Likteņa piespēlēta, pašas iemīlēta profesija

Annas dzimtene ir Andrupenes pagasta Astašova, mācījās Dagdas vidusskolā un tagad strādā dzimtajā skolā. Profesiju apguva Daugavpils universitātē, viņas specialitāte — bioloģijas, mājturības un veselības mācības skolotāja. Šobrīd strādā kā bioloģijas un informātikas skolotāja. Pēc studijām Daugavpils universitātē Anna mācījās papildus un pašmācības ceļā apguva Visaptveroša Eiropas datorprasmes sertifikāta (ECDL) programmu, ieguva ECDL sertifikātu, bet šogad pabeidza Latvijas Universitātes Datorikas fakultāti. Skolotājai ir pieredze ne tikai darbā ar bērniem, bet arī ar pieaugušajiem: viņa iesaistījās Lattelecom senioru bezmaksas datorapmācību projektā “Pieslēdzies, Latvija!”, kā arī izmantoja iespēju sadarboties ar valsts izglītības eksaminācijas centru (VISC), kur vinnēja konkursā un apmācīja Latgales reģiona vidusskolas informātikas skolotājus Eiropas finansētajos kursos, kuri notika uz Daugavpils Universitātes bāzes. Anna uzskata, ka no viņas puses tā bija liela uzdrīkstēšanās, jo tās ir divas ļoti atšķirīgas lietas — mācīt bezdarbniekus vai skolotājus, kuriem jau tāpat ir liela zināšanu bagāža.

“Projekts ”Pieslēdzies, Latvija!” domāts cilvēkiem virs piecdesmit gadiem, lai viņi bez maksas apgūtu datorzinību pamatus,” turpina Anna. Tika apmācīti 45 cilvēki — gan strādājošie, gan pensionāri, gan Dagdas invalīdu biedrības “Nema” dalībnieki. Vecie cilvēki mācībās ir daudz cītīgāki par mūsdienu vidējo skolēnu, kuram informātikā nebūs pierakstu burtnīcas, bet jaunie tomēr vieglāk uztver un iegaumē. Savukārt pensionāri visu cītīgi pieraksta. Trešajā grupā iedzīvotāji pieteicās pasīvi, diemžēl cilvēki neizmanto pat bezmaksas iespējas. Programma nebija sarežģīta, tikai 12 stundas, un šajā projektā iedzīvotājiem iemāca pašus pamatus: kā rīkoties ar datoru, kā izmantot internetu, tajā skaitā varbūt pašu aktuālāko — kā lietot internetbanku un sazināties ar tuviniekiem ārzemēs caur datorprogrammu. Savu iespēju robežās visi to apguva, katrā ziņā atsauksmes ir labas. Viss notika uz skolas bāzes, kas ir skolas ieguldījums šajā projektā. Kursu vadītājai no tā nekāda finansiāla ieguvuma nav — tas vairāk kā mecenātisms.

Līdz šim projektam bija daudz bezdarbnieku kursu, esmu apmācījusi vairākas grupas pēc 120 stundu programmas. Šajos kursos (arī skolā), bezdarbniekiem jāapgūst bija samērā daudz. Dažas grupas bija pat ar padziļinātu mācīšanos. Ja manā laikā būtu bijusi tāda iespēja... Rezultāti? Faktiski viss atkarīgs no konkrētā cilvēka, bet kopumā no visām grupām tikai atsevišķi cilvēki baidījās no peles, bet pēc kursiem jau brīvi darbojās ar datoru apgūtās programmas apjomā. Vecākajam apmācamājam bija vairāk par 80 gadiem. Atmiņā palika kā ļoti jauks students un žirgts pensionārs, kurš regulāri brauca ar velosipēdu. Kā cilvēki izmanto tālāk apgūtās zināšanas, man ir grūti pateikt. Redzu daudzus savus bijušos studentus tautas bibliotēkā pie datoriem, satieku uz ielas, un viņi apstiprina, ka izmanto iegūtās zināšanas. Lielākai daļai kursantu mājās bija datori, bet kā bērnu vai mazbērnu darbarīks. Pašiem nē. Tuvāk kursu noslēgumam vairāki cilvēki apsvēra datora iegādi.”

