Sapnis par izstādi piepildās pēc 15 gadiem

Par savu dzimteni rokdarbniece sauc Dagdas novada Konstantinovas pagastu, bet nu jau 25 gadus Irēna dzīvo Dagdā. Kopā ar dzīvesbiedru Aleksandru audzina trīs bērnus. Vecākais Raimonds, kuram apritējuši 22 gadi, ir 1. grupas invalīds. Lai gan jaunietis turas savrup no jēlkādām organizācijām, mājas četrās sienās viņš nesēž, draudzējas ar kaimiņiem, brauc uz laukiem pie mammas brāļa un vecākiem — tur sevišķi patīk pavadīt laiku. Vidējais dēls Donāts novembrī svinēs 20 gadu jubileju, puisis mācās par automehāniķi Dagdas arodvidusskolā, rit pēdējais gads. Mamma stāsta, ka Donātam patīk strādāt ar koku, viņš izmācījās par galdnieka palīgu, veiksmīgi pabeidzot divgadīgo grupu, un gribēja turpināt mācīties par apdares darbu strādnieku tepat Dagdā, bet kaut kādu iemeslu dēļ grupu neatvēra, tāpēc nācās izvēlēties starp viesnīcu servisu un automehāniķi. Dēlam patīk arī datori, iespējams, Donāts turpinās izglītoties datoru jomā. Visjaunākais bērns ģimenē ir meitiņa Marta — četri ar pusi gadiņi, un viņa apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi “Saulīte”. Marta ļoti iecienījusi mammas spilvenus.

Irēna: “Līdzko ķeros klāt pie jauna dekoratīvā spilvena, meita man jautā: ”Mamma, tas man?” “Jā, tev, meitiņ!”, es saku. ”Paldies, māmiņ!”, viņa atbild un priecīga skrien rotaļāties. Mīļi un sirsnīgi, tā katru reizi. Visi 15 spilveni tapa vienā ziemā, visus atnesu uz izstādi.”

Irēnas pirmais spilventiņš tapa pirms gadiem piecpadsmit. Kādu dienu ciemojās pie draudzenes, tur ieraudzīja tamlīdzīgu spilvenu, sēdēja uz dīvāna un knibināja to, jo bija interesanti uzzināt, kā viss turas kopā. Pārnākusi mājās, pati mēģināja tādus darināt. Uztaisīja vienu, tad otru, vēl divus brālim uz kāzām un visu laiku sapņoja, ka reiz sataisīs daudz, daudz, un būs personālā izstāde... Izrādījās, ka līdz pirmajai izstādei bija jāgaida 15 gadu! Starp citu, Irēnu pie spilvena taisīšanas sastapu pērnā gada nogalē Dagdas tautas namā. Viņa cītīgi vēra diedziņu pēc diedziņa maisa audumā, un vizuāli rokdarbs izskatījās briesmīgi. Šodien, apskatot gatavos spilvenus, ir pat grūti noticēt, ka neglītais pīlēns pārtapis cēlā gulbī jeb dekoratīvajā spilvenā, kurā iestrādāts grūti aprakstāms skaistums un sirdi saviļņojošs motīvs.

“Nu, jā, pirmajiem par pamatni es izmantoju padomju cukura maisu materiālu,” Irēna nav aizmirsusi mūsu tikšanos. ”Uz tāda materiāla ļoti grūti kaut ko taisīt. Bet tā pietika dažiem spilveniem, un es sāku domāt, ko tālāk. Kāds pateica priekšā, ka Daugavpilī ir nopērkams maisa audums kā drēbe. Tas ir retākiem diegiem, ar to arī strādāt daudz vienkāršāk. Vēl vajag dažādu krāsu diegus, es nepērku dārgus, ir labi akrila. Vienam spilvenam vajag kādus 200 gramus. Tos var sagriezt jebkurā garumā, bet jo īsāki, jo labāk saskatāms zīmējums. Šos diega gabaliņus izvelk cauri audumam un nostiprina tajā. Personīgi mūspusē nepazīstu nevienu, kuri darina šādus rokdarbus, bet zinu, ka tādi cilvēki ir, tikai zīmējumus savos darbos izmanto citādus. Es pat speciāli reiz gāju uz izstādi skatīties, kā šos spilvenus taisa citi, domāju, varbūt es kaut ko daru nepareizi. Krieviski šī tehnoloģija saucas “kovropļeteņije”, līdzīgi var izgatavot arī paklājus, grīdceliņus. Bija jāpalauza galva, kā labāk visu salikt kopā. Dekoratīvajā pārvalkā lieku iekšā sintepona spilventiņu, kuru arī taisu pati. Visus manus dekoratīvos spilvenus var atvērt un aizvērt ar rāvējslēdzi, noņemt dekoratīvo pārvalku un izmazgāt, jo ekspluatācijas procesā tas smērējas.

