Mūsu jaunieši Vācijā

Prakses laikā Vācijā jaunieši papildināja savas zināšanas, apguva jaunas iemaņas un pieredzi, strādāja ar jaunākajām tehnoloģijām. Gan vieni, gan otri saņēma darba devēju pateicību. Dažiem izteikts piedāvājums iziet Vācijā ne tikai kvalifikācijas praksi, kas paredzēta skolas programmas pēdējā mācību pusgadā, bet arī pastrādāt uzņēmumā, ja jauniešiem būs šāda vēlēšanās.

Svarīgākie kritēriji, pēc kuriem jauniešus atlasīja praksei Vācijā, bija zināšanas un sekmes, stundu apmeklētība, sabiedriskās aktivitātes skolā un valodas zināšanas. Pirms brauciena tika organizēti vācu valodas kursi. Starp pārdesmit laimīgajiem no Dagdas, kuri varēja praktizēties Vācijas uzņēmumā, bija arī 3. kursa jaunietes Olga Senzjuka un Ivonna Beļavska, kuras apgūst ēdināšanas servisa specialitāti. Abas Vācijā bija pirmoreiz mūžā, abas krieviski runājošas meitenes, kuras labi arī pārvalda latviešu valodu. Viņas piekrita dalīties iespaidos.

Olga: “Pirmajā dienā valodas barjeras dēļ jutām bailes, bet ar katru dienu sapratām arvien vairāk, jo mums visu pūlējās paskaidrot. Bija ļoti interesanti gatavot, bija iespēja arī izmēģināt iekārtas, ko Latvijā savā darbā nebijām izmantojušas, uzzinājām daudz jauna. Pirmajā brīdī bija daudz pārsteigumu. Piemēram, kastroļu vietā tur bija speciālas iekārtas, kurās var vārīt ēdienu lielos ap- jomos, bija lielas krāsnis cepšanai. Šeit, dzimtenē, neko tādu neredzējām un diez vai tādos apjomos šeit kādreiz gatavos. Sākumā bija sarežģīti strādāt, jo vajadzēja daudz, ātri un kvalitatīvi gatavot. Mēs strādājām lielā virtuvē, no turienes gatavie ēdieni uzreiz tika pasniegti ēstuves apmeklētājiem. Runā, ka vācieši ir lieli pedanti, bet, manuprāt, vienkārša un ļoti saprotoša tauta.

Dzīvojām lielā mājā, kas speciāli ierīkota ārvalstu studentiem. Reizi nedēļā tika atvesti mums nepieciešamie produkti un mēs pašas gatavojām sev ēdienu. Interesanti, ka melnā maize nav īsti melna, bet cīsiņus pārdod stikla burkās. Nezinu, kāpēc tāds iepakojums?! Pirms brauciena uz Vāciju mums vienu mēnesi vakaros tika organizēti valodas kursi, bet Vācijā papildinājām savu vārdu krājumu.”

Ivonna: “Bijām projām mēnesi — bez vecākiem un tuviniekiem. Lai arī visu laiku strādājām abas kopā vienā darba vietā, sākumā ļoti skumām pēc mājām, bet, laikam ritot, vairs pat negribējās braukt projām. Par virtuves iekārtām — jā, tas gan bija pārsteigums! Ar tām bija interesanti strādāt.

Starp citu, Vācijā, vismaz tur, kur mums bija prakse, ēdienam pievieno tikai sāli un piparus, daudzos ēdienos pievieno cukuru, pat salītos. Citas garšvielas nelieto. Praksē apguvām dažādu ēdienu gatavošanu, jo nācās gatavot milzīgos apjomos.”

Jaunietes uz Vāciju veda dāvānā slaveno Rīgas Melno balzāmu, bet cerēto efektu dāvana neatstāja. Arī vācieši šķiroties izrādīja cieņu un dāvināja suvenīrus piemiņai. No darba brīvajā laikā jaunietes apmeklēja muzeju, zoodārzu, boulinga zāli. Visas izklaides bija apmaksātas. Spilgtā atmiņā palikusi ekskursija uz Hamburgu. Jaunietes pārsteidza tas, cik milzīgas pilsētas ir Vācijā un cik daudz cilvēku tajās dzīvo un tomēr tajās valda tīrība. Izbrīnīja arī tas, ka Vācijas pilsētu ielās varēja dzirdēt krievu valodu, lai gan valsts atrodas ļoti tālu no Krievijas! Starp citu, meiteņu prakses vietā bija arī pāris lietuvietes, ar kurām mūsu meitenes praktiski nevarēja sazināties, jo lietuvietes nemācēja ne angļu, ne krievu, ne latviešu valodu. Toties meiteņu darba vietā pirmais šefpavārs saprata arī nedaudz krieviski.

