Debates par ticību

Kā ticība tiek praktizēta jauniešu dzīvē? To kopā ar vēstures un filozofijas skolotāju Viktoriju Nalivaiko mēģinājām noskaidrot, uzklausot Krāslavas Valsts ģimnāzijas 11. klašu 21 audzēkņa viedokļus debatēs par dažiem aktuāliem ticības jautājumiem. 20 no viņiem ir kristīti.

I Ko nozīmē ticēt Dievam?

“Ticēt Dievam nozīmē ik dienu just, ka Dievs ir klāt un palīdz; ne tikai apmeklēt baznīcu un nožēlot grēkus, bet arī lūgties, pateikties Dievam par katru nodzīvoto dienu.”

“Izjust Viņa klātbūtni sirdī, ticēt Viņa eksistencei, nevienam neko nepierādot.”

“Paļauties uz kādu augstāku spēku, kurš vienmēr palīdz, uzklausa; apmeklēt baznīcu, lūgties, negrēkot.” (Līdzīgi domā vairāki skolēni.)

“Ticēt Dievam nozīmē cerēt uz brīnumu, nevis paļauties pašam uz sevi, cerēt, ka kaut kas tavu darbu izdarīs tavā vietā. Tas nozīmē — būt vājprātīgam un neticēt zinātnei un faktiem.”

“Ticēt augstākam spēkam, kurš var gan paglābt, gan nosodīt. Katram ir brīva izvēle — ticēt vai nē. Man ticība dod spēku. Ticēt Dievam man nozīmē ticēt tam, ko Viņš radījis, tātad — ticēt arī sev.”

Tas nozīmē ticēt augstākam spēkam, kas vada cilvēku, soda vai apdāvina; sekot Dieva norādījumiem par labo un ļauno; uztvert pasauli, vadoties no reliģijas skatpunktiem.”

“Ticēt Dievam nozīmē ticēt tam, ka tev ir sargs un glābējs, kurš atbalsta tevi grūtos brīžos.”

“Ticēt pārdabiskiem spēkiem, zināt noteiktās robežas.”

“Ticēt tam, ka ir kāds augstāks spēks, kas vada cilvēku, nepamet viņu, mīl un aizsargā no vientulības visās dzīves dienās. Dievs ir Radītājs, ko cilvēka prāts nevar aptvert.”

II “Neviens nevar diviem kungiem kalpot... Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai” (Mt 6,24). Kas ir Tavas dzīves kungs?
(Mamona — pārlieka pieķeršanās kādam materiālam vai garīgam labumam, kas dara tevi nebrīvu, piemēram, naudai, datoram, TV seriāliem, hobijiem, sevis žēlošanai, nepārtrauktām raizēm utt.)

“Manuprāt, liktenis nosaka dzīvē notiekošo. Varētu teikt, ka liktenis ir manas dzīves kungs.”

“Manas dzīves kungs esmu es pati. Es neesmu Dieva vergs, es esmu Viņa radījums.”

“Es labāk mīlēšu savus draugus, cilvēkus, nekā Dievu, kā nav.”

“Mūsu ticība ir vērtīga, to neviens nevar atņemt. Viss materiālais nav mūžīgs, tas ir uz laiku, bet Dievs ir mūžīgs, tāpēc ticība Dievam ir vissvarīgākais.”

“Mūsdienās ļoti traucē materiālās vērtības, datorspēles. Viduslaikos un arī laikā, kad auga mūsu mammas, tēvi, vecvecāki, viņi vairāk atradās dabā, tas palīdzēja biežāk vērsties pie Dieva, nebūt tādiem, kādi tagad esam mēs.”

“Dievs man ir apmēram tas pats, kas mamona, kam cilvēks seko un jūtas nebrīvi, kaut kam iepriekš noteiktam, kādam labumam vai ļaunumam.”

“Dzīves kungs es esmu pati sev: pati kontrolēju un veidoju savu dzīvi.”

“Manas dzīves kungs ir Dievs, es ticu Dievam. Esmu tā audzināta, un manu ticību Dievam neviens neatņems.”

“Manas dzīves kungs ir Dievs. Kad visu laiku notiek kaut kas slikts, tāda kā melnā strīpa, tad palūdzos un viss nokārtojas. Kad viss atkal ir labi, tad saprotu, ka Dievs ir.”

“Es uzskatu, ka jākalpo Dievam, bet mamonas traucē. Zinu, kā pareizi jārīkojas, bet mamonas liek šķērsli.”

“Jā, diviem kungiem nevar kalpot. Jābūt tikai vienam tavas dzīves kungam. Man tas ir Dievs, Viņam arī cenšos kalpot visu dzīvi.”

“Ticība Dievam ir svarīga, bet mēs paši veidojam savu dzīvi un esam par to atbildīgi.”

“Es neuzskatu mamonas par kaut ko vērtīgu. Tās ir kā mantas, ko nopērkam un kas ar laiku noveco, ko izmetam. Tās mēs nevaram pat salīdzināt ar Dievu, kurš bija, ir un būs. TV seriālam sezona beigsies un viss, bet Dievs nevar beigties. Viņu neviens nav redzējis, bet Viņš vienkārši ir un viss.”

III Sv. Augustīns ir teicis: “Tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu, pat grēks.” Kā Tu to saproti?

“Ja cilvēks tic Dievam un izdara kādu grēku, Dievs viņam piedod, ja to nožēlo.”

“Grēks nāk par labu? Pieņemsim, es mīlu Dievu, un es zinu kādu cilvēku, kurš grib nodedzināt baznīcu. Ja es nogalināšu šo cilvēku, vai tas būs labi? Viņš vairs nevarēs nodedzināt baznīcu.”

“Citreiz ir tādas situācijas, ka tu izdari kaut ko sliktu. Bet ja tu saproti, ka tas ir slikti, un to nožēlo, tu vari kļūt labāks.”
“Manuprāt, grēks ticīgam cilvēkam var būt vērtīgs, viņš var sevi pārbaudīt. Neviens cilvēks nav ideāls, jebkurš grēko. Taču ja viņš pārdzīvo, nožēlo savus grēkus, ticība stiprināsies.”

“Grēks var nākt par labu tikai ticīgam cilvēkam. Ticība mums māca, kas ir labais un kas ļaunais. Ja neticīgs cilvēks kaut ko nozog, viņam nav morālu principu, tikumības normu, viņš arī nenožēlo nodarīto. Ticīgs cilvēks, pirmkārt, nezags, bet, ja tomēr tā gadās, viņu mocīs sirdsapziņa, viņš to nožēlos, lūgs piedošanu, un tā būs laba mācība nākotnei.”

“Cilvēks, kurš mīl Dievu, nožēlos ikvienu grēku, viņš nestaigās ar smagumu uz sirds, un tas nāks viņam par labu.”

Genovefa KALVIŠA
(Nobeigums sekos)