Saldākā dzīve — šodien!

Pirms pāris gadiem pensionāre Marija Kazakeviča bija darīšanās Rīgā, tālab nakšņoja pie savas draudzenes, kura ir čakla rokdarbniece. Dagdas iedzīvotāju pārsteidza krāšņās rotaslietas, kuras draudzene darināja savām rokām.
“Draudzene jau agrāk bija sākusi nodarboties ar rotaslietu izgatavošanu no pērlēm un iekārdināja mani, gandrīz ar varu lika pamēģināt,” atceras pensionāre. ”Ja kaut kas izdodas, tātad — jādara. Man šī ir pirmā izstāde, un tajā nav viss. Faktiski šeit apskatāma mazākā daļa, jo ļoti daudz rokdarbu ir uzdāvināts draugiem, radiem, paziņām ne tikai Latvijā, bet arī Baltkrievijā un Ukrainā.”

Pensionāre stāsta, ka, Latgalē dzīvojot, viņai grūtāk ir iegādāties saviem rokdarbiem nepieciešamo materiālu. Sīkpērlītes principā var nopirkt Krāslavā, lai gan te tās ir dārgākas nekā Rīgā, bet rokdarbiem nepieciešamie lielāka izmēra zilie, zaļie, sarkanie, raibie pērlīšveidīgie izstrādājumi faktiski ir amerikāņu polimēra māls, kas dabūjams tikai Rīgā un tikai pāris veikalos. Māls ir jaucams un cepams, tālab Marija šajā jautājumā lūdz draudzenes palīdzību, kura viņai nopērk mālu un sataisa detaļas. Tās tad Marija Dagdā saliek kopā.

“Amerikāņu māls prasa vairāk darba, bet ir daudz kvalitatīvāks materiāls par jebkuru citu,” uzskata pensionāre. “Kad visas detaļas ir, es sāku tās likt kopā. Citreiz 2-3 nedēļas nesēžos klāt, bet vakar vienā pēcpusdienā trīs pārus auskaru sataisīju. Pirksti klausa, bet acis vairs ne tik labi, un tas ir pats grūtākais šajā procesā. Sīkpērlītes ir tik maziņas, ka man jāliek otras brilles, lai varētu uzvērt uz stieplītes. Es izberu tās uz taburetes, lai ir mīkstāka virsma, un ar stieplīti uzņemu katru pērlīti, līdz visas savāktas. Vieglāk ir strādāt ar lielākām pērlītēm, bet tās ir smagākas, līdz ar to izstrādājuma svars lielāks, un tas reizēm ir būtiski. Kad darini rotaslietu, ir jādomā līdzi tam, ko dari. Citreiz sanāk nepareizi, jāpārtaisa. Es veru pērlītes uz stieplītes, bet var izmantot arī makšķerauklu, taču baidos, jo tā var pārtrūkt. Stiep-līte labāk klausa un izturīgāka. Šobrīd padomā jaunas idejas, varbūt sākšu darināt kaut ko smalkāku un sarežģītāku. Daudz ideju piespēlē draudzene, viņa tās sameklē internetā. Citreiz taisu pēc internetā noskatītā, bet vienalga sataisu pa savam, jo tur ir ļoti profesionāli darbi, nav viegli atkārtot, tāpēc šo to vienkāršoju.”

Šādas rotaslietas var nēsāt visu vecumu cilvēki, arī jaunietes. Marijas arsenālā ir kakla stīpiņas ar pērlītēm, auskari, rokassprādzītes uz speciālas formu saturošas stieplītes un daudz citu pievilcīgu lielāka un mazāka izmēra darinājumu. Marijas vedekla brauca uz Ukrainu, kur bija jāsveic sešas ģimenes. Lai nav jātērē liela nauda dāvanām, Marija katrai sataisīja rotaslietas, kas ir pat vērtīgāka dāvana nekā pirktā. Viņa pati pagājušajā gadā brauca ciemos pie vecākā brāļa Ādolfa uz Baltkrieviju, arī uz turieni visiem tuviniekiem aizveda paštaisītas dāvanas. Pārsteidzoši, bet fakts — Marijai pašai nepatīk nesāt rotaslietas, vienalga, vai tās ir pašas darinātas, vai rūpnieciski ražotas. Viņa dara to ja nu tikai uz lieliem svētkiem. Reiz bērni viņai uzdāvināja skaistu zelta ķēdīti, sieviete to panēsāja vienu sezonu un nolika glabāties. Bet tas nebūt nenozīmē, ka Marijai nav patikusi dāvana — bērni ir viņas dzīves galvenā jēga un acuraugs.