Tā kā sarunbiedre ir “Gada skolotāja” vidusskolā, tad tālākā saruna ir par skolu. Annai kā informātikas skolotājai ir liels prieks, ka šogad septembrī beidzot realizējies kāds sens IZM projekts un skola tikusi pie 10 jauniem datoriem, kas ir liels uzlabojums. Viņasprāt, ministrijai būtu jālabo vēl kāda kļūda: “Pēc pašreizējiem standartiem 8. un 9. klašu skolēniem ir pārtraukums informātikā. Šāda situācija ir visā valstī, un tas nav labi. 10. klasē bērni atnāk uz stundu un visi jūtas vareni un gudri. Bet sākam ar pašu vienkāršāko un konstatējam, ka tomēr daudz ko nezinām, kaut kas ir aizmirsies. Skolēnam jāapgūst Microsoft Office programmmu pakete, plus vispusīgi grafika, interneta mājas lapu veidošanas pamati u. c. Datorgrafikā dziļi iekšā neejam, apgūstam pamatus, izmantojot bezmaksas programmas, jo CorelDRAW Graphics Suite X6 un tamlīdzīgas nevaram atļauties. Informātikā paredzēts izvēles eksāmens, pērn viens skolēns izvēlējās to kārtot.”

Skolotājas darbu Anna pilda 17 gadus, pirmos divus gadus strādājusi Dagdas arodvidusskolā. Salīdzināt abas mācību iestādes nav viegls uzdevums, jo kopš darba pirmajā pagājuši daudzi gadi, un šajā laikā notikušas lielas pārmaiņas abās. Tālab palūdzu raksturot, kā laika griezumā ir izmainījies pats izglītojamais?

“Skolēns noteikti ir kļuvis slinkāks uz lasīšanu, bet tajā pašā laikā — apķērīgāks, jo kārtot eksāmenus un ieskaistes kļuvis ir ļoti sarežģīti, bet jaunieši spēj sasniegt labus rezultātus. Runāšu par saviem priekšmetiem. Bioloģija ir izvēles eksāmens, šogad to kārtoja četri skolēni ar labiem panākumiem — A un B līmenis. Bioloģijas eksāmeni kļuvuši sarežģītāki ar to, ka klāt nākusi pētnieciskā darbība, kas agrāk nebija. Bioloģijas stundā izmantoju gan projektoru, gan datoru, gan datu kameru. Tas kļuva iespējams, jo bioloģijas kabinets savulaik pilnībā aprīkots ar informācijas tehnoloģijām, un tas tiešām dod pozitīvu rezultātu. Piemēram, pateicoties informācijas tehnoloģijām, varu ne tikai izstāstīt teorētiski, kā notiek vielu plūsma šūnā, bet arī parādīt, kā tas izskatās animācijā, un skolēnam to noteikti ir vieglāk izprast un iegaumēt — ne tikai dzirdu, bet arī redzu.”

Mūsu sarunai pievienojās vidusskolas direktore Vija Gekiša: “Pabeidzot vidusskolu, jābūt nokārtotiem vismaz četriem eksāmeniem. Obligātie ir latviešu valoda, matemātika un svešvaloda. Tad dažs labs izvēlas tikai vienu — to, kuru pieprasa izvēlētā augstskola. Labi sasniegumi eksāmenos — tas ir noteikti skolotājas un bērnu nopelns. Ko prasa motivēt skolēnu vispār kārtot bioloģiju, jo visi zinām, ka valstī maz jauniešu kārto eksāmenus dabas zinību priekšmetos! Skolotājam ir daudz jāiegulda personīgā laika, lai bērns saprastu, kas tas ir — zinātniski pētnieciskais darbs! Skolotāja Anna strādā ar daudziem bērniem pie zinātniski pētnieciskajiem darbiem, un gada laikā tas skolēnus motivē gatavoties tādam eksāmenam. Temati ir ļoti interesanti, piemēram, bebru dziedzeru izmantošana tautas medicīnā. To izstrādāja mūsu skolniece Gunita Zeiza, kura Latgales konferencē saņēma atzinību par šo darbu un šoruden iestājās Rīgas Stradiņa universitātē. No augstskolas par Gunitu jau esam saņēmuši labas atsauksmes.”

