Ir ieguldītā finansējuma un darba vērts

Igors meliorācijā pastrādāja īsu laiku, pēc tam kļuva par sovhoza “Voshod” iecirkņa priekšnieku, bija arī būvdarbu vadītājs, bet kopš 1989. gada strādāja Valsts zemes dienesta sistēmā par zemes ierīkotāju. Aizpērn dienestā notika reorganizācija, un štatu sa-mazināšanas rezultātā Igors darbu zaudēja. Līdz kļuva par sporta zāles pārvaldnieku, Igors nedaudz pastrādāja sīkus darbus, bet tagad viņam atkal ir pastāvīgs un atbildīgs darbs ar cilvēkiem.

Nezinātājs noteikti pajautās, kāda gan viņam ir saistība ar sportu? Izrādās, Igors draugos ar sportu kopš bērnības. Sovhozā viņš brauca uz sacensībām, bija vietējā sporta kolektīva priekšsēdētājs. Viņam visvairāk patika galda teniss, bet ir spēlējis dažādas komandu spēles, pieredze sportā uzkrāta ne maza. Vairāk par Igora sportisko pieredzi mani gan interesēja viņa viedoklis par to, vai attaisnojās šāda objekta būve lauku ciematā, līdz kuram no Dagdas nokļūt var tikai pa ceļu ar nesaistītu segumu jeb grants ceļu?

“Sporta zāle Svariņos ir attaisnojusies, viennozīmīgi!” uzsver Igors. “Es pat sacītu, ka šeit tagad ir galvenā jauniešu pulcēšanās vieta. Ko bija darīt bērniem, kad zāles nebija? Minimālas iespējas bija, bet tagad daudzi ir šeit, vairs neklīst apkārt. Darba laiks pagaidām ir šāds: darba dienās trīs stundas līdz pusdienām un piecas stundas pēcpusdienā — līdz plkst. 20. Izejamās dienās zāle atvērta pēcpusdienā no plkst. 14 līdz plkst. 18. Katrā dienā trīs pēdējās stundas ir atvēlētas komandu spēlēm. Pirmdiena un otrdiena — brīvdienas. Mūsu sporta zāli izmanto ne tikai vietējie, pāris reizes bija apmeklētāji no Šķaunes, visai bieži šurp sportot brauc no Ezerniekiem. Visi tiek reģistrēti žurnālā un iepazīstināti ar iekšējās kārtības noteikumiem, kur viss aprakstīts — ko var, ko nevar, kas aizliegts, kas atļauts. Piemēram, zālē nedrīkst sportot ar ielas apaviem, jābūt maiņas apaviem. Ja nav, projām nedzenu, ir spainis, kur nomazgāt ielas apavus, nosusināt un tikai tad var iet spēlēt. Tā nav mana iegriba: ja apavi ir netīri, zālē ceļas putekļi, kurus nākas elpot citiem sportistiem. Arī grīda tā tiek bojāta, jo smilšu graudiņi ir kā smilšpapīrs. Ja noteikumi tiks mainīti, tad ar tiem atkal būs jāiepazīstas un jāparakstās vēlreiz.”

Sporta nama apkopējai darba netrūkst: jāuztur kārtībā ēkas apkārtne, katru dienu jānodrošina tīrība tualetēs, dušās, garderobēs, zālē, citās telpās. Tas arī ir pareizi, jo tīrība un kārtība ir objekta nevainojamas ekspluatācijas garants. Un slodze ir gana liela. Pieprasītākās komandu sporta spēles ir florbols, mini futbols un volejbols. Lai gan zālē ir arī basketbola grozi, bet Svariņos nav basketbolistu. Bija atbraukuši pāris basketbolisti no Asūnes, paši uzspēlēja, un viss. Pagaidām nav bijis arī tā, ka izveidotos vairākas komandas un vieni gribētu spēlēt volejbolu, bet citi florbolu. Ja cilvēku būtu daudz vairāk, tad noteikti nāktos domāt par rindas kartību, bet šobrīd nesaskaņas šajā jautājumā nerodas.

Igors: “Mēs vēl tikai apgūstam šo sporta zāli, izlūkoju, kāds laiks izdevīgāks apmeklētājiem, grafiku jau reizi pamainīju, bet principā būtu jāsāk plānot nopietnākas sacensības. Pašreiz organizējam mini sacensības, lai dalībniekiem ir lielāka interese. Ir tabula, bet, protams, nav ne balvu, ne diplomu. Vienkārši, noskaidrojam godalgoto vietu ieguvējus, un viss. Tas stimulē. “Es taču varēju izdarīt labāk, uzrādīt labāku rezultātu,” saka dalībnieki.”

