Par Latgali un tās tautām

Laika gaitā kurši, sēļi un zemgaļi mijiedarbības rezultātā ir zaudējuši savu etnisko identitāti un asimilējušies vienotā latviešu nācijā. Tikai latgaļiem izdevies saglabāt senču etnosa identitāti, kultūru un valodu. Mūsdienu latgalieši ir latgaļu tieši pēcteči.
Dabiskās migrācijas rezultātā, bez jebkādas vardarbības, Latvijas teritorijā uz pastāvīgu dzīvi apmetās krievu, baltkrievu, poļu, ebreju un citu tautu pārstāvji. Dzīvoja draudzīgi un bez konfliktiem. Simboliski tas tika attēlots Krāslavas ģerbonī — laiva, ko airē pieci vienādi airi (vasarās tos atspoguļo pilsētas strūklakas piecas vienādās strūklas), kas iemieso sevī piecas galvenās pamattautības ar vienlīdzīgām tiesībām.

Šo un citu tautību pārstāvji 1918. gada 18. novembrī dibināja neatkarīgu Latvijas valsti.

Tautu līdztiesība sevī ietver arī tādas pamattiesības kā savas kultūras un valodas saglabāšanu un attīstību. Un šādai dabiskai tieksmei nevajadzētu izraisīt negatīvu reakciju, vēl jo vairāk — aplamas un noziedzīgas nacionālistu apsūdzības, ka nelatvieši ir Latvijas ienaidnieki. Vienlaicīgi ar mēģinājumiem saglabāt un attīstīt savu identitāti, mums ir jāturpina dzīvot saticībā un draudzīgā līdzāspastāvēšanā. Turklāt, pēc manām domām, Latgalē jāievieš norma, ka visiem ierēdņiem jāpārzina visas trīs valodas — latviešu, latgaliešu un krievu. Mūsu novada iedzīvotājiem jābūt tiesīgiem sazināties ar vietējās valsts varas orgāniem augstākminētajās valodās kā mutiski, tā arī rakstiski.

Nav tāda jēdziena kā sliktas un labas tautas. Ir to sliktie pārstāvji.

Zigmunds PAŠKEVIČS