Šie spilveni ir praktiski, mans vīrs tādu labprāt paliek zem galvas, kad sēž uz dīvāna pie televizora. Ērti un mīksti. Starp citu, viņš man ļoti palīdzēja šajā lietā. Sākumā pamatnes materiālu karināju uz skapja durvīm, viņš greizi paskatījās: “Ja tu arī tālāk ar to nodarbosies...” Sacīju: “Jā, nodarbošos”. Neko neteicis, aizgāja uz darbnīcu. Pēc kāda laika atnesa mājās pašdarinātu ierīci, kuru savā starpā saucam par molbertu: audumu iespiež starp līstēm un iekarina rāmī — ļoti ērti strādāt.”

Sarunbiedres vīrs šobrīd ir bezdarbnieks, bet viņam ir profesija — kādreiz pabeidza Dagdas arodvidusskolu kā mūrnieks - betonētājs. Irēnas pirmā darbavieta vēl padomju laikā bija konfekšu fabrika — savulaik viņa Rīgā apguva interesantu specialitāti. Rīgas 50. profesionāli tehniskā vidusskola tajā laikā gatavoja karameļu un konfekšu speciālistus. Pirmos parasti sūtīja darbā uz fabriku “Uzvara”, otrie devās uz “Laimu”. Irēna bija “karameļščica” un iekārtojās fabrikas “Uzvara” Dagdas cehā. Pastrādāja, aizgāja dekrētā, dzemdēja vienu bērnu, pēc laika otru, un darbā atgriezās uz gotiņu ražotni. Sākumā bijām viena maiņa, pēc tam izveidoja pat divas maiņas, bet 1998. gada decembrī Irēna zaudēja darbu štatu samazināšanas dēļ. Līdz ceha slēgšanai palika pavisam maz… Irēna pārliecināta, ka ražotni slēdza, jo tika zaudēts noieta tirgus Sankt-Pēterburgā, bet ražošanas jaudas bija tik lielas, ka Latvija visu saražoto nespēja patērēt.

Irēna: “Strādniekus atlaida, es gadu biju bez darba, līdz paveicās iekārtoties tautas namā sākumā par apkopēju, tad strādāju kasē, bet tagad pildu abus pienākumus. Darba gana daudz, vasarā rokdarbiem nav laika. Vienīgi ziemā vakaros ar vienu aci vēroju televizoru, otra pievērsta rokdarbam. Cilvēkiem šie spilveni ļoti patīk, bet laika tie prasa daudz.” Irēna māk arī adīt, šuj ar šujmašīnu, piegriezt gan neprot. Pie mājas ir savs dārzs un siltumnīca, kurā tiek audzētas tradicionālās kultūras. Bet viņa ir pamēģinājusi audzēt arī eksotiku — šogad tas bija kivano jeb durstīgs gurķis no Āfrikas. Diemžēl mē- ģinājums izgāzās. Taču Irēna ir apņēmības pilna nākamgad izmēģināt kaut ko vēl interesantāku. Katrā ziņā tas nebūs arbūzs, jo to jau ir izaudzējusi. Rokdarbniece ir arī laba kulināre, kas visnotaļ loģiski, ņemot vērā viņas savulaik apgūto specialitāti. Bērnus nevar izdzīt no virtuves. Kuram garšo cepumi, kuram — mīkla.

Juris ROGA