Par kādām dāvanām sapņo bērni?

Par ko sapņo mūsu pašu bērni, kad gaida pārsteigumus vienos vai otros svētkos? Personīgi man ne mazums rūpju sagādā dāvanas izvēle savam bērnam, lai gan šodien nav problēmu ar to, kur un ko pirkt. Šajā sakarā es vērsos mazā skolā ar lūgumu veikt aptauju, lai saprastu topošās paaudzes intereses. Skolēni atbildēja uz diviem jautājumiem: vai viņiem ir mīļākā rotaļlieta, un ko viņi gribētu saņemt dāvanā dzimšanas dienā? Aptaujā piedalījās 22 bērni.

Noskaidrojās, ka vairākumam zēnu ir iemīļotas tradicionālās mašīnītes, pistoles, automāti, lidmašīnas un kaķenes. Rotaļlietu skaitā iekļuva arī pleijeri ar diskiem, kur ir “šaušanas” un “autosacīkstes”, kā arī magnetofoni. Meitenes nosauca plīša lācīšus, lauvas, sunīšus... Bet lelle, lai cik dīvaini tas skan, bija tikai viena. Acīmredzot bezvārda Bārbijas jau krietni apnikušas un vienkārši nav atstājušas nekādu iespaidu bērnu iztēlē. Un arī tās nemaz nav salīdzināmas ar tām īstajām meitenēm lellēm no manas tālās bērnības, kas uz ilgiem gadiem kļuva par īstām draudzenēm.

Līdz pat šim laikam atceros gandrīz visas savas rotaļlietas. Tās man bija vislabākās un vismīļākās. Veltīgi tagad tiek ironizēts par koka konstruktoriem, bezdzimuma pupsikiem, gumijas putnēniem, kas čiepstēja. Ar tiem mēs spēlējāmies pa īstam, mācījāmies domāt. Saskarsme ar lellēm un plīša zvēriņiem audzināja mūsos labestību un cilvēciskumu. Mēs dzīvojām ar savām rotaļlietām īpašu dzīvi, stiepām tās visur sev līdzi un ļoti mīlējām. Šajā sakarā pastāstīšu vienu gadījumu no savas dzīves.
Septiņdesmito gadu sākumā mana ģimene dzīvoja Rīgā. Kādu reizi mēs ar māmiņu aizbraucām uz “Bērnu pasauli” iepirkties. Toreiz veikalos tika pārdotas lelles no Vācijas. Lelle maksāja veselus 10 rubļus! Kā varēja paiet garām tādam skaistumam? Mājās es atgriezos ar skaistuli Katjku, cieši turot rokā mīkstu, it kā dzīvu manas jaunās draudzenītes rociņu. Toreiz man bija trīs gadi.

Ar lelli es rotaļājos veselām dienām kā ar mazu bērnu. Un, lūk, kādu reizi man radās ideja apcirpt rotaļu biedrenes “apaugušo” galviņu. Kamēr māmiņa runāja ar kaimiņieni, es centīgi strādāju ar “klienti”: apcirpu galviņas priekšpusi un atlikušos matus dūšīgi aplaistīju ar dārgām māmiņas smaržām. Strostēt mani nestrostēja, taču mati lellei nezin kāpēc tā arī neatauga, lai gan es uz to nopietni cerēju. Kaut arī tagad Katjkas ārējā izskatā bija nopietns trūkums, es to nenodevu, un mūsu draudzība kļuva vēl ciešāka. Dzīves apstākļu dēļ mums nācās mainīt dzīves vietu, tomēr lelle vienmēr bija ar mani. Diemžēl pēc kārtējās pārbraukšanas Katjuša kaut kur pazuda. Tagad nožēloju, ka nepasargāju to. Kā piemiņa par to visām citām manām lellēm tika dots pirmās mīlules vārds...

Protams, arī mūsdienu bērni ciena greznas plīša lelles un aizpagājušā gadsimta pasaku princeses ar zelta matu cirtām, mežģīņu cepurītēm un kleitām. Starp citu, manai meitai ir divas tādas jaunkundzes, taču viņa ar tām nerotaļājas. Acīmredzot tās pārāk atgādina suvenīrus, vai arī next paaudze izvēlas citas spēles... Un, lūk, kādas.

Aptaujas otrā daļa izgaismoja šādu tendenci. Prioritāro dāvanu sarakstā ir portatīvie datori un sensoru mobilie telefoni. Tālāk bērni nosauc mājdzīvniekus: suņus, kaķus, kāmīti, vāveri un pat šinšillu. Sapņo par kvadricikliem, rituļslidām, skuteriem, velosipēdiem, mašīnām un motocikliem. Bērni neatsakās saņemt dāvanā personīgo māju, maisu ar lielu naudas summu un ārzemju braucienu. Ko lai dara, katrai paaudzei ir sava izvēle, un tas pienācīgi jānovērtē. Lai gan es gribu norādīt, ka mūsdienu pasaules pragmatisms un merkantilisms tomēr iezadzies arī bērnu galvās. Kas tur ko slēpt: tagad dzimšanas dienā saviem un svešiem bērniem mēs reizēm dāvinām aploksni ar naudu — lai paši pērk, ko vēlas.

Atgriežoties pie anketām, pateikšu, ka šī, šķiet, smieklīgā bērnu vēlme slēpj arī lielas problēmas. Ja bērns kā dāvanu nosauc čeku 1000 latu vērtībā, tas liecina, ka ģimenē ne tikai trūkst naudas, tās vienkārši nav, respektīvi, nav arī daudz kā cita, ko tā gribas mazajam cilvēciņam... Tā kā aptauja notika tikai ar lauku bērniem, tad problēma ir sevišķi asa un aktuāla.
Pie mums kaut kā ir pieņemts pelt un nievāt padomju laiku stagnācijas gadu preču deficītu. Bet sakiet, vai tagadējās lielveikalu un tirdzniecības centru preču pārpilnības apstākļos mēs kļuvām laimīgāki? Un vai Eiropas Savienības bērni kopā ar dārgajiem mobilajiem telefoniem pie Jaungada eglītes saņem to milzīgo īpašo prieku, kuru baudījām mēs, PSRS bērni, no zaķīšiem, piramīdām, “vilciņiem”, kas atbilstoši mūsdienu mērauklām šķiet primitīvi? Te es ļoti šaubos. Un vēl ko gribēju pateikt. Bērni — tā ir īpaša pasaule, trausla un caurspīdīga, kas uzvedina mūs uz domām, ka mūsu, pieaugušo cilvēku, pasaulē ne viss ir kārtība. Piemēram, strīdīgās grāmatas par dzimumu līdztiesību. Es domāju, ka pirmām kārtām bērniem nepieciešama sapratne un, protams, konkrēta problēmu risināšana, nevis kaut kāda Labklājības ministrijas ierēdņu dīvaina spriedelēšana par it kā reālu ļaunumu pirmskolēniem, ja viņi neuzzinās par to dienu, kad Kārlis bija Karlīne. Bērniem kaitē tikai viens: ja viņi nevienam nav vajadzīgi.

Man gribas, lai visi bērni saņemtu tās dāvanas, par kurām viņi sapņo. Un ja tā ir lidmašīna, lai tā arī ir: lidot — tas ir vareni!

Irina ROMANOVA