Arī astotajā gadu desmitā dzīvo ar smaidu

Adīšana, izšūšana krustdūrienā, tamborēšana, diegu vērpšana ar vārpstiņu, cimdu adīšana — to un vēl daudz ko citu pensionāre dara kopš bērnības, turklāt ar lieliem panākumiem. Piemēram, viņas tautiskie adītie cimdi savulaik tika atzinīgi novērtēti rajona izstādē, kā arī aizceļoja uz Latvijas galvaspilsētā rīkoto izstādi. Savukārt aušanai Romualda pievērsās pavisam nesen.

“Dzīvoju Svariņos, man rit astotais gadu desmits, tāpēc lopus jau sen neturu,” stāsta pensionāre. “Tādā vecumā lopus audzēt ir ļoti nogurdinoši, bet ziemā mājās man nav ko darīt. Kādu dienu pamanīju sludinājumu par aušanas nodarbībām un pajautāju mūsu Ernai, vai arī es tās varu apmeklēt? Jau sen raudzījos uz to pusi, tikai mani mulsināja, ka tur apgrozās par mani daudz jaunākas sievietes. Nav tā, ka es pilnībā neko neprastu, mana mamma auda un bērnībā pie stellēm vien grozījos. Tikai vajadzēja atsvaidzināt zināšanas. Kaut ko pajautāju, kaut ko noskatos, kā citas dara, kaut ko izlasu aušanas grāmatās. Šeit aužu tikai grīdas celiņus. Tolaik, manā jaunībā, auda vienkāršus celiņus, tagad cenšamies iestrādāt rakstus, lai tie ir īpaši skaisti.”

Romualda ar stellēm darbojas kopš jūlija līdz pat šai dienai un turpinās tik ilgi, līdz beigsies sagatavotais materiāls — strēmelēs sagrieztu un kamolos satītu lupatu ir aptuveni desmit kastes. Tiklīdz sāka strādāt pie pirmajām brīvajām stellēm, tā pie tām palika.

“Stelles bija brīvas un es ar tām sāku aust,” turpina Romualda. ”Aizņemtas tās nebija tāpēc, ka velki tām nebija izdevušies, neviens negribēja ar tām strādāt, bet es pamazām iestrādājos. Noaudu vienu, otru audeklu, nu jau ielikts trešais — vairāk kā 20 metrus garš. Velki parasti ir no kokvilnas vai linu diegiem. Konkrētā gadījumā — kokvilnas ar sintētiskajiem, bet labāk būtu linu pavedieni. Audi — lupatas vai resni dzīpari, bet der arī pakulu diegi, kurus izmantoja mana mamma.”

Pensionāre nemācēja teikt, vai ļaudīm ir atgriezusies interese par austām segām, celiņiem un citiem rokdarbu izstrādājumiem. Viņai pašai mājās gan ir saglabājušās mammas austās lietas. Lai saglabātu audēju tagadējo veikumu, aušanas istabas vadītāja Erna Šļahota ir iekārtojusi foto albumu, kurā izvietotas audēju darbu fotogrāfijas.

Erna: “Interese par aušanu ir. Pirms kāda laika tika saņemts pasūtījums no Andzeļiem — vajag piecus grīdas celiņus. Bet nu jau ir cilvēki, kuri interesējas par mūsu rokdarbnieču audumiem. Savulaik neviens īsti nespēja noticēt, ka Svariņos būs audējas. Šobrīd mums noslogotas jau trīs stelles, savu kārtu gaida ceturtās. Pie mums pēc pieredzes bija atbraukušas rokdarbnieces no Bērziņu pagasta, no kurām viena izrādīja ļoti lielu interesi. Savukārt mēs pašas braucam pēc pieredzes pie Indras audējām.”

Jaunībā Romualda strādājusi par agronomi, bet visilgāk — 27 gadus — par zootehniķi sovhozā “Voshod”, pēc tam kādu laiciņu arī Labiešu skolā par apkopēju, kas tolaik atradās vecajā kantora ēkā. Skolas un arī turpmākos gadus viņa bija aizrāvusies ar sportu. Teniss, volejbols, kross, slēpošana, trīscīņa — tas viss viņai ļoti patika. Pensionāre Romualda gan nav ieminusi taciņu uz jauno Svariņu sporta zāli, bet ir pilna pārliecības, ka varētu atgriezties pie sportošanas, ja vien viņai būtu kompanjoni, kuri ir tikpat cienījamā vecumā. Interesanti, cik pārsteigti vai pat šokēti būtu sporta zāles saimnieki, ja nāktos piedāvāt sporta nodarbības tik veciem cilvēkiem?! Bet par tādu sirmgalvju aktivitāti noteikti visi priecātos. Varbūt arī šajā gadījumā Romualdai jāmet kautrība pie malas un jāiet vismaz paskatīties, bet pagaidām viņa ir apmierināta ar iespēju katru dienu noiet kājām vairākus kilometrus.

Romualda ir arī aktīva sporta svētku līdzjutēja: “Kā tu nejutīsi līdzi savējiem, ja visu dzīvi pati esmu spor- tojusi! Ja arī kādam sacensībās neiet gana labi, vienalga atbalstu!”

Juris ROGA