Kāpēc aborigēni apēda Kuku?

Pasaule ir maza, un ekstremālo piedzīvojumu meklētāji droši iezīmē maršrutus uz visnoslēpumainākajām un visbīstamākajām zemeslodes malām. Kas virza viņus: romantika, piedzīvojumu meklējumi, riskējot ar dzīvību, vai vēlme būt pirmajiem? Domāju, ka gan pirmais, gan otrais, gan trešais. Tas, kurš kādu reizi izbaudīja prieku par to, ka pirmais atklāja neizpētītu maršrutu, vairs nav spējīgs apstāties. Bīstamu ceļojumu romantika pārņem savā varā...

Tā tas notika arī ar jauno krāslavieti Eduardu Ļetunovu, pašlaik veiksmīgu Rīgas biznesmeni. Interesi par tūrismu jau kopš mazotnes viņam ieaudzināja tālredzīgie vecāki, vēl jo vairāk tāpēc, ka unikālais zilo ezeru novads ir lieliska estētikas skola. Teltis, zvaigžņotās debesis, dziestošais ugunskurs naktī, krāšņā Latgales daba ar sārtām rīta blāzmām un zeltītiem rietiem, klusas ezeru viļņu un piekrastes meldru šalkas... Tas paliek uz visu mūžu... Apbraukājis gandrīz visas Eiropas valstis, Eduards pakāpeniski nonāca pie secinājuma, ka bez ceļojumiem viņš nevar dzīvot, tikai automobiļa logs viņam stipri traucēja pilnībā uztvert neizpētīto valstu reālo dzīvi. Pakāpeniski, atceroties jaunību, viņš kļuva par pārliecinātu velotūristu. Tālie maršruti puisi nemaz nebiedēja, tieši otrādi, tie pievelk gluži kā magnēts. Tā pirms gada ar mana labā paziņas Aleksandra Ļetunova, Eduarda tēva, palīdzību laikrakstā “Ezerzeme” parādījās publikācija par trim Latvijas ceļotājiem, kuri pirmie mūsu valstī uzdrošinājās aizlidot uz noslēpumaino Madagaskaras salu. Šķita, ka šis grūtais ceļojums uz ilgu laiku atvēsinās tālo un bīstamo piedzīvojumu alkas. Bet te tev nu bija: šogad tā pati Latvijas trijotne kopā ar ekstremālo piedzīvojumu meklētājiem no Krievijas devās vēl tālāk — 12000 kilometrus pa taisno uz Okeāniju — pasaules noslēpumaino daļu. Kad pēc mēnesi ilgās turnejas saskaitīja nomēroto attālumu, sanāca visi 40000! Tāpat kā zvejnieks zvejnieku pazīst no tālienes, tā arī uzticamus ceļabiedrus tālajam un riskantajam ceļam rīdzinieki atrada ar Pasaules tīmekļa palīdzību. Visi seši ceļotāji bija gluži kā izlasīti, sakrita arī galvenā ģeogrāfiskā interese — pabūt Papua salās, kuras vēl aizpagājušajā gadsimtā apceļoja Anglijas jūrasbraucējs Džeimss Kuks, triju ceļojumu apkārt zemeslodei vadītājs, kurš atklāja daudzas noslēpumainas salas Klusajā okeānā. Pēc gadsimta krievu etnogrāfs Mikluho-Maklajs, Okeānijas pētnieks, arī ciemojās pie papuasiem, tikai atšķirībā no Kuka viņam laimējās ne tikai atgriezties dzīvam, bet arī aprakstīt neizpētītās valstis. Mūsu sešinieks, rūpīgi gatavodamies šādam ceļojumam, protams, izstudēja Mikluho-Maklaja ģeogrāfiskos darbus.

Atvadoties no Eduarda pagājušajā gadā, mēs vienojāmies, ka pirmajos iespaidos par jauno ceļojumu viņš dalīsies dzimtenē — Krāslavā. Labi atceros, ka vēl es lūdzu aizraujošo novadnieku fotografēšanas laikā ielūkoties aborigēnu sejās, ko viņš arī izdarīja. Simtprocentīga mitruma apstākļos Eduardam izdevās uzņemt un saglabāt vairākumu reto kadru: tas bija ceļojums vairākus gadsimtus tālā pagātnē.

