G. Upenieks: “Cilvēka galvenā sociālā vajadzība ir darbs!”

— Nē, tas nesanāks! Par šīm lietām neesam saskaņojuši rīcību ar Rīgu. Lai gan Ušakova kungu es pazīstu kopš Saeimas laikiem, esam bijuši kopā arī komandējumos. Rīgai ir citas problēmas, tās ir lielo pilsētu problēmas, mēs esam citādāka pašvaldība, būsim godīgi. Savulaik vajadzēja novadiem izveidot kaut kādu apvienību, kas aizstāvētu viņu intereses, kā to dara lielo pilsētu asociācija — viņi konkrēti strādā gan pie likumdošanas, gan pie saviem budžetiem. Novadi diemžēl neko neizveidoja, tāpēc cieš, ka nav tādas organizācijas. Ar Latvijas Pašvaldību savienību mums sanāca tā, ka mēs, mazā pašvaldība, prasām naudu, bet Rīgai to ņem nost.

— Galarezultātā savienību pametāt gan jūs, kuri prasa, gan tā darīs tie, kuriem ņem nost. Varbūt tagad īstais laiks atrast kopīgus saskarsmes punktus, kopīgu valodu?

— Es domāju, ja gribētu, mēs atrastu. Manuprāt, pašvaldībām vispār nebūtu jākaro. Lielākais mīnuss, ka mūs noliek situācijā, kad Rīga un Ventspils pasaka — latgalieši apēd mūsu naudu. Ja valstī būtu normāls likums par reģionu izlīdzināšanu, tad nebūtu tādu pārmetumu, bet šodien viņi brūk mums virsū, ka mēs tērējam viņu naudu.

— Varat pretī likt argumentu, ka viņi atņem mums cilvēkus...

— Jā. Plus labklājības ministre virza programmu, kuras mērķis nav vis radīt darbavietas uz vietas, bet aizvest cilvēkus uz turieni, kur tās jau ir. Nezinu, ar autobusiem vai ar ko citu. Protams, vēl arī ģeogrāfiskais stāvoklis ir tāds, ka tās vilcienu cisternas aiziet mums garām, mēs neiegūstam to, ko galapunktā paņem osta un tamlīdzīgas struktūras.

— Kurp novirzīti ietaupītie 7000 latu, kas ik gadu bija jāmaksā kā dalības maksa pašvaldības savienībā?

— Tā nauda ir rezerves fondā. Par izlietojumu tiek pieņemts atsevišķs domes lēmums. Principā lielākā daļa tiek tērēta ielu remontam, ielu elektrifikācijai. Šī nauda netiek iztērēta algām vai tamlīdzīgiem izdevumiem.

— Pilsētā paviesojās premjers V. Dombrovskis. Kaut ko ieguvāt no viņa vizītes?

— Papildus diskusijai kultūras namā mums bija saruna par loģistikas centra izveidi Piedrujā. Varbūt mēs skaļi saucam to par loģistiku, varam nosaukt arī citādāk — par muitas noliktavu vai uz to pusi, bet šo jautājumu mēs izrunājām. Bija ļoti iespaidīga loģistikas asociācijas veidota prezentācija, piedalījās mašīnbūves asociācija ar konkrētiem cipariem, ka tas varētu būt izdevīgi. Jautājums par finansējumu. Premjers sacīja — iesaistām Eiropas fondus, bet ir viens mīnuss. Eiropas fondi būs pēc diviem gadiem, jo ir nākamais plānošanas periods, kamēr atnāks Eiropas nauda, kamēr Ministru kabinets uztaisīs savus noteikumus, tas ir liels laika iekavējums. Aizrunājāmies pat līdz valsts garantijām, varbūt tāda iespēja arī ir. Ar domes kolēģiem esam uzņēmuši šo virzienu — izveidot darbavietas. Domājam arī par ražošanas zonu izveidi Krāslavā. Viss mūsu darbs vērsts uz to, kā dabūt darbavietas. Runājām ar premjeru arī par atbalstu tādam variantam, ka mēs, pašvaldība, uztaisām kaut kādu infrastruktūru — žogu, ūdenssaimniecību, elektrību pievelkam — un pasakām uzņēmējam: “Te esam radījuši to un to, ņem to uz 50 gadiem par nosacītu cenu, radi tik un tik darba vietas un strādā.” Labi, mums Piedrujā uz robežas ir zeme, bet, ja uzņēmējs nāk uz klaja lauka, tad viņš vēl tikai cels...

