Kāpēc aborigēni apēda Kuku?

Nodibināt kontaktus ar salas iedzīvotājiem bija ļoti grūti, lai gan gadījās, ka aborigēni paši vērsās pie mūsu tūristiem ar frāzi do yoi speak anglish, taču uz tādu pašu jautājumu, kas tika uzdots viņiem, vienmēr skanēja noliedzoša atbilde. Vairākums cilšu pieder australoīdai rasei, viņi runā dažādās savstarpēji nesaprotamās valodās, tāpēc ar papuasiem nācās sazināties ar žestu palīdzību. Tūrisma infrastruktūra tur praktiski nav attīstīta, izņemot Džajapuru, kas ir salas galvaspilsēta. Spriežot pēc Eduarda teiktā, visa uzņēmējdarbība sakoncentrēta pilsētās un atrodas indonēziešu rokās. Trīs ceturtdaļas milzīgās salas aizņem džungļi. Starp citu, Okeānija kopumā ir biezi apdzīvots reģions. Javas salā vien dzīvo vairāk cilvēku nekā visā Krievijā, viņu blīvums ir 1000 cilvēku uz vienu kvadrātkilometru. Saskaņā ar statistiku iedzīvotāju blīvums Papua ir trīsdesmit reižu zemāks. Ciltis, kuras dzīvo pirmatnējos ciemos, savu vienkāršo preci realizē pilsētās, kur arī iepērk pirmās nepieciešamības priekšmetus. Turpat atrodas skolas, medicīnas un kulta iestādes. Indonēzieši ir musulmaņi, papuasi — katoļi un protestanti, kas ir koloniālā laikmeta sekas.

“Mēs apmeklējām četras pilsētas — Nabiru, Enarotali, Manukvari un Sorongu,” turpina stāstījumu Eduards Ļetunovs. “Pilsētas ir diezgan attīstītas, tur pat redzējām lielus tirdzniecības centrus. Automobiļi, daudz motorolleru, mobilie telefonsakari, kas krasi kontrastēja ar provinci, kur dzīvoja ciltis. Uz izdangātiem ceļiem ļoti reti varēja sastapt džipus vai nelielus kravas automobiļus, un, kā mums šķita, papuasiem vispār nav pajūgu transporta.”

Tur dzīve apstājusies pagātnē. Un, iekārtojoties uz naktsguļu pirmatnējas apmetnes tuvumā, mūsu ceļotāji juta zināmu uztraukumu, kā arī pastāvīgu diskomfortu. Pārmērīgā mitruma dēļ ugunskuri bija nepieļaujama greznība — izlīdzēja benzīna degļi. Gatavoja vienkāršus ēdienus no vietējiem rīsiem, makaroniem un sautētas gaļas, mielojās ar Latvijas un Krievijas žāvēto sauso desu, ko bija paķēruši līdzi. Pētot vietējo virtuvi un lietojot uzturā galvenokārt vietējās zupas bakso, kādā no pilsētām nesmādējām nogaršot suņa gaļas ēdienu. Gaļa pēc garšas bija diezgan sīksta un liesa, taču sapiparotu ar vietējām garšvielām to varēja ēst. Pierada pie batatēm (saldiem kartupeļiem). Iepatikās maizes augļi anona.

Īsajās piezīmēs nav iespējams aprakstīt salas dabu. Papua aug 11000 dažādu augu, mīt 400 dažādu abinieku, ap 100 pazīstamu zīdītāju sugu, 455 tauriņu paveidi. Fantastiska ir eksotisko putnu dažādība (600 sugu). Īsta paradīze ornitologiem! Bet cilvēkiem bīstamu zvēru tur praktiski nav, izņemot krokodilus un lielas čūskas, kuras tūristi sastapa pat uz ceļa. Džungļu dienas un nakts skaņas — tas ir kaut kas neiedomājams. Klusā okeāna ūdeņi ir ļoti silti, tajā eiropieši peldējās dienu un nakti.
Emocionāla saruna ar Eduardu noritēja, kā saka, uz karstām pēdām: viņš nupat kā bija atgriezies no teiksmainās pasaules. Pats jau atradās mājās, bet dvēsele vēj mājoja tur — tālajā Papua salā. Un, pierakstot spilgtiem spaidiem pārbagāto stāstījumu, es neviļus padomāju, lūk, ko.

