Pat pieaugušajam būtu grūti turēt līdzi...

— Daudziem vecāka gadagājuma ļaudīm, kuri skolā gājuši padomju varas gados, grūti saprast skolēnu parlamenta jēgu. Pastāsti, kāda loma tavā skolā ir šim parlamentam, tavam amatam?

— Skolēnu parlamentam mūsdienu skolā ir liela loma, jo lielāko daļu skolas pasākumu organizē tieši skolēnu parlaments faktiski patstāvīgi. Būdams vietnieks, aizvietoju priekšsēdētāju viņas prombūtnes laikā. Bet tā strādājam kopīgi, ir jāveic gan organizatoriskais, gan praktiskais darbs. Parlamentā ir ministrijas, katram skolēnam ir savi pienākumi, katram ir savs viedoklis, rodas diskusijas, bet pie kopīga lēmuma nonākam kompromisa ceļā. Dažkārt mūsu sapulcēs piedalās arī skolotāja Olga Lobanova. Parlamenta prezidente vai kāds cits uz ziņojumu dēļa izliek paziņojumu par sapulces laiku un vietu, mēs sapulcējamies, vadītāja izziņo tēmu, tad apspriežam, sadalām pienākumus, un process aiziet.

— Manos skolas gados daudzu skolēnu sapnis bija spēlēt kādā ansamblī. Kā tu nokļuvi VIA “Lēciens”?

— Ansamblis tapa pēc mūzikas skolotājas Olgas Bobovičas iniciatīvas. Viņa sameklēja tos, kuriem ir vēlme un iemaņas spēlēt kādu instrumentu un piedāvāja izveidot ansambli. Mans hobijs ir mūzika un ģitāras spēle, es arī dziedu ansamblī kā solists. Skolotāja sāka organizēt pirmos mēģinājumus, pakāpeniski sākām darboties patstāvīgi. Esam četri: Aleksandrs Maļķevičs, Raivis Mizāns, Andrejs Mihejevs un es. Ansambļa nosaukums “Lēciens” dzima pirms Latvijas skolu vokāli instrumentālo ansambļu konkursa, kas notika Rīgā. Mēs gatavojāmies tajā piedalīties, ilgi domājām un spriedām, līdz izlēmām par labu šim nosaukumam. Konkursā ieguvām 2. pakāpi. Līdz šim mūsu karjerā tas ir vienīgais tik nopietns konkurss, kurā esam startējuši. Spēlējam skolas pasākumos, vasarā spēlējām izlaiduma balli Andzeļos, Līgo svētku balli Svariņos, vairākas balles vidusskolā. Konkurentu skolā mums nav, esam vienīgais tāds ansamblis.

— Kam tu saki paldies par savu muzikalitāti? Mammai, tētim, varbūt vecvecākiem?

— Nezinu, neesmu padziļināti pētījis dzimtas koku. No ģimenes locekļiem mana māsa Daina un mamma Tatjana ir pabeigušas mūzikas skolu. Māsa jau pieaugusi, ieguvusi farmaceites izglītību. Mamma ir pedagoģe, tētis Ainārs — apsargs. Turpinot par mūziku — man vienkārši ļoti patīk dziedāt kopš bērnības! Skolas korī dziedu kopš pirmajām klasēm līdz pat šai dienai. Pērn braucām uz koru skati Jēkabpilī, kur bija noklausīšanās, lai nokļūtu uz koru salidojumu Saldū. Mēs tikām, palika patīkamas atmiņas par to notikumu. Man patīk arī dejot, un skolas deju kolektīvos iesaistījos jau no pirmajām klasēm. Kad sāku mācīties vidusskolas klasēs, skolas deju skolotāja Rita Vaišļa ieteica TDA “Dagda”. Mums ir lielisks kolektīvs, šogad būs deju kolektīvu skate, gatavojamies Latvijas dziesmu un deju svētkiem, tālab slodze ir gana liela.

— Kādi ir tavi panākumi sportā?

— Man galvenokārt patīk komandu spēles: volejbols, basketbols un florbols. Neesam bijuši lielās sacensībās, sportojam skolas mērogā. Londonas olimpisko spēļu laikā jutu līdzi mūsu pludmales volejbolistiem, kuri izcīnīja Latvijai bronzas medaļas. Esmu hokeja komandas “Rīgas Dimamo” fans, sekoju viņu gaitām, panākumiem un zaudējumiem. Vienreiz kopā ar brālēnu skatījos hokeju dzīvajā — tās sajūtas ir neaprakstāmas. Sen tas bija, gribas vēl tikt.

Savulaik apmeklēju arī karatē nodarbības, bet pēc piecu gadu treniņiem šim sporta veidam pieliku punktu. Man ir zilā josta. Varbūt nedaudz apnika, bet varbūt pārslodze un laika trūkums man lika izvēlēties, ko darīt turpmāk? Kamēr trenējos, regulāri braucu uz sacensībām, bija izcīnītas vairākas godalgotās vietas. Vai, pametot treniņus, esmu zaudējis iemaņas? Nezinu, es gan domāju, ka pastaigāties naksnīgās ielās ar mani var droši, jo uzturu sevi formā.

— Skolas gaitas reiz beigsies, ko tālāk?

— Pagaidām domāju, īsti nezinu, kādu profesiju izvēlēties. Vairāk sliecos uz mūziku un datortehnoloģijām. Kas ņems virsroku — nezinu. Patīk informācijas tehnoloģijas un viss, kas saistīts ar datoriem. Man nav bijis jālūdz palīdzība svešiem, lai savestu kārtībā kādu datoru. Ja runājam par tuvākā laika plāniem — domāju doties uz autoskolu un iegūt autovadītāja tiesības.

— Nekļūdīšos, ja sacīšu, ka ne katrs pieaugušais spētu izturēt šādu slodzi, kā tu. Vai atrodi laiku atpūtai? Varbūt sēņo, ceļo?

— Sēņot man tiešām nepatīk. Ceļot daudz nesanāk. Mums ir radi Baltkrievijas vienā mazpilsētā, biju turp aizbraucis ar ģimeni. Neko daudz pastāstīt nevaru — galu galā maza pilsētiņa, nekā interesanta. Savulaik pabiju Slovākijā kopā ar bērnu ansambli, kuru vadīja Valdis Pudniks. Sen jau tas bija...

Ar televizora skatīšanos neaizraujos, pie datora stundām nesēžu. Patīk sociālie tīkli, citādi dators man tikai mācībām. Mopēdi, motocikli un tamlīdzīga tehnika nesaista.

Brīvajā laikā man patīk pabūt kopā ar vecākiem tepat Dagdā vai dodos apciemot vecvecākus, kuri dzīvo Ķepovas pusē Neikšānos. Atceros, ka manā bērnībā tur bija daudz vairāk cilvēku. Visi bērni, kurus tur pazinu, jau ir izauguši un izklīduši kur kurais. Šodien tai pusē tikpat kā neredz cilvēkus. Nu, jā, arī es kādreiz aizbraukšu no Dagdas.

Savā ziņā atpūta ir darboties jauniešu biedrībā “Dagne”, kas organizē dažādus pasākumus. Tur nav konkrētu pienākumu, mani vairāk interesē pavadīt brīvo laiku jautri kopā ar vienaudžiem, bet vienlaikus arī lietderīgi. Tieši to “Dagne” piedāvā jauniešiem. Vasarā labprāt peldos Dagdas ezerā un priecājos, ka tagad šeit ir labiekārtota pludmale.

— Paldies! Lai tev jauni panākumi!

Juris ROGA