Tikko kā atgriezos no Baltkrievijas, kur notika 8. Baltkrievijas - Latvijas starpvaldību ekonomiskās un zinātniski-tehniskās sadarbības komisijas sēde Molodečno pilsētā. Sanāksmes dalībnieki tika informēti par piedāvājumu kopā realizēt projektu “BELLAT LOGISTICS”, kas paredz izveidot muitas un loģistikas centru uz Latvijas - Baltkrievijas robežas, pārejas punktā Pāternieki-Grigorovščina. Komisija atbalstīja Latvijas puses piedāvājumu izveidot vienotu darba grupu, kura Baltkrievijas Republikas Nacionālās izstādes Latvijā ietvaros strādātu pie projekta izpētes, rīkotu tikšanās ar ekspertiem. Tuvākā ekspertu tikšanās 6.-9. decembrī par jautājumu, kā strādās muitnieki un robežsardze. Mums ļoti palīdz robežsardze, pat Dombrovska kungs bija pārsteigts. Varbūt mums arī paveicies, ka ģenerālis Zālītis ļoti labi pārzina situāciju mūspusē. Katrā ziņā robežsardze gatava strādāt, ar visu Šengenas likumdošanu var rast iespēju, ka noteiktā pierobežas zonā no Austrumu puses varētu iebraukt bez vīzas. Protams, tikai loģistikas centra, muitas noliktavas termināla vai kā viņu nosauksim, zonā. Tur varētu notikt ne tikai kravu pārkraušana, bet arī pievienotās vērtības radīšana. Mums jādara viss, lai rastos darbavietas, pretējā gadījumā nekas pārējais nebūs vajadzīgs.

— Tātad šāds objekts Piedrujā būs, un darbs, ko iesākāt pirms diviem gadiem, virzās uz priekšu. Kas darās citviet laukos? Šodien laucinieks, kurš iebraucis Krāslavā, sacīs, ka šeit dara vairāk nekā viņa dzimtajā pagastā. Varbūt tas ir tikai vizuāls māns, jo pilsētā viss ir koncentrēts mazākā platībā?

— Jā, pilsētā tiešām viss ir koncentrēti, tālab var rasties iespaids, ka laukos dara mazāk, bet īstenībā lauki saņem tikpat. Atceraties, katrs pagasts pie novadu izveides saņēma 200000 latu. Pagastā dzīvo nosacīti 500-600 cilvēku, tas nozīmē, ka Krāslavai vajadzētu saņemt 15 reizes vairāk, apmēram 3 miljonus. Pilsēta, protams, saņēma tos pašus 200 tūkstošus, turklāt kopā ar Krāslavas pagastu, ar kuru jau bija vienā novadā.

Es domāju, ka liela lauku problēma ir asfalta trūkums līdz pagasta centram. Ja līdz 4. maijam stāv kravnesības ierobežojums 10 tonnas, loģiski domājošam uzņēmējam pat prātā neienāks tur kaut ko darīt. Piemēram, ierīkot autoservisu. Kamdēļ cilvēks turp brauks, ja pa ceļam mašīna galīgi sagrabēs. Ceļu jautājuma dēļ man diemžēl ir pasliktinājušās attiecības ar Satiksmes ministriju un Latvijas valsts ceļiem. Mums nav normālas ceļu programmas Latvijā. Nacionālajā plānā cenšamies panākt ierakstu, ka līdz pagasta centram cilvēkam jānokļūst normālā veidā jebkurā gadalaikā. Asfaltēti ceļi ir ļoti nozīmīgs faktors pagastu attīstībā. Par ceļu jautājumiem Satiksmes ministrijā ar savu vēstuli vērsās Latgales attīstības padome, vēl neesam saņēmuši atbildi. Tālab arī es nevaru atbildēt cilvēkiem ne Aulejā, ne Robežniekos, kad man pajautā, vai viņiem kādreiz būs normāls ceļš vai nē. Arī nacionālajā attīstības plānā šī pozīcija karājas gaisā, kaut gan konkrēti Krāslavas novada domes priekšlikums bija līdz katram pagasta centram jābūt normālam ceļam.

— Ko pagastos vēl vajag?

