Vecticībnieki Krāslavā

Līdz pat šim brīdim vēsturniekiem nav pilnīgas skaidrības — baznīcas reformu ieviešana bija patriarha Nikona vienpersoniska vēlēšanās vai arī tās bija īstenotas ar valdnieka Alekseja Mihailoviča klusu piekrišanu.

Tomēr reformas tika uzsāktas. Baznīcas hierarhijas un pareizticīgo tautas vidū sākās lielas nesaskaņas. Daži, kuru priekšgalā bija protopops Avakums, bajāriene Morozova un citi cīnītāji, jaunievedumus, kas iznīcināja mūžsenos baznīcas veidotos likumus, pieņemt atteicās.

Bet bija otra sabiedrības daļa, kas klusējot pieņēma reformas. Mazākuma pusē bija arī valsts vara. Sākās ilgā vecticībnieku (tā tika nosaukti reformu pretinieki) vajāšana. Jāpiebilst, ka izstumta tika visvairāk izglītotā, strādājošā un iniciatīvas bagātā sabiedrības daļa. Kādam tas droši vien bija nepieciešams. Par šiem notikumiem Solžeņicins rakstīja: “Tad arī nokrakstēja krievu tautas mugurkauls”.

Atstāsim mierā gadu desmitiem ilgušo valstisko nežēlību, kas bija vērsta pret vecticībniekiem. Jāpiebilst, ka vairāki simti vecās ticības piekritēju tajos laikos reformu pazemīgās pieņemšanas vietā izvēlējās pašsadedzināšanos. Un tomēr visi šie notikumi nespēja lauzt tautas garu un mīlestību pret savām saknēm un tradīcijām. Lai to visu saglabātu gan sev, gan saviem bērniem, izeja bija — vai nu klusējot pieņemt reformas, vai arī turpmākai dzīvei meklēt jaunu dzīvesvietu citās zemēs.

Šodien, kā mēs zinām, vecticībniekiem ir kompaktas apmetnes daudzās valstīs, tai skaitā Amerikā un Brazīlijā. Arī Latvija nav palikusi bez Krievijā vajāto ļaužu uzmanības. Par vecticībnieku apmetnēm mūsu valsts teritorijā tiek minēts jau kopš 18. gadsimta vidus — pirmā apmetne bija Liginišķos, šeit arī tika būvēta pirmā baznīca. Kā viņi, pirmie iemītnieki, šeit nokļuva?
Pirmie izlūkgājēji, kas ieradās Latvijas teritorijā, konstatēja, ka šeit ir daudz brīvas, neapstrādātas zemes. Tās īpašnieki, galvenokārt, poļu muižnieki, kas zināja vecticībnieku bēdīgo likteni, labprāt pieņēma mierīgos un strādīgos bēgļus no Krievijas. Galvenais — ļaudīm bija atļauts būvēt savus dievnamus un lūgties savā ticībā.

Bēgšana no Krievijas nenoritēja mierīgi.Tik vienkārši ļaut saviem cilvēkiem aiziet no valsts — to cars nevarēja un negribēja pieļaut. Tika rīkotas pakaļdzīšanās, cilvēkus panāca, atgrieza atpakaļ un smagi piekāva. Bet viņi gāja atkal. Baidoties no vajāšanas, bēga galvenokārt naktīs. Vietējā poļu valdība deva atļaujas dzīvošanai, kā arī piešķīra zemi māju būvniecībai. Un tā radās Pantelišķi, Bramanišķi, Kozlišķi un citi vecticībnieku ciemi Latgalē.

Šodien uz sarunu aicināju Krāslavas vecticībnieku kopienas garīgo tēvu Andreju Sokolovu, kuram ir 33 gadi un mūsu baznīcā kalpo kopš 2008.gada.

— Sakiet, kā baznīcā notiek dievkalpojumi?

— Tie notiek regulāri, noteiktā laikā, ievērojot visas tradīcijas un norises kārtību. Īpaši vēlos uzslavēt mūsu kalpotājus — bez tiem dievkalpojums zaudētu savu būtību.