“Vai esat pārliecināti, ka šie čaklie, strādīgie un talantīgie jaunieši, kuri, pateicoties skolotājiem-darbarūķiem, būs ieguvuši labu izglītību, nepametīs Latviju?” jautāju pedagoģēm.

Vija: “Ja par Gunitu, varbūt arī nē, jo viņa nav tendēta uz naudu, tieši otrādi, — viņai būs svarīgi sevi realizēt kā personību tieši šeit, Latvijā. Skolas vēsturē bija viens gads, kad uzreiz daži bērni aizbrauca projām, pat skolotājiem tas bija liels pārsteigums, nobēdājāmies vien. Bet tagad redzam piemērus, ka mūsu skolas audzēkņi iegūst izglītību un atgriežas mājās, lai gan viņi tikpat labi varēja aizbraukt uz ārzemēm — ir visas iespējas. Arī tie, kuri tomēr neatgriežas, paliek Rīgā, iekārtojas un strādā, nevis pamet valsti. Kas ir labāk — palikt Latvijā vai doties uz ārzemēm? Domāju, pozitīvi ir izbraukt uz kādu laiku, lai gūtu papildus pieredzi, vēl labāku izglītību, ar mērķi atgriezties un būt noderīgam dzimtenē.”

Savukārt Anna bija pārsteigta par manu jautājumu, kurā bija jaušams zemteksts — noteikti aizbrauks uz ārzemēm. Viņasprāt, aizbrauc tie, kuriem vajadzīga nauda uzreiz, bet mūsu novada bērniem esot ļoti svarīgs ģimeniskums, un tas dod cerību, ka Latvija nepazaudēs kvalificētus kadrus.

Annas ģimenē aug divi bērni: meita Daiga mācās 12. klasē, dēls Ernests 6. klasē. Daiga ir skolēnu parlamenta priekšsēdētāja, ir ļoti aktīva jauniete. Anna uzskata, ka mamma skolā tas nav ne viegli, ne grūti, bet tas ir ļoti sarežģīti: “Ar saviem bērniem esmu vienojusies, ka skolā ir skolēns un skolotāja, mājās — cita lieta. Cik nu to izdodas ievērot, bet es ļoti cenšos. Varbūt pašas bērni ir pat cietēji, jo sava bērna zināšanas vienmēr vērtēju stingrāk nekā pārējo.”

To apstiprina arī skolas direktore un piebilst: “Ja ir skolotājs, kurš to tik strikti neievēro, beigās pats ir zaudētājs. Gadās, ka kāda skolotāja bērns arī skolā viņam ir bērns, tad neko darīt — jāaizrāda. Taču skolotājai Annai šeit problēmu nav.”
Kādam būs liels pārsteigums, bet fakts — Anna nav sapņojusi par skolotājas profesiju, šī izvēle bija vairāk apstākļu diktēta. Gada skolotāja patiesībā sapņoja kļūt par mediķi, bet tas nozīmēja doties uz Rīgu, arī mācības aizņemtu ilgu laiku. Annai bija padzīvojuši vecāki, un doma, ka vecāki paliks vieni, lika izvēlēties tuvāku augstskolu — Daugavpils universitāti. Turklāt skolas gados viņa bija noslēgta un kautrīga meitene, kā jau lielākā daļa tā laika lauku bērnu. Doma par Rīgu arī biedēja. Daugavpils universitātē viņa tika uzņemta bez problēmām un pat divreiz — trāpījās piedalīties eksperimentā, kad šurp atbrauca Daugavpils universitātes pārstāvji, un skolēni uz vietas kārtoja bioloģijas un ķīmijas eksāmenu. Pēc to rezultātiem viņa praktiski jau bija uzņemta, bet kārtoja eksāmenu arī Daugavpilī un uzņēma otrreiz — lūk, kāds ekskluzīvs gadījums. Šodien Anna gandarīta ar savu izvēli. Galu galā, ja negribētu būt skolotāja, tad neturpinātu tālākizglītoties šajā jomā un neiegūtu otru profesiju.