— Ūdenssaimniecība visos pagastos vairāk vai mazāk ir savesta kārtībā. Domāju, ka lauksaimnieki attīstīsies paši par sevi, esmu priecīgs, ka mums ir pietiekoši gudri un strādīgi cilvēki. Mums jādomā, kā palīdzēt vidējiem un mazajiem zemniekiem ar tādas infrastruktūras izveidi kā elektrība, ar ko diemžēl ir problēmas. Vēl laukos ir vajadzīgas jaunas vai rekonstruētas sporta zāles dažu pagastu centros. Ja ne katrā pagastā, tad kādu 20 km rādiusā vienu vajag. Šodien mēs neizmantojam Indras potenciālu, kur kultūra ņēmusi virsroku. Pats esmu ārzemēs redzējis aktu un sporta zāli kā vienu, bet vajag attiecīgi sagatavot to. Indrā vajadzētu zāles rekonstrukciju, bet varbūt var būvēt arī jaunu Asūnes variantā. Jāpiestrādā pie biedrību jautājuma. Katrā pagastā ir trīs četri pirmspensijas cilvēki, tikko pensijā devušās sievietes, kuras grib kaut ko darīt. Varētu organizēt šūšanas vai tamlīdzīgu nodarbi tieši laukos. Ja runājam par vīriešu nodarbinātību, tad ar taras līnijas ceha izveidi pie dzelzceļa, kur jau darbojas SIA “Latgran”, ceru, arī no Īrijas kāds atgriezīsies dzimtenē.

Mums ir arī idejas, kas sasaucas ar Sauleskalna tūrisma objektu, kurp uzbūvējām asfaltētu ceļu, to mums pārmeta interneta komentāros. Bet dome uzskata, ka tas ir stratēģisks objekts, ļoti žēl, ka šodien tur notiek tiesu darbi. Tas ir ilgs process, kā viss veidosies, nav zināms. Mīnusi tam ir ne tikai tāpēc, ka objekts nestrādā, bet arī tāpēc, ka mēs nevaram plānot savu darbu. Mums ir ieceres par parka teritorijas attīstību, savu rīcību gribētu saskaņot ar Sauleskalna saimniekiem. Žēl, ka nekas nekustas Ezernieku tūristu bāzē, bet varbūt kolēģiem Dagdā izdosies iepūst dzīvību arī šajā objektā.

Ar tūrismu neceram nopelnīt lielu naudu, būsim godīgi, mēs neesam tūrisma Meka. Bet skaidrs, ka tas ir tūrisms, kas mērķēts ne tikai uz vietējiem. Pie reizes tas ir pilsētas tēls. Pirmais vizuālais iespaids ir ļoti svarīgs. Kaut gan skaidrs, lai pelnītu lielu naudu, jābūt karstajiem avotiem, obligāti lidostai...

— Vai tāpēc jūs atbalstījāt Daugavpils lidostu?

— Bija lūgums palīdzēt: jo vairāk pašvaldību iesaistās, jo procentuāli vairāk naudas var dabūt projektam. Ir Eiropas projekti, kuros strādājām 10-12 pašvaldības, tie vieglāk tiek cauri komisijai. Mēs atbalstījām Daugavpils lidostu ar vienu procentu, dalības maksa — ap trim tūkstošiem latu. Izrādās, tur nekas nav pakustējies no vietas un stāvoklis bēdīgs. No otras puses uzskatām, ka jābūt vienam saimniekam. Būtu neloģiski, ka agronoms Upenieks, kurš kādu laiku pastrādājis Saeimā un pašvaldībā, tagad spriež, kādu lidmašīnu pirksim, vai Preiļu Adamovičs, kura hobijs ir braukt ar velosipēdu, pēkšņi pārsēžas lidmašīnas kabīnē. Atbalsts ir politisks, lai vieglāk saņemt finansējumu. Kad viss aizies, domāju, uzdāvināsim to vienu procentu Aglonai, Dagdai vai Daugavpilij.

— Starp citu, Dagdas, Krāslavas un trīs Aglonas novada pagasti savulaik bija vienotā teritorijā, bet tagad dzīvo šķirti. Kāds ir jūsu redzējums par jaunajām vēsmām — vajadzētu visiem trim novadiem apvienoties vai nē?

