Nemiers zemnieka sirdī

Ar šo sāpīgo jautājumu apspriešanu arī sākās mūsu saruna ar Viktoru Spilu. Reti tiekamies, bet vienmēr ir par ko parunāt — esam pazīstami tieši gadsimta ceturksni. “Ezerzeme” pievērsa īpašu uzmanību uzņēmējdarbības aizsācējiem laukos, tolaik viņus dēvēja par “Breša zemniekiem”. Tagad par viņiem reti atceras, un jāsaka, ka velti: pēc Viktora domām, tieši pirmajos neatkarības atgūšanas gados viņš pa īstam sajutis valsts rūpes par zemniekiem. Sākt taču nācās visu no nulles.

Simboliski, ka mūsu ceļi nejauši krustojās Dagdas atjaunotajā bibliotēkā, kur pašlaik var aplūkot vēsturiski nozīmīgu fotoizstādi, kas veltīta Atmodas laikam. Tautas atmodas, satraukumu, šaubu un rožainu cerību laiks. Mēs abi nonācām pie viena secinājuma: bija vērts dzīvot šajā pasaulē, lai kļūtu par tik neaizmirstamu revolucionāri-ro- mantisku notikumu dalībniekiem, kurus vienoja sauklis “Vienoti Latvijai!”. Notikumi attīstījās negaidīti, kad varenā kodollielvalsts sāka brukt kā kāršu namiņš. Pārmaiņu idejas aizrāva tautas masas tikai sākumposmā, ticība cilvēciskam sociālismam sāka dzist tikpat ātri, cik ātri tā savulaik dzima. Padomju impērija, kuras ekonomika balstījās uz ”naftas dolāriem”, nonāca krīzes situācijā tad, kad rublis zaudēja savu vērtību, veikalu plaukti kļuva tukši, un neaptveramajos Krievijas plašumos pat beidzās ēdiens. Nenovēršama pretalkohola kampaņa vēl vairāk uzkurināja vispārējo neapmierinātību, un politiskā situācija kļuva nekontrolējama. Baltijas valstu tautas, izmantojot nelabvēlīgo stāvokli, apvienojās cīņā par neatkarības atgūšanu, kas tika zaudēta pirmskara laikā,1940. gadā, Hitlera un Staļina slepenās vienošanās rezultātā.

Laikam ritot, var droši apgalvot, ka atbrīvošanās no PSRS brāļu republikām, kā arī brīvības atgūšana, kļuva par objektīvu vēsturisku procesu turpinājumu, kura dzinējspēks bija Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautas. Uzvaru, kas gūta sīvā cīņā, sekmēja Latvijas Tautas fronte, nacionālo karogu pacelšana, liktenīgais referendums, janvāra barikādes, demokrātiskas vēlēšanas, privātīpašumu atgūšana... Par visu šo notikumu dalībnieku kļuva mans labs paziņa Viktors Spila. Kas šodien viņam uz sirds?

Kā jau apdomīgs un objektīvs cilvēks, viņš ar labiem vārdiem izteicās par “Breša zemnieku” laikiem: pats izjutis varenu valsts atbalstu, kad pats kā parasts padomju saimniecības mehanizators mēģināja kļūt par lauku uzņēmēju. Ne tikai ar interesi, bet arī ar azartu apmeklēja lauksaimniecības konsultācijas Krāslavā. Šeit viņš ir iepazinies ar veterānu Jāni Aprupu un jauno Donātu Dilbu, kuri iesaistīja Viktoru Tautas frontes pilsētas nodaļas aktīvajā darbā. Vēlāk viņš kļuva par aculiecinieku sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanai Dagdā un LTF novērotāju pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās. Viktors atceras to dienu, kad saņēma barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi no Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes rokām. Taču visspilgtākās atmiņas ir par jaunās zemnieku saimniecības ”Drēbnieki” tapšanu. Paša spēkiem viņam nekad neizdotos uzbūvēt ceļu, izveidot elektrības pieslēgumu lauku mājai, iegādāties jaunu traktoru ar visiem nepieciešamajiem darbarīkiem, paplašināt visu saimniecisko būvju kompleksu. Riteni no jauna neizgudroja, taču kopā ar sievu Vidu uzsāka gaļas un piena ražošanu.

Ar to arī aizsākās pirmās problēmas — ne vienmēr lauksaimniecības preces izdevās realizēt par izdevīgām cenām. Veiksmīgākajos gados viņi slauca pus- otru desmitu govju, nobaroja bekonus un bullēnus, bet, piedzīvojot neveiksmes, pakāpeniski sāka samazināt uzņēmējdarbības apjomus acīmredzami neienesīgajās nozarēs. Daudzu zemnieku un piemājas saimniecību īpašnieki atteicās no cīņas, bet Viktors un Vida negribēja padoties un ar lielām grūtībām nopelnītos latus ieguldīja zemes īpašumu iegādei. Kā viņš pats ir izteicies, nekļuva bagāti, bet arī parādos iedzīti nebija. Viņi jutās aizvainoti, pārdodot gaļu gandrīz par velti uzpircējiem, kas nekaunīgi “kāpa uz zemnieku tulznām”. Tieši tad laulātie saprata teiciena “zemes darbos bagātību nenopelnīsi, bet kupri gan! ” īsto nozīmi. Visiem zināms, cik “auglīga” ir Latgales zeme — tā nav Kurzeme, kur lauku teritoriju privatizācijas procesi noritēja pavisam savādāk.