Annai ir neliela piemājas saimniecība, kurā viņa gūst atslodzi. Pamatslodze gan tiek vīram — viņš vairāk strādā saimniecībā. Skolas kolektīvā Anna ir pazīstama arī kā ļoti laba saimniece, visiem garšo viņas sietie sieri. Kad darbā visa kļuva par daudz, Anna aizrāvās ar rokdarbiem un iemācījās darināt kanzaši puķes no auduma — īpaša tehnoloģija, kā tiek lapiņas salocītas. Anna saka, faktiski katra lapiņa jāapmīļo, galarezultātā ir puķe, ko var spraust pie atloka. Sameklēja šos rokdarbus interneta dzīlēs — tur daudz ko var atrast, ja māki meklēt. Tā kā viņa ir arī mājturības skolotāja, rokdarbu prasmes lieti noder profesijā. Katram cilvēkam ir savs relaksēšanās veids, Annai arī atpūtas brīžos gribas darīt kaut ko lietderīgu, tieši tāpēc ekskursijas nav viņas hobijs. “Esmu azartisks cilvēks,” turpina skolotāja. ”Katru mācību gadu uzsākot, es sev saku — nē, šogad neiesaistīšos nekādos projektos, nedarbošos konkursos. Bet sākas mācību gads, atkal pa vecam — tā jau gadi pieci. Pienāk vēstule, kurā piedāvā kaut ko. Sāc domāt, ka mēs taču varam piedalīties. Tas un tas bērns varētu izdarīt to un to. Un atkal esi ierakusies darbā.”

Šovasar Dagdas vidusskolā bija lieli bērnu pulki — no 30. jūlija līdz 3. augustam Dagdas novada Dagdas vidusskolā notika ikgadējā Mazpulku nometne, kurā bija 253 dalībnieki. Annai bija komanda, kas vadīja šo nometni ar telšu pilsētiņu. Bija daudz bērnu, kuri Latgalē pirmoreiz. Dzirdētas interesantas atziņas. Atbraukušajiem mediju pārstāvjiem bija izveidojies negatīvs priekšstats par mūspusi, bet sarunās visi sa-cījuši, ka nu tas mainījies uz pretējo — šeit ir skaisti, tīri, sakopti, dzērājus ielās nevar sastapt. Viesi arī sapratuši, ka Latgale turas uz cilvēkiem, kuri par savu darbu saņem, var sacīt, santīmus, nevis algu.
Anna jau 13 gadus vada Mazpulku darbu skolā, kādu laiku viņa bija Mazpulku darba koordinatore novadā, bet šobrīd lauku skolās Mazpulki pajukuši. Dagdas vidusskolā šajā organizācijā darbojas 22 skolēni — tas ir daudz. Pērn viņi piedalījās Vislatvijas mazpulku 17. sporta spēlēs un izcīnīja 2. vietu — liels sasniegums. Zemkopības ministrijas konkursā “Ar burkāniem savā zemē” iegūta 2. vieta. Projektā “No zīles līdz ozolam” bērni vāca ozolzīles, par ko tika saņemta pateicības balva no Dagdas mednieku kolektīva — konfektes. Mazpulcēni vākuši arī piepes Ķepovas muzejam. Viņi lepojas ar pateicību no augļu koku audzētāju asociācijas par dalību konkursā “Augļi mūsu veselībai”.

Juris ROGA