Igors sadarbojas ar Dagdas novada Izglītības, kultūras un sporta nodaļas Sporta pasākumu organizatori Viju Niperi. Jautājumu daudz un dažādi, piemēram, nodrošinājums ar medikamentiem, pārsējiem. Katru dienu var kas gadīties. Darbā Igors šobrīd lieto savu personīgo datoru, jo tas ir nepieciešams, lai varētu operatīvi risināt daudzus jautājumus, piemēram, noskaidrot spēļu noteikumus. Atver mājaslapu internetā, uzreiz viss skaidrs. Citādi spēlētāji bezjēdzīgi strīdas, lūk, mēs spēlējam tā, bet jūs — tā. Nē, parādiet oficiālus noteikumus, jo spēlei jānotiek pēc noteikumiem, citādi strīdi neizbēgami.
Jau sāk izpausties inventāra problēma. Florbola nūju komplekts ir, bet tās ir lētas, tādēļ ļoti lūst. Salauzto inventāru Igors pats remontē. Vēl nesen nūja, ko viņš man rādīja, bija 95 cm, bet jau 4 reizes īsināta. Mazam spēlētājam der, lielam vairs nē. Nav tā, ka lauž speciāli, vienkārši tas ir sports, gadās nejauši par stipru uzsist. Ir cilvēki, kuri nāk ar savu inventāru. Ja cilvēks atnesis savu nūju, kas maksā 35 latus, citam viņš to nedod. Igors cer nākotnē iegādāties kvalitatīvu inventāru tiem, kuri ir nopietni spēlētāji.

“Bumbas ir pietiekošā daudzumā, labas kvalitātes un visiem spēļu veidiem,” turpina Igors. “Bet arī tad minifutbola spēlētāji dzenā savu bumbu, jo mūsējā ir jauna, neiespēlēta. Trenažieru zāle nepilnīgi aprīkota: ir novusa galds, dārts un pāris velotrenažeri, kurus uzdāvināja vietējie iedzīvotāji. Ja nauda būs, vajadzēs kaut ko iegādāties papildus. Lai cik labs būtu inventārs, tas lūzīs un būs jāremontē, jānomaina. Kas attiecas uz pašu ēku, tad manā skatījumā renovācija veikta labi, tiesa, nedaudz tecēja ieejas gaiteņa jumts, bet citu milzīgu problēmu šobrīd nav.

Varbūt pats sarežģītākais manā darbā ir tas, ka jāstrādā ar jauno paaudzi — viņi ir pamatkontingents. Tagad visi bērni nāk tusēties šurp, un bērni paliek bērni. Par laimi dzīvesbiedre ir bijusī skolotāja, man noder viņas pedagoģiskā pieredze. Vecāka gadagājuma ļaudis nāk retāk, bet ir daži ļoti aktīvi. Viņiem arī ir interesanti paskatīties. Atbrauc pie kāda viesi, gadās, visi nāk šurp, jo šeit ir interesanti. Tā ir kā tikšanās vieta: atnāci paskatīties, paliek garlaicīgi sēdēt pie sie-nas, gribas pievienoties pārējiem. To redzu visai bieži. Varētu būt vēl vairāk cilvēku, bet daudzi, kuri agrāk aktīvi spor-toja, tagad nenāk, nezinu, kāpēc.

Sporta nama grafiks ir viena lieta, bet es nekad neatsaku cilvēkiem arī ārpus darba laika, ja vien ir komanda, kas sporto. Gadās, nākas uzkavēties ilgāk nekā paredzēts darba laikā, jo spēlētājiem spēle iet no rokas un neviens negrib doties mājās. Pēc tam jāpārbauda telpas, vai visi ir tās pametuši, lai neaizslēgtu kādu.”

Nesenā pagātnē novada sporta spēlēs Svariņu komanda izcīnīja 1. vietu, šogad viņi bija kaut kur viducī. Igors ir pārliecināts, ka organizatoriem vajadzētu izdomāt objektīvāku vērtēšanas sistēmu, jo nav īsti taisnīgi, ka par panākumiem volejbolā vai spēkavīru sacensībās var iegūt tikpat punktu, kā par veiksmīgāko rezultātu šautriņu mešanā, kur lielā mērā noteicošs ir veiksmes faktors. Tomēr ir jābūt samērīgam punktu skaitam par katru disciplīnu. Ir taču atšķirība, vilkt mašīnu vai aizripināt riepu tuvāk mietiņam.

Juris ROGA