— Galīgi šķirti neesam, vakar šo novadu priekšsēdētāji tikās Krāslavā jautājumā par pašvaldības aģentūras “Krāslavas Slimokase” tālāku darbību, jo tas mums ir smags jautājums. Pašvaldības aģentūra var strādāt tikai savā teritorijā, otrs moments — jebkurai organizācijai labāk, ja tā liela. Pēc likumdošanas uz šodienu mēs nevaram apkalpot ne Aglonas, ne Dagdas novadu, bet no tā cietīs cilvēki. Ir jāatrod juridiskās nišas, kā var saglabāt šo labo lietu, lai mūs liek mierā Valsts kontrole. Pēc tikšanās ar premjeru un žurnālistu intereses par šo jautājumu tagad ir iespēja strādāt ļoti nopietnā līmenī. Plus procesā iesaistīta Finanšu un kapitāla tirgus komisija, Saeimas komisijas un ministrijas, diezgan nopietni spēki.

Par novadiem. Jā, ir slikti, ka mēs sākumā izjaucām un tagad domājam, kā labot. Piemēram, jaunie novadi savulaik izņēma savus bērnus no Krāslavas BSRC “Mūsmājas”. Varbūt bērniem viss ir lieliski, es arī tā novēlu, bet bija funkcionējoša iestāde un mums bija neizdevīgi visu sākt no jauna. Ja no 60 bērniem paliek 20 — jādomā citādāk, jāmeklē mazākas telpas, jāaprīko. Problēmas cilvēkiem sagādā pasažieru pārvadājumi, nodarbinātības dienests. Atbrauc cilvēks no Grāveriem uz Krāslavu, izrādās, vajadzēja braukt uz Preiļiem. Katrā ziņā, ja nedalām politiski, cilvēkiem no šīs reformas nekas labs nesanāca, esmu vairāk piekritējs tam, ka reforma bija reformas pēc.

— Labāk bija atstāt rajonu robežās?

— Ja es būtu ministrs, es nepieļautu nelielus novadus. Protams, ka šodien ir mazi un stipri novadi, un tiem ir savas priekšrocības — cilvēki viens otru pazīst. Lielam novadam ir naudas koncentrācija, un tas paver iespēju pagastā veikt lielus darbus, ko viens tas nekad nespētu. Bet otra puse — ko dod liels novads, ja visa teritorija nabaga un tajā viens cilvēks uz desmitiem kvadrātkilometru?

— Saeimas darbā apgūtā diplomātija nekur nav zudusi. Konkrēti kādu variantu jūs atbalstāt?

— Būtu labāk veidot novadu Krāslavas rajona robežās.

— Vai medicīnisko pakalpojumu jomā novada lauku pagastos ir stabila situācija? Vai nav tā, ka drīz feldšerpunktu mediķi sasniegs pensijas vecumu, bet nebūs ko likt vietā. Vārdu sakot — smaidām vai jāsāk raudāt?

— Jāraud stabili. Pagaidām gan varam izdzīvot, ir arī programma par feldšeru vecmāšu punktu remontu, šobrīd strādājam pie projektiem. Lielākā problēma, ka pie visām reformām veselībā Krāslava ir topā, jo šeit kaut kas jāaizver ciet. Beidzot arī Preiļi papildinājuši šo topu.

Lai viens Krāslavas novads šodien dabūtu jaunu ārstu? Ziniet, tad valstī jābūt ļoti perfektai likumdošanai. Ārstam jādod iespēja doties ātrāk pensijā vai dzīvoklis par velti ar visu apkuri, vai jābūt koeficientam, jo laukos viņš brien pie pacientiem zābakos. Valstī, pat jaunāko nacionālo programmu izstrādājot, nav ieraksta par jauno speciālistu sagatavošanu un atstāšanu Latvijā, uz to norādīju premjeram, kad viņš bija Krāslavā. Es jau nerunāju par laukiem, par Krāslavu, pat Daugavpils reģionālā slimnīca izjūt problēmas. Nekur neliksimies, un būs jāmaksā Eiropas algas mediķiem.

— Mēs dzīvojam tepat, un pensionārei laukos ir aktuāli ik dienu sasniegt savu feldšerīti, būt pārliecinātai, ka palīdzēs.

— Es domāju, ka vēl kādu laiku tas būs iespējams.

— Kas būs ar skolām?

— Gaidām pieaugumu ģimenēs, ieskaitot skolotāju ģimenes.

— Jaunatne aizbrauc, bērni aizbrauc līdzi ģimenēm, nopietni — kāda ir realitāte?

— Ja raugāmies dzimstības datus, smagākais sagaida pēc 5-6 gadiem. Pērn novadā piedzima 107 bērni, jūtam, kāda šī situācija — būs četras pirmās klases visā novadā. Skolas un bērnudārzi ir ļoti pakārtots jautājums. Vajadzēs optimizēt. Negribu sacīt, ka kāda viena skola būs jānojauc, bet visiem jāapzinās, ka tas būs sāpīgs jautājums.

