Mārītes lielais piedzīvojums

“Ziemeļīrijā Warrenpoint pilsētā mums dzīvo radi — tēva māsa Inga ar ģimeni,” stāsta Mārīte. “Pabeidzu pamatskolu un gribējās savā dzīvē kaut ko mainīt, gūt jaunus iespaidus. Kad es mācījos 5. klasē, mūs apciemoja tante Inga un man sacīja: “Paņemšu tevi pie sevis padzīvot!” Mamma tai mirklī izteicās: “Pabeigsi 9. klasi, tad varēsi braukt...” Ar to saruna par šo tēmu beidzās un atcerējos par to, kad pabeidzu skolu. O, mamma taču solīja! Uzrakstīju Ingai un viņa izsūtīja man aviobiļeti. Bet braucu es ar konkrētu mērķi - gribēju mācīties kādā no Ziemeļīrijas skolām, lai tādējādi padziļinātu savas angļu valodas zināšanas. Diemžēl, no tā nekas nesanāca, jo izrādījās, ka tad man vajadzētu vēlreiz kārtot visus eksāmenus jau angļu valodā, lai es varētu uzsākt mācības desmitajā klasē. Bet manas angļu valodas zināšanas nebija gana stipras, jo tā angļu valoda, ko mācīja Ezernieku vidusskolā krasi atšķiras no tās, kādā runā Ziemeļīrijā. Sākumā es tur neko nesapratu un nevarēju pateikt tā, lai par mani nesmejas. Pie mums māca vienu valodu, bet tur, Ziemeļīrijā, ir pavisam cita izruna un nesakrīt gramatika, vārdu formas. Nodomāju — labi, ja nevar mācīties skolā, iešu strādāt uz vietējo fabriku, bet turp jau tante nepalaida, jo rūpējās par manu veselību. Izrādās, fabrikā ir ļoti vēsi un jāstrādā arī naktīs. Izdomāju apmeklēt floristikas kursus, bet arī no tā nekas nesanāca. Angļu valodas kursi notika tālu, tos apmeklēt nebija iespējas. Galu galā valodu man mācīja tante un padevās diezgan labi, jo arī ģimenes lokā visi runāja angliski.”

Mārīte šodien nebūt nenožēlo, ka neizdevās uzsākt mācības kādā no Ziemeļīrijas skolām, jo vēlāk uzzināja, ka skolēniem tur ir jānēsā formastērpi, kas, viņasprāt, ir ļoti neskaisti un meitenēm nepiestāv. Arī kosmētiku nedrīkst lietot, bet Mārītei patīk ar to nedaudz sevi palutināt.

Brīvā laika svešā valstī meitenei netrūka, bet vasara izrādījās nemīlīga — nemitīgi piecas minūtes līst, uzspīd saule un atkal lietus un ass vējš. Tante dzīvo privātmājā okeāna krastā. Bet laika apstākļi bija tik skarbi, ka meitenei neizdevās pat nosauļoties — mājās pārradās bez brūnā iedeguma. Dzīvojot Latvijā, kaut ko tādu viņa nekad nav pieļāvusi. Atmiņā palicis ceļojums kalnos, kurp sakumā bija jābrauc ar mašīnu un tad jāiet kājām gida pavadībā. Skaisti, augsti kalni. Meitene iepazina Ziemeļīrijas ainavisko dabu. Pēc tam viņa ar tanti apmeklēja bāru, kurā skanēja dzīvā mūzika, ko izpilda Ingas vīra brālis. Viņš ne tikai ļoti labi spēlē dažādus mūzikas instrumentus, bet arī priecē bāra apmeklētājus, dziedot skaistas dziesmas. Mārītei arī patīk dziedāt, bet padziedāt duetā neizdevās, jo muzikants izpildīja angļu dziesmas.

Ne visur viņa devās pieaugušo pavadībā. Meitene viena pati apmeklēja veikalus, arī tantes bērnus pavadīja mājup no skolas. Mārītei svešajā zemē tā iepatikās, ka gribētu braukt ciemos vēlreiz. Tante jau apsolījusi aicināt ciemos atkal, kad meitene sasniegs pilngadību. Ātrāk jauniete nevarētu braukt, jo šovasar plāno stāties Lūznavas tehnikumā un četru gadu laikā apgūt apdares darbu strādnieka profesiju. Kāpēc tieši šo? Mārīte lieliski zīmē un domā, ka hobiju varēs apvienot ar profesiju.
Mārīte: “Man ir milzums iespaidu. Interesanti šķita tas, ka katrai mājai pa perimetru izvietotas videonovērošanas kameras, arī tantes mājai tādas ir. Cilvēki tur ir ļoti laipni, nejauši tevi pagrūdīs, skries pakaļ un nemitīgi atvainosies, līdz sadzirdēs, ka ir piedots. Starp citu, Ziemeļīrijas iedzīvotāju laipnība man bija liels pārsteigums. Latvijā pierasts, ka tādos gadījumos tev uzreiz uzbļauj: “Skaties, kur kāju liec!” Turpretī pie viņiem — atvainojiet, piedodiet. Bet tai pašā laikā ir arī pretstati: naktī var izsist logus, kaut ko salauzt, tāpēc ir šīs videokameras, arī žogs apkrāt mājai.

