Vārdi un darbi

Neapskaužamā stāvoklī nokļuvuši pensionāri: pirms vēlēšanām solītā indeksācija tiek atlikta līdz 2014. gadam. No 480000 Latvijas pensionāru 38% ik mēnesi saņēma no 150 līdz 180 latiem (iztikas minimums ir 175,8 lati). Katru latu skaita 17% vecu cilvēku, kuri saņem pensijas no 100 līdz 150 latiem, bet 6% ir spiesti iztikt mēnesī ar mazāk nekā 100 latiem. Te, kā saka, nav nekāda zaļā dzīve, bet solīts makā nekrīt. Cerēsim...

Kad paklausies, ko saka mūsu varasvīri, gribas ticēt, ka krīze ir pārvarēta un dzīve kļuvusi vieglāka. Atlicis tikai paspert soli uz priekšu ekonomikā, un dzīvosim gluži kā paradīzē. Vēl tikai nedaudz, pavisam mazliet... Tikai kāpēc tādā gadījumā cilvēki atstāj pēckrīzes Latviju? Saskaņā ar Stratēģisko pētījumu vadības centra datiem no mūsu valsts izbraukuši vismaz 450000 iedzīvotāju, kas ir divas reizes vairāk, nekā ziņo oficiālā statistika. Neviļus rodas jautājums: kas tad papildinās valsts budžetu, bez kā nav iespējams atmaksāt miljardu latu parādus?

Ceļā uz jauno un gaišo Eiropas nākotni mēs uzcēlām sabiedrību, kurā starp bagātajiem un nabagajiem izveidojies nepārvarams bezdibenis. Tāds pat kā nesakritība starp varasvīru vārdiem un darbiem. Augstākie likumdošanas un izpildvaras orgāni pārvērtušies par diskusiju klubiem, kur konkrētu rezultātu vietā — skandāli un profesionālisma trūkums. Pēdējo gadu lielākā izgāšanās bija konkurss par jaunu elektrovilcienu un dīzeļlokomotīvju būvi. Spāņi apakšuzņēmēju lomā gribēja pārņemt mūsu Rīgas vagonu būves rūpnīcu, kas dotu rūpnīcai izredzes uz modernizēšanu, radīt simtiem jaunu darba vietu un eksportēt mūsdienīgus elektrovilcienus uz NVS valstīm. Uzņēmuma “Pasažieru vilciens” politiskie ielikteņi, maigi sakot, pagrieza muguru konkursa uzvarētājam, pasaulē lielākajam vilcienu ražotājam — Spānijas korporācijai CAF. Jauna konkursa organizēšanai palicis ļoti maz laika, un tagad Latvija riskē neiekļauties Eiropas Savienības termiņos un zaudēt Eiropas Savienības piešķirtos 100 miljonus. Valdis Dombrovskis valdības deklarācijā norādīja, ka dialogā ar uzņēmēju organizācijām realizēsim mūsdienu industriālo politiku. Sniegsim valsts atbalstu nozarēm, kurās strādā konkurētspējīgi uzņēmumi... Skaisti un pareizi pirmsvēlēšanu solījumi, bet kā ir patiesībā?

Dīvaina ekonomiskā situācija izveidojusies ar finansēšanu arī gaisa satiksmē, bet precīzāk ar Air Baltic finansēšanu, kuru būtībā uztur nodokļu maksātāji, bet valdība nu jau kuro gadu nesekmīgi mēģina atrast stratēģisko investoru savai nacionālajai aviokompānijai. Turpinot trans-porta nozaru problemātiku, būtu vietā atcerēties amizantus piedzīvojumus ar fotoradaru uzstādīšanu uz ceļiem. Valsts un privātā partnerība kļuva par nodevu nekaunīgu iekasēšanu no autovadītājiem, kuriem par laimi ienesīgo biznesu pazudināja mūsu pašmāju birokrātija. Privātai firmai radās pastāvīgas nesaskaņas ar zemju īpašniekiem, bet Iekšlietu ministrija tagad drudžaini mēģina noslēgt līgumu par fotoradaru pārņemšanu no privātās firmas un nez kāpēc bez konkursa. Te jau nav ko runāt par Ceļu satiksmes negadījumu profilaksi...