Marija: “Esmu laidusi pasaulē piecus dēlus, un man ir arī trīs audžudēli. Jaunākais dēls Oļegs mācās Zilupē par automehāniķi, dzīvo pie manis. Valdis, Modris un Aivars dzīvo mūsu rajona teritorijā, katram ir sava ģimene, visi šobrīd bezdarbnieki. Jānis pirms pāris gadiem nomira. Valdis savulaik mācījās Jaunaglonas arodvidusskolā, Modris Dagdas arodvidusskolā, Aivaram un Jānim — pamatskolas izglītība. Šobrīd man ir trīs audžubērni padsmitnieku vecumā: Gunārs, Konstantīns un Gvido. Visi trīs skolnieki. Bija vairāk, bet aprīlī vienam no audžubērniem apritēja 18 gadu, un viņš no manis aizgāja.

Kālab man vajag papildus rūpes? Es ar tām esmu ļoti apmierināta, jo mans bērns aizbrauca mācīties un es būtu palikusi pilnīgi viena. Bet tagad mājās atkal liela ģimene, nav zudusi ģimeniskuma sajūta. Man vienmēr bija liela ģimene, tālab rokdarbi nav sveši. Esmu daudz adījusi, sākot ar rāpuļiem, beidzot ar jakām un džemperiem. Nedaudz šuvu, bērni gāja bērnudārzā, viņiem vajadzēja pidžamas un vēl šo to. Šodien nožēloju vienīgi to, ka savulaik nepieņēmu vīramātes piedāvājumu, kura gribēja mani iemācīt tamborēt un aust.

Pēc profesijas Marija ir zootehniķe — Maltas sovhoztehnikumu pabeigusi tieši pirms 40 gadiem. Bet šajā profesijā nostrādāja neilgu laiku, pārgāja slaucējas darbā, kuram veltījusi deviņus gadus, jo slaucējai alga bija krietni lielāka nekā zootehniķei. Kad pasaulē nāca bērni, sēdēja mājās un auklēja. Pēc tam iekārtojās darbā Dagdas konfekšu fabrikā, kur ne tikai ēda, bet arī grieza un ietina konfektes. Nē, viņai nebija domas atkal būt tuvāk kaut konfekšu gotiņai, vienkārši bija iespēja tur strādāt, un izmantoja to. Pēdējā darbavieta bija Dagdas tautas namā par kontrolieri — līdz pat pensijai.

Marija: “Esmu dzimusi Dagdā, kādu laiku dzīvoju Balvu rajonā, kur strādāju par zootehniķi, tad par slaucēju Krāslavas rajona saimniecībās “Brīvība” un “Daugava”. Lopus pašu saimniecībā turējām līdz 1996. gadam, bet, kopš pārgāju dzīvot uz Dagdu, lopus neturu, vien kādu kaķi. Es nebūt nenožēloju, ka savulaik atstāju zootehniķes darbu, jo es negribēju šo profesiju. Es gribēju strādāt uz dzelzceļa, tas pievilka, bet manā jaunībā bija tā — kur vecāki sūtīja, tur bija jāiet!”

— Laikam vissaldākā dzīve jums bija konfekšu fabrikā?

— Godīgi sakot, tagad, jo vairs nejūtos viena! Dzīvojam pusmājā, un mani puikas ir nodarbināti. Paši saviem spēkiem draudzīgi sataisījām remontu, paši saviem spēkiem ierīkojām ūdensvadu. Visi mājas darbi tiek padarīti, par ko man liels prieks. Manējie puikas neklīst bezmērķīgi pa pilsētu, viņi apmeklē bibliotēku, un es vienmēr zinu, cikos gaidīt mājās. Tas ir svarīgi, kad vari justies droša par bērniem.

Juris ROGA