Abām jaunietēm Vācijā tik ļoti patika, ka viņas labprāt paliktu tur uz dzīvi un strādātu savā profesijā. Viņu novērojumi liecina, ka pavāri Vācijā par algām nesūkstās, sevišķi apmierināti tie, kuri strādā ilgstoši. Mamma, tētis? Tas ir arguments, pēc mēneša prombūtnes gribējās tikties, taču pēc tam, ja būtu iespēja, atkal labprāt dotos atpakaļ strādāt jau par algu. Viņām gan nekādus konkrētus piedāvājumus neizteica, bet bija arī tādi praktikanti no Latvijas, kam piedāvāja pat darbu, ja ir vēlme un iespējas. Meitenes nebaida pat tas, ka, salīdzinājumā ar Dagdu, svešā pilsēta ir vienkārši milzīga, lielāka pat par Daugavpili. Starp citu, pirmo darba dienu jaunietes nokavēja par pusstundu, jo apmaldījās lielpilsētā. Tomēr darbavietā viņas neviens nebāra, pret kavēšanu attiecās ar sapratni. Sak, pirmā darba diena, pilsētu nepazīst, gājušas patstāvīgi bez pavadoņa. Uz darbu kājām bija jāiet 20 minūtes. Tumšajā diennakts laikā bija baisi, bet nekādi starpgadījumi nenotika.

Jaunietes uzskata, ka iegūtās zināšanas un iemaņas noderēs arī Latvijā, lai gan viņas nezina, kur mūsu valstī varētu būt tādi lieli agregāti ēdienu gatavošanai. Varbūt vienīgi Rīgā. Bet tas nav svarīgākais. Galvenais, ka abas iemācījās strādāt ātri un kvalitatīvi. Meitenes uzskata, ka to var apgūt tikai tad, ja ir jāpaēdina milzīga cilvēku plūsma. Vēl viens būtisks ieguvums, ka redzēja, kā jāapkalpo klientus. Proti, vācieši pret katru apmeklētāju izturas ar lielu labvēlību, daudz savstarpēji kontaktējas, jo uzskata — ja klientam patiks apkalpošana, viņš noteikti atgriezīsies. Meitenes secina: “Šāds domāšanas veids Latvijā diemžēl nav raksturīgs.”

— Meitenes, kāpēc esat izvēlējušās apgūt tieši šo profesiju? Varēja taču doties uz vidusskolu...

Olga: “Esmu no Asūnes pagasta. Dzīvoju kopmītnē, kur ir labi apstākļi, un pats galvenais — nav tālu no mājām. Es šajā skolā vispirms izmācījos par pavāri, tad nolēmu padziļināt zināšanas. Jā, abām profesijām ir līdzība, bet man nebija vidējās izglītības un šī bija iespēja iegūt arī to. Es vēlos iegūt augstāko izglītību šajā sfērā. Mani ļoti aizrauj ēdienu gatavošana. Mamma nav pavāre, bet ļoti labi gatavo, tālab domāju, ka šo aizrautību esmu mantojusi no viņas. Ģimenē esmu vienīgā diplomētā pavāre un brīvdienās labprāt mājās gatavoju.

Ivonna: “Es arī esmu no Asūnes pagasta, ar Olgu kopā vienā skolā mācījāmies, tikai esam dažāda vecuma. Sākumā mācījos Višķos, pēc tam pārgāju uz Dagdu. Man patīk gatavot, skaisti servēt galdu. Es pati izvēlējos šo profesiju. Neviens mani uz to nevirzīja, šī pārliecība atnāca pati pamatskolas pēdējos gados. Par nākotnes plāniem šodien pāragri runāt, varbūt turpināšu dziļāk apgūt profesiju un mācīšos par pavāri.”

Jāpiebilst, ka Viduslatgales Profesionālā vidusskola turpina piedalīties “Leonardo da Vinči” mobilitātes projektā un audzēkņi turpina izziet praksi Vācijā no citām Izglītības programmu īstenošanas vietām.

Juris ROGA