Ārzemēs piedzīvoju ne tikai priecīgus brīžus, nācās saskarties ar negaidītām problēmām. Piemēram, viņi ēd tik asu pārtiku, ka man no tās bieži sāpēja kuņģis. Tur iecienīta ķīniešu virtuve. Man ļoti garšoja lazanja, kuru gatavoja tantes Ingas vīrs — viņš ļoti labi gatavo. Mājup atbraucu pat nedaudz apvēlusies, nācās iet uz sporta zāli, nodarboties ar aerobiku, lai samazinātu svaru.”

“Es tik ātri atgriezos, jo biju ļoti noilgojusies pēc mammas, kura zvanīja un caur asarām lūdza, lai braucu mājup, tēta un mazās māsas. Sazināšanās ar mājiniekiem mūsdienās ir vienkārša — ar telefonu un interneta starpniecību,” turpina Mārīte. “Ilgas pēc mājām remdēja jaunie iespaidi. Tur jutu, ka tūlīt, tūlīt sāksies jauna dzīve, sasniegšu kaut ko jaunu! Šoreiz neizdevās, bet es redzēju daudz jauna un interesanta. Citiem jauniešiem iesaku nebaidīties un pieņemt izaicinājumus, bet būt apdomīgiem — uz ārzemēm braukt tikai tad, ja zināsiet, ka tur ir jumts virs galvas un kāds uzticams cilvēks, kurš sagaidīs svešā zemē.
Turp braucot, mani līdz lidostai pavadīja tētis. Tālāk bija jātiek galā pašai. Sākumā baidījos, ka varbūt kaut kas nebūs kārtībā ar dokumentiem. Kad iesēdos lidmašīnā, vairs nejutu satraukumu. Lidoju pirmo reizi mūžā, turklāt viena pati. Turpceļā iepazinos ar vienu meiteni, arī viņa īsti neko nezināja, bet divatā bija vienkāršāk. Pie lidostas ēkas mani jau gaidīja tante.
Arī atpakaļceļā man ar visu bija jātiek galā pašai, jo tantes vīrs, aizņemtības dēļ, mani tikai aizveda līdz lidostai. Es ilgi meklēju bagāžas kontroles punktu. Atļautā rokas bagāža ir 10 kilogrami, bet man izrādījās vairāk, uzlika soda naudu — 50 eiro. Bet man tādas summas nebija un kredītkartes arī nē. Es strīdējos līdz aizmugurē stāvošais puisis no Latvijas piedāvāja palīdzību: “Es samaksāšu tavā vietā, Latvijā tiksim skaidrībā.” Atlidojām, bet arī manam tētim, kas bija ieradies mani sagaidīt, līdzi nebija nepieciešamās naudas summas. Puisis iedeva tētim savu telefona numuru un vēlāk viņi vienojās par naudas atdošanu. Man tā ir svarīga pieredze — sapratu, ka pasaulē ir izpalīdzīgi cilvēki. Tiesa, viņu nav daudz, arī tētis to atzīst. Pārsteidza arī tas, cik ļoti viņš uzticējās — iedeva savu telefona numuru un neprasīja tēva numuru. Manuprāt, katram ir jāizpalīdz līdzcilvēkiem sarežģītās situācijās.”

Vai ceļojums uz Ziemeļīriju ir kā izsvītrots gads no Mārītes dzīves? Šādam formulējumam meitene nepiekrīt, jo viss jaunais, kas piedzīvots, sniedz jaunas zināšanas. Arī valoda apgūta pietiekami, lai saprastos ar Ziemeļīrijas ļaudīm. Šodien Mārīte mājās pieskata mazo māsiņu, kurai ir tikai četri gadiņi. Mamma par to priecājas, jo pašai ir jāstrādā. Arī Svariņu Tautas nama vadītāja priecīga par Mārītes atgriešanos — lai nu kā, bet viņa ir viena no visaktīvākajām pašdarbniecēm.

Juris ROGA