Elektronisko komunikāciju progresa pasaulē mēs varam apceļot visu pasauli, nepieceļoties no dīvāna, skatoties televizora ekrānā vai datora monitorā. Vai, saņemot ceļazīmi, organizētās tūristu grupas sastāvā ieraudzīt jaunu valsti un sauļoties Ēģiptes un Turcijas iecienītajās pludmalēs, dzīvojot ļoti komfortablos hoteļos. Mūsu ceļotājus nemaz nevilina civilizācijas labumi: viņi mērķtiecīgi dodas pa neizpētītiem ceļiem gadsimtu dzīlēs, lai uz laiku izjustu senatnes elpu un baudītu dabas jaukumu, ko nav skārusi alkatīga cilvēka roka. Par lielāko prieku viņi uzskata pabūt starp iezemiešiem, cerot tikai uz savstarpējo labestību.

Izgājuši kārtējo ļoti grūto maršrutu, ekstremālo piedzīvojumu meklētāji jau iezīmē jaunu — uz pasaules malu, krāj līdzekļus, meklē domubiedrus un galvenais — gatavo sevi morāli un fiziski, jo tās likstas, ko nācās izciest Latvijas ceļotājiem Madagaskarā un Papua, bez mazākā pārspīlējuma ir uz cilvēka iespēju robežas. Sevis mocīšana, kā labad?
Eduards apgalvo, ka viņam šādi pārbaudījumi ir ārkārtīgi svarīgi. Sevis pārbaude baiļu un ārkārtējo fizisko grūtību pārvarēšana palīdz turpmāk raudzīties apkārtējā pasaulē pilnīgi citām acīm, kad biznesa problēmas un sadzīves likstas tiek pārvarētas daudz vienkāršāk. Kaut kur džungļos taču dzīvo cilvēki, kuri prot būt laimīgi zem būdu niedru jumtiem un no apģērba valkāt tikai gurnu apsējus. Mūsdienu cilvēku pazudina alkatība...

Eduarda fotouzņēmumu sporta cepurītē ar uzrakstu “Papua” es ievietoju speciāli. Savā jūsmīgajā stāstījumā velobraucējs īpaši akcentēja sirsnību un labestību, kas piemīt papuasiem, kuriem gadsimtu garumā seko slikta cilvēkēdāju slava. Papuasi, kuriem ir tikai visnepieciešamākais dzīvei, vairākkārt pēc iepazīšanās centās pacienāt cilvēkus ar neparasti baltu ādu, piedāvājot neredzētus dārzeņus un augļus vai kokosriekstus, kas lieliski remdē slāpes un izsalkumu. Absolūta sausā likuma valstī (iezemiešiem kategoriski aizliegts lietot alkoholu) bija gadījums, kad mūsu sešiniekam cēlsirdīgs papuass pasniedza... pāris bundžas īsta alus un ilgi skaidroja, ka tā ir dāvana. Lūk, arī spilgto cepurīti salas meitene uzdāvināja krāslavietim vienkārši tā — no visas sirds. Cilvēki dzimst labi, tikai no kurienes vēlāk rodas noziedznieki un teroristi? Šis retoriskais jautājums būtu jāuzdod tā saucamās civilizētās sabiedrības pārstāvjiem, kuri zaudējuši jebkādu mēra sajūtu.

Iespaidu varā no Papua salas apmeklējuma, kas neatstāj Eduardu, viņš jau kaldina jaunus plānus. Islande, kas ir vislielākā sala uz zemeslodes, nevilina: ziemeļu puslode ir ārpus viņa ģeogrāfisko interešu sfēras. Lieluma ziņā otrā sala — Papua — noiets posms. Bet, lūk, trešā, Kalimantanas sala, tajā pašā noslēpumainajā Okeānijā ir objekts, kas pelna uzmanību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ceļojums uz Madagaskaru, ceturto lielāko planētas salu, arī aiz muguras. Iezīmējis kopā ar draugiem jaunus tūrisma maršrutus, pārbaudījis sevi un izbaudījis sajūsmu no redzētā, Eduards pamācoši iesaka arī mums: “Nebaidieties no tāliem un grūtiem ceļojumiem! Tikai ņemiet vērā mūsu kļūdu un dodieties uz Papua salu kājām ar mugursomu plecos, lai nestieptu līdzi divriteni. Vismaz trīsdesmit reižu mums nācās remontēt velokameras, atteica arī bremzes, un iznākumā nedziestoši nobrāzumi. Džungļi nepiedod kļūdas.”

Kāpēc tad aborigēni apēda Kuku? Zinātne klusē, un vai ir bijis pats kanibālisma fakts, tas ir liels jautājums. Kā pārliecinājās mūsu ceļotāji, papuasi ārēji nemaz nav briesmīgi un iekšēji tiešām ir ļoti labsirdīgi cilvēki.

Aleksejs GONČAROVS