Par vārdiem uz papīra palika pirmsvēlēšanu solījumi samazināt bezdarba līmeni, un tagad Latvija šajā negatīvajā rādītājā ieņem ceturto vietu Eiropas Savienībā. Pastāvošā valdība plānoja pielikt visus spēkus, lai apsteigtu tuvākos kaimiņus un mūsu valstī uzceltu sašķidrinātās gāzes terminālu. Neizdevās... Jūk un brūk solītās reformas veselības aizsardzības un izglītības sistēmā, bet par pašvaldību sfēru (kā sociālo, tā arī demogrāfisko) pat nav ko runāt. Kas sakāms par “progresu” lauksaimniecībā, tad, kā paskaidroja zemkopības ministre Laimdota Straujuma, no 80000 saimniecību 60000 pieder pensionāriem. Pie mums nav pat vidusšķiras, ir tikai bagātie un nabagie. Pēc 15 gadiem Latvijā izdzīvos tikai puse no 80000 zemnieku saimniecību. Ne rāviens uz priekšu, bet īsts regress.

Taču ne viss ir tik slikti. Mūsu daudzcietušajā valstī ir divas labklājības oāzes — Rīga un Ventspils, kas, lai cik dīvaini tas skan, kaitina valdības vīrus, tāpēc turpinās politiskie uzbrukumi pilsētu mēriem. Kā gan citādi: uz augsti profesionālās divu pilsētu vadības fona valdošās elites centieni izskatās pavisam blāvi, ko arī apstiprināja Parlamenta un Ministru kabineta pārstāvju vizīte Krāslavā Grāmatu svētkos. Iepriecina, ka Nacionālās attīstības plāna realizēšanā Ministru prezidents Valdis Dombrovskis visbeidzot paziņoja ekonomiskās augšupejas galveno prioritāti — reģionu attīstību. Vai tas nav pārāk novēlots līdzeklis un vai ministri zina, cik cilvēku ir palicis pustukšajā Latgalē un cik tūkstošu hektāru lauksaimniecības un meža platību par grašiem pārgāja ārzemju pircēju īpašumā? Atbildes gan uz Ministru prezidenta, gan uz parlamentrārieša Vjačeslava Dombrovska jautājumiem, manuprāt, kļuva par vārdu un skaitļu manipulācijas piemēru ar atklātu mērķi nogludināt asos stūrus un parādīt vēlamo par patiesību. Ak, jau šie vārdi un darbi, bet nesen Latvijas Neatkarīgo arodbiedrību konfederācijas vadītājs Jānis Kuzins paziņoja, ka sāks parakstu vākšanu par 11. Saeimas atlaišanu tieši pēc gada, kad sāka darbu parlaments, kurš neattaisnoja vēlētāju cerības.

Žurnālista pienākums ir būt optimistam un iedvest saviem lasītājiem ticību rītdienai. Tāpēc pagājušo pirmdien laikrakstā “Delovije vesti” ar prieku izlasīju interviju ar Latvijas Prezidentu Andri Bērziņu “Pārstāsim meklēt ienaidniekus”. Tajā viņš norādīja, ka var ilgi diskutēt par to, vai mēs pareizi darījām, kad iestājāmies Eiropas Savienībā. Tagad par to vairs nav vērts runāt. Taču Prezidenta nostāja ir tāda: ja jau mēs iestājāmies ES, mums vienkārši nav citas izejas, kā pāriet uz eiro. Lai atgrieztos tie cilvēki, kuri izbrauca no Latvijas, pirmais, kas jādara, ir atmest lozungu “Jūsējie — mūsējie” un nemeklēt ienaidniekus. Ir jāatmet visi aizspriedumi un nav jāuzskata valoda par politisko ieroci. Ja mēs neizmantosim sev un savai ekonomikai visizdevīgāko, tad paliksim bešā. Mēs taču nevaram slēgt robežas un dzīvot tikai ar to, kas pieder mums. Pastāvot šādam scenārijam, mūsu te paliks maz, ņemot vērā to, ka mēs esam Eiropas Savienībā un mums atvērta Eiropa. Viņš nesaskata nekā briesmīga tajā ziņā, ka Latvija saņem investīcijas no Krievijas un bijušās Savienības valstīm. Pasaule mainās, un nevar mūžīgi dzīvot pagātnē.

Kas sakāms par pašreizējo premjeru, tad Prezidents piekrīt, ka viņam jābūt aktīvākam, drošākam un pat agresīvam savos lēmumos. Un ir pārliecināts, ka paies vēl gads, mēs pilnīgi atlabsim no krīzes, un tad jau pienāks laiks, kad vairs nevarēs vilcināties, vajadzēs kaut ko mainīt.

Pēdējā, ilgi gaidīta un cerīgā ziņa: ar prezidenta Andra Bērziņa atbalstu tiks izveidots Valsts zemes fonds, un viena no tā funkcijām būs zemju resursu aizsardzība no pārdošanas ārzemniekiem.

Aleksejs GONČAROVS