Kad bērni ir mazi, viņi mācās vienkāršu matemātiku. Visu, ko viņi mācās, bērni mācās mēģinot un atkārtojot. Sākotnēji pat vienkārša saskaitīšana šķiet sarežģīta. Bet ar laiku viņi saprot, ka 2+2 vienmēr ir 4, un to iemācās. Kas notiktu, ja 2+2 ne vienmēr būtu 4. Kā bērni iemācītos skaitīt, ja noteikumi būtu mainīgi? Ja tas tā būtu, bērni nevarētu iemācīties matemātiku un nespētu šīs prasmes pielietot, risinot daudz sarežģītākas situācijas un problēmas.
Nemainīgums ir galvenais priekšnoteikums, lai bērni iemācītos paredzēt lietas. Citiem vārdiem sakot, es varu paredzēt, ka 2+2=4. Vai es varu paredzēt, kā mani vecāki reaģēs, kad neesmu izpildījis mājasdarbus? Vai es varu paredzēt, kā mani vecāki reaģēs, kad meloju? Patiesībā, konsekvence jeb nemainīgums ir mūsu sabiedrības pamats — kas notiktu, ja vilcieni nekursētu pēc saraksta, autovadītāji neievērotu noteikumus?
Bērniem ir jāiemācās paredzēt, ka 2+2 vienmēr ir 4, tāpat, kā jāiemācās paredzēt, cikos ir jāiet gulēt, kas notiks, ja viņi melos, darīs pāri citiem, neizpildīs mājasdarbus utt. Konsekvence jeb nemainīgums ir mācīšanās pamatinstruments ikvienam bērnam. Ja kaut kas ir nemainīgs, bērns to atkārtojot iemācās, un tas kļūst par daļu no bērna, daļu no viņa zināšanām un pieredzes.
Piemēram, ja vienudien bērns nav sakārtojis savas mantas, mamma dusmojas un kliedz, lai bērns tās sakārto, ja citudien, mamma ļoti steidzas un mantas sakārto bērna vietā, un tad atkal kādudien kliedz, jo istaba ir nekārtībā. Ko bērns iemācās?
Vairums bērnu iemācās: Pirmkārt, ja viņi mazliet pacietīs mammas kliegšanu, visdrīzāk mamma istabu sakārtos viņu vietā. Otrkārt, bērni saprot, ka vecāku uzvedība nav paredzama un prognozējama. Treškārt, viņi mācās izdzīvot haosa un dusmu situācijās. Viņi redz, ka pasaule ir ļoti neparedzama. Tā rezultātā bērnos daudz spilgtāk izpaužas dažādas īpašības: vieni kļūst agresīvi, citi pasīvi. Visi mācās tikt galā ar neparedzamo, kas vienmēr mūsos izraisa dusmas. Bērniem jau agrīnā vecumā ir jāattīsta spēja adekvāti tikt galā ar dusmām, jo pretējā gadījumā, problēmu risināšanā viņi iemācīsies izmantot neadekvātus, nepiemērotus uzvedības modeļus.
Kāpēc būt konsekventam vecākam ir tik grūti? Laikam jau tāpēc, ka mēs visi esam tikai cilvēki. Mums kā vecākiem daudz ērtāks ir izdevīgums nekā nemainīgums. Steidzoties un gaidot ciemiņus daudz ātrāk bērnu mantas sakārtot ir pašam, nevis pacietīgi gaidīt un atstāt atbildību bērna ziņā. Nereti mēs vienkārši neaizdomājamies un neapzināmies, cik konsekvence jeb nemainīgums ir nozīmīgs ikviena dzīvē. Ja lietas ir neparedzamas un bērns tās nevar integrēt, izmantot problēmu risināšanas situācijās, viņš nevar iemācīties adekvātus uzvedības modeļus, veidot savas zināšanas, pieredzi un vērtību sistēmu. Nereti mēs, pieaugušie, esam pārstrādājušies, satraukti un emocionāli izsmelti, tādēļ, disciplinējot savus bērnus, prioritāri izvēlamies izdevīgumu, nevis konsekvenci jeb nemainīgumu. Izdarot šādu izvēli, svarīgi ir apzināties, ka tas ietekmē mūsu bērnu uzvedību un personības raksturu. Nenoliedzami, būt konsekventam — tas NAV VIEGLI. Bērna uzvedības koriģēšana vienmēr prasa daudz laika, daudz pacietības un vecāku konsekvences. Bērni nedomā kā pieaugušie, viņi redz pasauli citādu un savu pieredzi veido savādāk nekā pieaugušie.
Atcerieties — bērnu audzināšana tāpat kā bērnība ir ļoti dinamiska un nemitīgā attīstībā. Konsekvences jeb nemainīguma galvenais noslēpums ir vecāku vēlme atrast un veltīt laiku noteikumiem, kuri izstrādāti viņu bērniem. Un mūsu visu ieguvums būs tas, ka bērni iemācīsies integrēt sevī mūsu noteikumus un vērtības un ar laiku iemācīsies darīt lietas ar vienkāršiem atgādinājumiem, nevis caur konfliktiem.
Materiālu apkopoja Krāslavas pamatskolas psiholoģe Velta DAŅIĻEVIČA
.jpg)