Sākumā iepazīstināsim ar visiem šīs pārdrošās ekspedīcijas dalībniekiem. Dzīvesbiedriem Mihailam un Vijai no Rīgas aiz muguras grūti velomaršruti ne tikai Madagaskarā, tāpēc par viņiem Eduards bija pārliecināts pilnībā. Maskavietis Aleksandrs vairāk ceļo nekā dzīvo Krievijas Federācijas galvaspilsētā. Finanšu iespējas atstāsim “aiz kadra”, taču fakts paliek fakts: Aleksandram izdodas ik gadus doties piecos vai sešos tālos ceļojumos. Apmeklējis Nepālu, Laosu, un viņš līdz fanātismam uzticīgs Āzijas valstīm. Senās Krievijas pilsētas Vladimiras pārstāvis Mihails arī nedziedināmi “sasirdzis” ar Āziju. Bet sestajam ceļotājam Dmitrijam no Pēterburgas ir divkārša ģeogrāfiska interese par Latīņamerikas kontinenta un Dienvidāzijas reģiona valstīm. Virtuāla iepazīšanās pārtapa par reālu jau ceļā — gan Apvienotajos Arābu Emirātos, gan Džakartā. Ātri satuvinājās, gluži kā būti seni paziņas, tad kopīgi iezīmēja velomaršrutu.

Papua sala dalās divās daļās. Rietumu daļa pieder Indonēzijai, austrumu daļa — Papua-Jaungvinejai. Sākumam drosmīgais sešinieks izvēlējās apdzīvotāko rietumu daļu, lai gan, kā noskaidrojās vēlāk, jēdziens “civilizācija” ir ļoti relatīvs. Un mūsdienīgām pārmaiņām nepakļautie papuasi nav mūsu ceļotāju fantāzijas auglis, bet gan Papua salas īstā seja. Džungļu ieskautajās sādžās dažas ciltis kautrējās no reto tūristu fotoaparātiem, bet mūsu eiropieši uzvedās ļoti korekti, rūpīgi ielūkojoties papuasu un indonēziešu sejās. Trīs ceturtdaļas salas aizņem džungļi, kas, tāpat kā pirms simtiem gadu, baro iezemiešus. Mednieki, zvejnieki, zemkopji realizē savu vienkāršo preci pilsētās, līdz kurām nākas iet pa ļoti sliktiem ceļiem. Tikai ceļa pirmajā pusē Latvijas un Krievijas tūristiem laimējās pārvietoties pa asfaltu, taču stāvus pacēlumus nācās pārvarēt ar velosipēdiem rokās, arī nogāzes bija ne mazāk viltīgas un reizēm atteica bremzes. Ceļa otrā daļa bija vienlaidu šķēršļu josla: dubļi, akmeņi, reizēm pilnīgs bezceļš. Ar diviem navigatoriem nācās maldīties un kādu reizi brīnumainā kārtā pagadījies džips izglāba Eiropas ceļotājus no džungļu slazda.

“Ar velosipēdiem un uz prāmja izdevās pārvarēt 850 kilometrus drausmīga ceļa,” atceras Eduards. “Gaisa temperatūra bija 32 - 37 grādi ēnā, saulē termometrs rādīja pāri 60. Tropiskā saule apdedzināja miesu, katrs no mums dienā izdzēra 5 - 6 litrus ūdens, ko mēs ņēmām no strautiem un upītēm, tad to nofiltrējām. Skrambas un brūces, no kā nebija iespējams izvairīties, praktiski nedzija. Profilaktiskās potes paglāba mūs no te izplatītajām slimībām — hepatīta un malārijas, kas beigu beigās palīdzēja pārvarēt ilgo ceļojumu bez īpašiem starpgadījumiem.”

Kopā ar unikālo kadru autoru, kas viņam prasīja milzīgu darbu, mēs ilgi šķirstījām elektroniskās dienasgrāmatas lappuses, kas daļēji palīdzēja arī man iedziļināties šajā visai neparastajā tēmā. Neslēpšu, ka es pa labam izjutu skaudību pret šiem fantastisko maršrutu pionieriem. Papua salu latviešu velotūristi apmeklēja pirmo reizi. Un, gatavojot kārtējās ceļojuma piezīmes publicēšanai, mēs vienojāmies šoreiz likt akcentu uz fotogrāfijām. Labāk vienu reizi ieraudzīt...

(Nobeigums sekos)

Aleksejs Giončarovs