Nenogurstu rakstīt par zemnieku gara nelokāmību un īstu latgaliešu ietiepību. Kad notika briesmīgā nelaime — līdz pamatiem nodega māja — Viktors tikai uz īsu mirkli ļāvās izmisumam. Raudot problēmu neatrisināsi: pieņēma radu palīdzību, pārdeva mežu, piecus gadus ģimene dzīvoja pagaidu būdās, bet uz krāsmatām uzcēla vēl labāku māju. Nelielais subsīdiju apjoms tikai daļēji sedza nebeidzamos ieguldījumus saimniecībā, bet gadi steidzināja, spēki zuda. Dievs nav dāvājis mantiniekus, un Spilu ģimene pakāpeniski nonāca pie mokpilnā lēmuma — pārdot savu 40 hektārus lielo īpašumu Bērziņu pagastā nevis ārzemniekam, bet prātīgam vietējam zemniekam.

Tagad viņi dzīvo privātmājā Nr. 15 Liepājas ielā, Dagdā, abi kopā saņemot pensiju 242 latu apmērā. Ak, šīs ilggaidītās “nodrošinātās vecumdienas”! Tāpēc gribas paprātot, un Dagdas iedzīvotāja emocionālajā stāstījumā vairākas reizes izskanēja jautājums: “Kāpēc viss ir ne tā, kā tam vajadzētu būt?”...

Par mūsdienu nepilnību pensionārs, kuram nodarīts pāri, uzskata valsts pārvaldi, vai precīzāk būtu teikt — pārvaldes trūkumu. Padomju laikos Rīga pirmā steidzās paklanīties Maskavas priekšā, arī šodien tā labprāt izpilda Briseles direktīvas. Vai tiešām bēdīgais Ķipras piemērs neliecina, ka, pirms stāties Eiropas Savienībā, vajadzēja septiņas reizes nomērīt un noteikti apspriesties ar tautu, kurai, būtu vērts atzīmēt, saskaņā ar Konstitūciju pieder vara Latvijā? Te, lūk, tas suns arī aprakts! Faktiski, vara mūsu valstī pieder birokrātiskajam aparātam, kas izaudzis tik varens, ka pats arī nodrošina stabilitāti valdošās elites nemainīgumā, kas iemācījusies veikli veikt komercdarbību uz valsts budžeta rēķina. Tagad skaidrs, kur rodas gan nabadzīgās pensijas, gan niecīgās no valsts budžeta finansējamo darbinieku algas, kā arī simboliska palīdzība iesācējiem uzņēmējdarbībā, tai skaitā lauksaimniecības jomā. Vienīgais, ko, stūrgalvīgi neievērojot savas valsts nabadzības un bezdarba rekordus, no attīstītajām valstīm spēja pārņemt mūsu pie varas esošie “gudrinieki”, ir pēc Latvijas kritērijiem pasakainās topmenedžeru algas. Septiņdesmitajos — astoņdesmitajos gados, masu meliorācijas periodā, padomju vara visiem spēkiem centās pierunāt cilvēkus pārcelties uz dzīvi no lauku mājām uz ciematiem, taču neizdevās. Tagad valsts vīru bezdarbības rezultātā simtiem lauku iedzīvotāju turpina pamest savas lauku mājas un dzimteni, pārvēršot Latgali par tukšu platību. “Kas ir noticis ar kādreiz vareno rūpniecības un agrāro republiku?” iesaucās zemnieks vairākās paaudzēs. It kā mums nav nopietnāku problēmu par 9. maija un 16. marta atceres dienu pasākumiem, kad tauta skaļi apspriež šo datumu nozīmīgumu, neiedziļinoties ekonomiski-sociālajā politikā. Ir tik viegli vairot bagātību, kad “savējie” ir pie varas, aizplīvurojot tautai acis ar nacionāli-radikālām idejām.

Ceļu kvalitāte ir atbaidoša, lielā mērā paralizēta autobusu satiksme Latgalē, cilvēku masu bēgšana, gandrīz par velti ārzemniekiem izpārdotās teritorijas, kādreiz auglīgās zemes izpostīšana — tie ir sīkumi vien... Cik daudz Eiropas miljonu tika bezmērķīgi iztērēti, lai ieviestu administratīvi-teritoriālās reformas, un tagad tie paši valstsvīri apgalvo, ka vecais modelis bija ekonomiskāks un iedarbīgāks. “Gaidiet jaunu eiroprojektu, kura ietvaros atkal savu bagātību vairos alkatīgi ierēdņi,” uzskata mans satrauktais sarunu biedrs.

Pēc Viktora domām, ieilgušo jucekli valsts pārvaldē var daļēji atrisināt, ieviešot mažoritāro velēšanu sistēmu kā pretstatu valdošo partiju totālam spiedienam. Ja parlamentārā republika cieš sakāvi, tad varbūt ir pienācis laiks aizdomāties par tautas prezidenta velēšanām ar viņa pilnvaru paplašināšanu?

No bibliotēkas Viktors Spila izgāja ar grāmatu kaudzi, kur viņš pašlaik mēģina rast atbildi uz mokošo jautājumu: “Kāpēc revolūciju veic romantiķi, bet pie varas nonāk alkatīgi cilvēki?”
Uz tautas nelaimēm savu laimi neuzcelt…

Aleksejs GONČAROVS