— Skolas uzturēt sanāk visdārgāk?

— Jā, bet nevar to aprēķināt tikai naudā. Ja dzīvoju laukos, ja bērnu atdodu uz dienu un vēl pa mūsu ceļiem jāved uz skolu... Turklāt ja viņam nav vecāku brāļu un māsu. Otra lieta — ja atnāktu uzņēmējs ar labu biznesplānu un sacītu, gribu tai skolas ēkā darīt to un to, tad varētu pasteigties, bet šodien atstāt tukšu skolas ēku ir neapdomīgi. Var jau tur ievietot pulciņus, bet vai ar to tālu tiksim? Mobilākā ir jaunatne, tā aizbrauc. Ja jaunatnei nebūs skolas pie rokas, tas būs vēl viens arguments aizbraukt. Būsim godīgi, jaunatne grib ilgāk pagulēt no rītiem, bet te bērni piecos jāmodina, nezin kur jāved, tāpēc viņi izvēlēsies aizbraukt. Mūsu uzdevums — maksimāli noturēt jaunatni. Kamēr varam pavilkt izmaksas, maksājam. Daudz kas uzlabotos, ja darbu sāktu Sauleskalna un Ezernieku tūristu bāze, jo tās var nodrošināt darbu daudziem. Bet atvērt jaunu objektu tik tiešām ir problēmas. Veco saglabāt daudz vieglāk.

Mēs turēsim skolas, taču darbiniekiem jāpatur prātā, ka šī situācija nebūs mūžīga. Mīnuss vēl tāds, ka veselības ministre saka, ka pašvaldībām būs jānodrošina transports pacientiem uz reģionālajām slimnīcām. Kad šitā saka ministrijas amatpersonas, tad vienkāršais cilvēks domā, kamdēļ man tādā vietā vispār dzīvot? Lai viens otrs, kurš tā izteicies, atbrauc un kādu laiku padzīvo šeit, varbūt drusku sapratīs mūsu bažas. Bet mūsu valstī jau nav atbildības. Patriotisms uz valsts svētkiem vēl parādās, bet atbildības vispār nav, tāpēc jau tā var izteikties.

— Savu Saeimas un pašvaldības darba pieredzi apkopojot, redzat arī kaut ko pozitīvu? Kāda perspektīva valstij un novadam?

— Mani neapmierina vienkāršotā formula, redz, mums ir tāds iekšzemes kopprodukts (IKP), mēs izpildām Māstrihtas kritērijus. Vienkāršajam cilvēkam tas neko neizsaka, viņu interesē, kā notiek valsts un novada attīstība caur darbavietām. Kaut kur lasīju, ka cilvēka galvenā sociālā vajadzība ir darbs. Ja valstī nesokas ar darbavietu radīšanu, ja nezinām, ceļi būs vai nebūs, tad IKP man neko neizteiks. Domāju, ka Latvija neizmanto savu potenciālu. Neesmu Ķīla kunga fans, bet viņam simts punktu taisnība, ka izglītībā vajag pārmaiņas. Tas ir absolūti skaidrs. Augstskolām jābūt ekonomikas virzītājspēkam, jābūt kvalitatīvai profesionālajai izglītībai, nevis tā — ā, tas no profenes... Novada dome meklē juristu, daiļdārzniecības dizaineri, es zinu, ka uzņēmēji meklē metinātājus, traktoristus. Latvijā var izdzīvot ar labu izglītību, jābūt ļoti profesionāliem speciālistiem un jāizmanto ģeogrāfiskais stāvoklis, ja jau nav naftas vai tamlīdzīgu atradņu.

Ja par Krāslavas novadu — domāju, mēs izķepurosimies. Ir jāizdomā, kā vēl vairāk nostiprināt sociālo jomu. Esam jau pateikuši, ka apkures tarifu neaiztiksim, ūdens tarifu neaiztiksim, infrastruktūru vairāk vai mazāk sakārtosim, Nākamgad pārraksim gandrīz visu pilsētu, lai uzlabotu ielu stāvokli. Šogad mums nopietni iegrieza laika apstākļi. Domājam par ģimenes aktīvās atpūtas centru. Tas varētu tapt pie esošā sporta nama, kas daļēji jānojauc, jo pamatu tur nav. Otrs variants — stadionā pie ģimnāzijas. Ir vēl dažas ieceres, par ko cīnīsimies.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA