Dzīvē un .... uz skatuves

Spilgtā Krāslavas amatierteātra izrāde “Krustmāte Jūle no Tūles”, kuras režisors ir Voldemārs Varslavāns, saviļņoja mierīgo Krāslavas ikdienu, un iedzīvotāji skandina: “Noteikti jāatkārto izrāde, un vai paredzētas viesizrādes apkārtējos ciemos?”. Labāku veiksmes apliecinājumu jubilejas pirmizrādei nemaz nevar vēlēties, un es nespēju noturēties no kārdinājuma tuvāk iepazīties ar trim aktieriem.

Galvenās lomas atveidotāja Dace Samsonoviča ir īstena Krāslavas pamatiedzīvotāja, kura augusi manu acu priekšā un pārvērtusies par spilgtu personību. Esmu uz skatuves viņu redzējis vairākās izrādēs, tagad pat nespēju atcerēties, cik ilgi jau Dace man iesaka interesantas tēmas no pilsētas pamatskolas dzīves, kurā viņa ir nostrādājusi piecpadsmit gadus. Viņa ir pedagoģe, klases vadītāja, skolas muzeja dibinātāja... Pirmo aktiermākslas vilinošo sajūtu izjutusi vēl būdama vecāko klašu skolniece mūsu latviešu skolā, bet nopietni ar amatierteātra spēlēšanu sākusi darboties aptuveni pirms septiņiem gadiem, nokļūstot galvu reibinošajos režisora Varslavāna tīklos, kurš mācēja ieinteresēt un pārliecināt. Saņemot piedāvājumu atveidot galveno lomu, Dace pat mazliet sabijās: “Vai es spēšu tikt galā, teksts vien uz divdesmit lappusēm... ”. Neparastais krustmātes Jūles tēls nebiedēja: Dacei ir dzīves pieredze — seši krustbērni. Grūtāk bija iejusties pirmskara gados, vēl grūtāk — sameklēt tērpus un rekvizītus, sagatavot grimu un matu sakārtojumu. Pir- mie mēģinājumi bija sarežģīti: daudz darbību, emocionāla spriedze — tas nogurdināja. Turklāt izrādei nepieciešamie aktieri netika atrasti uzreiz. Pastāvīgi neapmierinātais režisors trīs reizes ir mainījis Ņinas lomas atveidotājas, līdz Aigai Krutei izdevās trāpīt desmitniekā. Tikai pēc pieciem mēnešiem luga ieguva visiem saprotamu jēgu, bet dakteres lomas atveidotājas vārds līdz pēdējam mirklim nebija zināms. ”Debitante Antoņina Subatoviča viegli un organiski iekļāvās trupā. Izrāde beidzot bija sagatavota,” — atceras Dace. “Kādas bija izjūtas pirmizrādes dienā?” — es jautāju. “Ne- skatoties uz to, ka ģenerālmēģinājums pagāja nevainojami, izrādes dienā sasprindzinājums pieauga ar katru skatītāja ieņemto vietu zālē. Es neticēju savām acīm, tik tikko pietika vietas visiem skatītājiem. Pirmajā rindā sēdēja visa mana ģimene, ieskaitot māti un vecmammu. Visiem spēkiem cīnījos ar uzmācošo satraukumu, bet, kad zālē nodzisa gaisma un atvērās priekškars, viss notika tieši tā, kā jūs redzējāt pēdējā mēģinājumā. Visi aktieri zināja vismazāko sīkumu scenārijā. Ja reizēm aizmirsās teksts, nekavējoties sekoja improvizācija. Vismaz skatītāji nepilnības nepamanīja. Skatītāji zālē, kur nepārtraukti skanēja smiekli, izdzīvoja šo mirkli kopā ar mums — aktieriem. Grūtais gada darbs vainagojās ar veiksmi, un tas ir pats vērtīgākais atalgojums. Atceros, ka meita Alise, pasniedzot man ziedus, iesaucās: “Žēl, ka tik ātri beidzās!”. Apsveica visi: skolēni, vecāki, kolēģi... Mājās trūka vāžu, lai saliktu visus ziedus. Pēc izrādes mēs uzklausījām skatītāju-kolēģu viedokļus par aizraušanos ar skatuves mākslu. Mans skatuves partneris iepriekšējā izrādē Aleksandrs Tarļeckis no sirds apskauda mūs, bet Ņina Petuhova pateicās par spožajiem teātra svētkiem tajā aukstajā vakarā. Pavasaris triumfēja uz skatuves: skatītāju pilna zāle! Tagad, kad emocijas norimušas, saprotu, ka visi spēlēja no sirds, ar lielu atdevi, bet nevaru neuzslavēt neapšaubāmi spilgtāko aktieri — Eduardu Danovski”.

Ar Ainu Dzalbi esmu pazīstams samērā nesden. Aina nāk no talantiem bagātās Aulejas, beigusi Rēzeknes Augstskolu, tagad strādā par projektu speciālisti Krāslavas novada domē. Skatuves “garšu” izjuta jau pamatskolā: dziedāja, piedalījās iestudējumos. Pirms gada režisors Voldemārs Varslavāns palūdza aizstāt aktrisi, kas aizgāja dekrēta atvaļinājumā. Kā lai viņam atsaka? Luga latgaliešu valodā ”Sievasmātes bizness” aizrāva Ainu, un otrā plāna loma nemaz nemulsināja. Sajutusi teātra vilinājumu, bez ilgas pierunāšanas piekrita atveidot policistes Bumbieres lomu. “Tēls neatbilst manam raksturam, bet režisors palīdzēja iejusties jaunajā lomā. Diezgan grūti bija atrast arī izrādei piemērotu tērpu, taču ar kopējiem spēkiem atrisinājām visas problēmas. Izjutu milzīgu prieku par pirmo ārkārtīgi veiksmīgo izrādi manā mūžā — neaprakstāmas sajūtas. Tagad skaidri zinu, ka mana turpmākā dzīve bez teātra nebūs pilnvērtīga. Joprojām turpinu saņemt komplimentus par visas trupas darbu un zinu, ka izrāde noteikti tiks atkārtota. Mēs visi vēlētos vēlreiz izjust vispārējās laimes atmosfēru,” — atzīst Aina.

Eduardu Danovski pilsētas svētku dienās un kāzu svinībās varam redzēt grāfa Plātera tēlā. Vērtīgo grāfistes valdījumu uzraugs bez grūtībām spēja iedzīvoties izrādes lomā, ar ko tagad ļoti lepojas. Gavilējoša dvēsele pieprasa nepārtrauktu radošas kaisles izvirdumu. Pirmo skatuves pieredzi Eduards ieguva skolas Varslavāna vadītājā teātrī. Skaidri atceras izrādi, kad divpadsmito klašu skolēni gatavojās izlaiduma vakaram. Honorārs bija fantastisks: vecāko klašu skolēniem — aktieriem tika atļauts dejot kopā ar viesiem. Kamēr studēja universitātē, Eduards panāca, lai viņu iekļauj Daugavpils teātra aktieru trupā kā ārštata aktieri: tajā laikā režisora Maculēviča trupa guva panākumus republikas mērogā. 1998. gada iestudējums “Kaķīša dzirnavas” tika atzīts par labāko debiju starp profesionālajām bērnu lugām. Ar bakalaura grādu sociālajās zinībās Eduards devās meklēt laimi uz ārzemēm, kur miglainajā Albionā notika liktenīgā tikšanās ar rīdzinieci Daci, kura nenobijās kļūt par krāslavieti. Ar pilnu atdevi strādājot Zviedrijā un Anglijā, pēkšņi sajuta nepārvaramu nostalģiju pēc dzimtās Latgales, un, atgriežoties tajā pēc gada, Eduardu pārsteidza brīnumainās Krāslavas pārvētības. Eduards sirsnīgi apgalvo, ka, salīdzinot ar citām pilsētām, Krāslava ir Eiropas Savienības labākā pilsēta! Režisors Voldemārs Varslavāns pieņēma savu bijušo skolas aktieri bez jebkādas pārbaudes, savukārt Eduards neparko negribēja atveidot sieviešu lomu jubilejas pirmizrādē — bija žēl noskūt bārdu. Bet ko tik neizdarīsi mākslas labā! Izjūtot gandarījumu pēc tik veiksmīgas izrādes, galvenās lomas atveidotājs atzīst: “Ja vajadzēs, nodzīšu bārdu vēlreiz!”.

Rīdziniece Dace augstu novērtēja gan trupas panākumus, gan sava vīra dubultās pārvērtības uz skatuves: Eduards vienas izrādes ietvaros atveidoja aktiera Ērika un advokāta sievas Elzas lomas. Pilnīgi pretēji tēli, nemaz nerunājot par grūtībām pieskaņot balsi... Ilgstošs darbs deva vēlamo rezultātu, pēdējos mēnešus pirms eksāmena uz skatuves mēģinājumi notika divreiz nedēļā. “Ko tu iegūsti, aizraujoties ar amatierteātri?” — jautāju nelabojamajam kumēdiņu rādītājam. Sekoja šāda atbilde: ”Uz skatuves tu dzīvo citā pasaulē, un, piemērojot sev svešu likteni, tu kļūsti bagātāks. Un ja zāle, kur vietas ir pustūkstotim skatītāju, “sprāgst” no ovācijām, tas nozīmē, ka tas viss ir vajadzīgs ne tikai aktieriem, bet arī skatītājiem, kuriem ir tiesības piedalīties emociju svētku svinībās, kas arī notika neaizmirstamajā jubilejas pirmizrādes dienā. Paldies visiem, kas atnāca un tik augstu novērtēja mūsu kopīgo darbu. Atgriezties mājās laimes sajūtas pārņemtiem nenākas nemaz tik bieži, kā gribētos...”.

Aleksejs GONČAROVS