Saskaņā ar vecticībnieku baznīcā pieņemtajām normām, garīgais tēvs nedrīkst būt jaunāks par 30 gadiem, vēlams, lai viņam būtu pilni 33 gadi, turklāt, viņam jābūt precētam, bērna esamība ir īpaši apsveicama. Un, protams, ir jābūt izglītotam ticības jomā. Izrādās, es atbilstu visiem kritērijiem (smaida — aut.). Bet, kas attiecas uz dievkalpojumiem — šeit notiek gan laulību un kristību, gan apbedīšanas ceremonijas.

— Cik daudz jauno pāru Jūs jau salaulājāt?

— Jau bija divas laulības.

— Un cik daudz kristību notika?

— Nokristījām jau 35 cilvēkus, pati vecākā bija 69 gadus veca sieviete.

— Kādas ir Jūsu attiecības ar Centrālo padomi, pilsētas varas iestādēm? Vai palīdz?

— Centrālās padomes priekšsēdētājs A. Žilko ir mans garīgais tēvs, viņš arī rūpējas par mums. Mums izveidojušās ļoti labas attiecības, sveicam viens otru svētkos. Mums tiek piešķirta palīdzība, piemēram, bez atlīdzības lietojam kristījamo trauku. Kā saka — palīdzība ir gan vārdos, gan darbos.

Pateicos visiem tiem, kas pilsētā mūs atbalsta un palīdz — vietējai pašvaldībai, uzņēmējiem, draudzes locekļiem. Tagad, lūk, veicam milzīgu darbu — nomainām apkures sistēmu, jo līdz šim tika izmantoti gāzes baloni, bet turpmāk būs stacionārā gāzes padeve. Ideja grandioza, dārga, taču turpmāk apkure izmaksās lētāk.

— Un tagad ļaujiet uzdot “vissāpīgāko” jautājumu. Jūs, kā neviens cits, pārzināt bēdīgo statistiku attiecībā uz dzimstību un mirstību — kādu Jūs redzat baznīcas nākotni?

— Jā, tas ir nopietns jautājums. Bet mēs ļoti cītīgi strādājam šajā virzienā. Minēšu vienu piemēru: manas kalpošanas laikā baznīcā novērojams kaut arī ļoti neliels, tomēr stabils jauno cilvēku, kas apmeklē mūsu baznīcu, skaita pieaugums. Saprotams, ka bērniem (vidēji līdz 10 gadu vecumam) vecāki izskaidro, kāpēc jānāk uz baznīcu, taču jaunieši nāk paši, kādu iekšēju jūtu un pārliecības mudināti. Tas rada cerību, ka bez sekotājiem mēs nepaliksim. Mums baznīcā notiek garīgie lasījumi, kad mēs skaidrojam, kā baznīcā jāuzvedas dažādās dzīves situācijās. Lasījumi notiek vienu reizi mēnesī. Mēs apgūstam Veco Derību, runājam par visām ticības īpatnībām. Es mēģinu atbildēt uz visiem jautājumiem, ko uzdod gan pieaugušie, gan bērni. Vidēji uz nodarbībām atnāk 20 cilvēki. Daudzi nāk ar lūgumu atsvaidzināt tās zi- nāšanas, ko kādreiz, mazi esot, viņi ir saņēmuši no saviem vecvecākiem, bet kuras, diemžēl, ir jau piemirsušās. Agrāk taču vecākā paaudze izglītoja jauniešus. Bet arī šodien nebūtu lieki izskaidrot, piemēram, ko nozīmē krusta zīme, kā pareizi jālūdzas. Un, ja cilvēkiem rodas līdzīgi jautājumi, tas nozīmē, ka viņi par ticību vēlas zināt pēc iespējas vairāk.

Tātad mēs varam droši teikt — mūsu ticība ir dzīva, jo cilvēki tiecas pretī baznīcai. Un tas priecē.

Šodien mēs dzīvojam mīlestībā, ticībā un tradīciju saglabāšanā, un, Dievs, dod dzīvot tā arī turpmāk!

Boriss TARĻECKIS