rentabilitātes” piemērs: par vienu aitas dzīvsvara kilogramu pārpircēji piedāvā mazāk par 50 santīmiem, bet galvaspilsētā jēra gaļa maksā 5 - 7 latus par kilogramu. Kurš tad tādos apstākļos var kļūt bagāts? Arī ar pienu rūpju ir vairāk nekā peļņas. Kartupeļus dzīvesbiedri Ignatoviči sāka audzēt pushektāra platībā, tagad tie aizņem piecus hektārus. Lieliskus bumbuļus realizē pilsētā un laukos, viņiem izveidojusies pastāvīga klientūra. Ja ir vajadzība, piegādā pasūtījumu ar savu mikroautobusu uz mājām. Pastāvot tādiem apjomiem, bija vajadzīgs otrs traktors. Tikai vidējam zemniekam projektā ar atvieglotiem noteikumiem neiekļūt. Nācās ņemt kredītā Korejas ražojuma traktoru “Kioti”. Tā cena ir 13000 latu, ar bankas procentiem izmaksāja 18000. Solītā finanšu palīdzība tā arī palika tikai vārdos.

Nopietni pievēršoties kartupeļu audzēšanai, Valērijs un Irēna sākumā praktizēja pārbaudītas šķirnes “Siņeglazka”, “Adreta”, “Lasunok”, “Vineta”. Pakāpeniski no vēlām šķirnēm atteicās — kaprīzs ir Baltijas rudens. Saskaņā ar pastāvošajām prasībām kartupeļu plantāciju (virs 1 ha) īpašniekiem jāreģistrējas Valsts augu aizsardzības dienestā. Bet tur izvirzīja prasību — 10% atjaunošana ar sertificētu sēklas materiālu. Ar Interneta palīdzību Ignatoviči sazinājās ar firmu “Saneks Latvija”, ar kuras starpniecību iegādājās perspektīvas vācu šķirnes, kas izaudzētas Dānijā, par ko samaksāja 400 latu, neskaitot transporta izdevumus braucienam uz Rēzekni. Audzēšanas un ražas novākšanas procesā mūsu kartupeļu audzētāju optimisms sāka noplakt. Šķirnes “Bitje” kartupeļus skāra lakstu puve, bet Ignatovičiem ir bioloģiskā saimniecība, kas izslēdz ķīmijas pielietojumu. Saskaņā ar dokumentāciju šī šķirne tika reklamēta kā noturīga pret lakstu puvi... Vēl lielāku vilšanos sagādāja šķirne “Spunta”. Nobrieda laba raža, lieli, garšīgi kartupeļi, bet trijās glabāšanas nedēļās stirpā no sešām tonnām sapuva divas trešdaļas. Apnika šķirot un iznākumā viņi atlasīja vienu tonnu, bet nav garantijas, ka bumbuļi saglabāsies līdz pavasarim. Un kam tagad lai izvirza pretenzijas? Tiešus zaudējumus, ko radīja sertificēto šķirņu iegāde, Ignatoviči vērtē 1000 latu apmērā. Bet ko nācās pārdzīvot, gribēja taču darīt pēc labākās sirdsapziņas — pildīt prasības. Ja kartupeļu audzētāji būtu atjaunojuši šķirnes pēc sava ieskata, tādus zaudējumus nekad neciestu.

Valentīna Bārtule uzskata, ka rietumu kartupeļu šķirnes būtu labi rajonēt Latvijā, tikai selekcijas un izmēģinājumu stacija Viļānos gandrīz pārtraukusi kartupeļu specializāciju, bet Priekuļi atrodas tālu, arī sēklas kartupeļu cenas tur augstākas nekā Eiropas šķirnēm. Loģiska izeja ir izstrādāt rietumu kartupeļu šķirņu izmēģinājuma projektus Latvijas tīrumos, bet nepieciešams, lai privāto izmēģinājuma plantāciju saimnieki saņemtu augstākas subsīdijas. Tikai tie ir labi vēlējumi, bet mums pagaidām kārtējo reizi nākas sastapties ar sliktas vadības problēmu valstī. Pastāvot apjoma ziņā ļoti lielai pārvaldes sistēmai, zemkopji uz vietām ir spiesti riskēt un ciest milzīgus zaudējumus. Apdrošināšanas sistēma kartupeļu audzēšanā pagaidām netiek praktizēta. Lūk, kāpēc Ignatoviči uzskatīja par savu pienākumu pastāstīt citiem par rūgto pieredzi. Gribēja kā labāk, bet iznāca tā, ka sliktāk nemaz nevar būt. Tiesa, no trim ārzemju šķirnēm “Romera” tomēr izturēja pārbaudi “otrās maizes” audzēšanas sarežģītajos apstākļos.

Atzinības vārdus pelna Udinovas ciema optimisti. Dabas kaprīzēm viņi lika pretī zemnieka pieredzi un čaklumu. Ja nebūtu iegādājušies tā saucamās perspektīvās rietumu šķirnes, kas radīja zaudējumus, kurus nav kam atlīdzināt... Divtik sāpīgi, ka lieluma ziņā vidējām saimniecībām nav pieejami projekti, kurus pastāvīgi izmanto lielie fermeri. Tādu īpašnieku kā Ignatoviči Latgalē ir vairākums. Un tieši viņiem nepieciešams steidzams valsts atbalsts, bet vilcināšanās var beigties ar katastrofu. Zaudējot cilvēkus un teritorijas, Latvijai nebūs nākotnes.

Lūk, tāda skumja iznāca mūsu saruna ar lauksaimniekiem, kuri man izteica savas sāpes un netaisnību. Taču žurnālists nerisina problēmas, bet viņam ir iespēja piedāvāt tās publiskai apspriešanai. Un runa nav tikai par rietumu kartupeļu šķirnēm, kas neattaisnoja sevi Baltijas klimata apstākļos, bet par cilvēku patriotismu, kuriem rūp savas dzimtenes nākotne. Vecāku mājās ir salds gan maizes klaips, gan miegs. Ignatoviči ļoti pārdzīvo, ka trīs pieaugušie bērni (kurš Vācijā, kurš Krāslavā) spiesti veikt ne savu darbu. Ja laukos iedzirkstītos cerību stars, viņi noteikti turpinātu vecāku darbu. Bet vai piepildīsies Irēnas un Valērija vēlmes valstī, kur pie stūres ir varas partiju pagaidu valdītāji?

Aleksejs GONČAROVS