Debates par ticību

IV Kristus aicināja: “Ņem savu krustu un seko Man!” (Lk 9,23). Uz ko paļaujies Tu savas dzīves vētrās, pārbaudījumos, grūtībās? Kā rīkojies?

“Pārbaudījumos vairāk paļaujos uz sevi. Pat esot baznīcā, es palīdzību Dievam reti prasu. Uzskatu, ka baznīcā jālūdzas par savu mūžīgo dzīvi. Bet grūtības mūsu dzīvē vajadzīgas, un diez vai Dievs tās novērsīs.”

“Pagaidām man nav bijuši kaut kādi īpaši smagi pārbaudījumi, lai es pati nevarētu izturēt ar tiem saistītās grūtības. Esmu iemācījusies vispirms paļauties uz sevi un tad — uz Dievu.”

“Cilvēkam, kuram nav bijušas pa īstam lielas sāpes un dziļas problēmas, ir grūti noticēt, ka Dievs var palīdzēt. Bet ticīgais, kam bijuši smagi pārbaudījumi un kurš paļāvies uz Dievu, pārliecinās, ka Viņš var palīdzēt grūtības pārvarēt.”

“Es paļaujos pati uz sevi un cenšos pārvarēt grūtības pati, nelūdzu Dievam palīdzību. Uzskatu, ka sekojam Dievam ar savu krustu tad, kad izdarām kādu nopietnu grēku, un tas tiek atmaksāts ar kādām slimībām vai grūtībām.”

“Grūtībās vairāk paļaujos uz sevi, nezinu, kā būs tālāk.”

“Neuzskatu, ka Dievs var mainīt situāciju, tāpēc vairāk paļaujos uz sevi.”

“Manā dzīvē ir bijušas situācijas, kad likās, ka vairs nav uz ko paļauties, tikai uz Dievu. Kad problēmas tika atrisinātas, sapratu, ka dabiski tas nevarēja notikt. Man neatlika nekas cits, kā ticēt Dievam, saprast, ka tikai Viņš to varēja izdarīt.”

”Bieži ir bijis tā: tu palūdzies un jūti, ka Kāds ir ar tevi kopā, palīdz un atbalsta.”

“Ja ir problēmas, tad labāk pašam tās risināt. Domāju, ka Dievs nepalīdzēs.”

“Es, tāpat kā lielākā daļa, uzskatu, ka jāpaļaujas uz sevi. No Dieva var lūgt tikai saņemšanos, spēku, vēlmi, lai kaut ko izdarītu, piemēram, motivāciju mācīties. Arī uz paziņām un draugiem ne vienmēr var paļauties, jo viņi mēdz tevi “piekāst”. Viss jādara pašam; Dievs manā vietā neizdarīs.”

Vai Tev kristiešu vidū ir kāds paraugs, kuram Tu gribētu līdzināties?

Man ir ļoti ticīga vecāmāte. Kad tuvojas kāds notikums, viņa vienmēr iet uz baznīcu un lūdzas. Un parasti, par brīnumu, viss nokārtojas labi.”

“Paraugu kristiešu vidū man nav.” (Tā uzskatīja vairākums.)

“Man paraugs ir vecmāmiņa, kura katru dienu lūdzas.”

“Mana mamma un vecmāmiņa ir ļoti ticīgas un ir man paraugs.”

“Drīzāk var minēt antiparaugu no padzīvojušu tantiņu vidus, kuras baznīcā Mises laikā atļaujas kādu kritizēt, aprunāt, bet vēlāk ar tīru sirds- apziņu iet pie Dievgalda un uzskata sevi par vissvētākajām. Tas arī mazina vēlmi apmeklēt baznīcu.”

Tavi ieteikumi: kādā veidā bērnus un jauniešus vajadzētu pievērst ticībai dievam (ģimenē, skolā, draudzē)? Kāpēc bērni un jaunieši reti piedalās dievkalpojumos un draudzes aktivitātēs? Ko vajadzētu darīt, lai situācija uzlabotos?

“Daži vecāki piespiež savus bērnus iet uz baznīcu, lai parādītu citiem, ka ir ticīga ģimene. Bet bērnam, kurš jau spējīgs apzināties, būtu pašam jāizvēlas — iet uz baznīcu vai neiet.”

“Domāju, ka aģitēt iet uz baznīcu nevajag. Es, piemēram, varu aiziet uz baznīcu, lai paskatītos, kāda bija arhitektūra, ne vairāk. Jauniešus nevajag motivēt apmeklēt baznīcu. Lai labāk mācās vai izklaidējas, nevis iznieko laiku baznīcā. Baznīca ir sekta. Baznīcai ar Dievu nav nekāda sakara, tā nogalinājusi vairāk cilvēku kā Staļins un Hitlers kopā.”

“Mans viedoklis ļoti atšķiras no pārējiem. Es nenoliedzami ticu dievam, taču neuzskatu, ka man ir jāapmeklē baznīca, jāpievēršas Dievam;no tā mana dzīve neuzlabosies. Dievs ir un ar to pietiek. Par Dievu atceras tikai nāves gadījumos, jo tas notiek automātiski. Reliģija nav tas jautājums, kas visus interesē un par ko katram jārunā un jāstāsta. Katrs izvēlas, kā dzīvot savu dzīvi, kas viņam ir labāk.”

“Jauniešiem ir jau savs viedoklis, lai izvēlētos — apmeklēt baznīcu vai nē. Galvenais, lai būtu ticība sirdī.”

“Zinātne nomāc ticību. Cilvēkiem ir jātic kaut kam augstākam un labam, lai būtu pēc kā tiekties. Lūgšana ir zemapziņas ieprogrammēšana. Bet baznīca ir vieta, kur Dieva nav. Nedrīkst cilvēku piespiest ticēt, jo vardarbība nav tas, ko Dievs gribētu.”

“Katram jaunietim vajag pašam atrast atbildi — ticēt vai neticēt, un tas atkarīgs no intereses un attieksmes.”

“Jaunieši reti piedalās dievkalpojumos, jo to darīt traucē mamonas. Vairāk jāliecina par labumu, ko dod ticība Dievam, un ne tikai bērnībā, bet arī kad bērns kļūst par jaunieti, jo šajā vecumā parādās vairāk mamonu.”

“Ja vecāki un vecvecāki ir ticīgi un bērnus jau no bērnības svētdienās ved uz baznīcu, manuprāt, tas ir visefektīvākais veids. Citādi es nezinu, kā jauniešus vēl varētu pievērst Dievam, jo viņos jau izveidojušies citi ieradumi, intereses, no kā grūti atteikties — draugi, mobilie telefoni, datori utt. Pasaulē pārāk ātri attīstās jaunās tehnoloģijas un garīgās vērtības izzūd.” (Līdzīgi domā vairāki citi.)

“Cik ticīgs ir cilvēks, atkarīgs no audzināšanas ģimenē bērnībā, kad vecāki ir mūsu galvenais piemērs. Tomēr, domāju, ka galvenais ir, cik ticības ir mūsos nevis cik bieži mēs apmeklējam baznīcu. Jauniešus vajadzētu iepazīstināt ar pārliecinošiem notikumiem, stāstiem, kur redzama Dieva palīdzība.”

“Arī vidusskolēniem skolā vajadzētu organizēt pasākumus, saistītus ar kristīgo mācību, izmantot mūsdienu tehnoloģijas.” (Bija vairāki līdzīgi priekšlikumi.)

“Skolā jārāda pamācošas filmas par ticības jautājumiem.”

“Neuzskatu, ka ir jāaģitē cilvēki apmeklēt baznīcu. Nav jēgas no pūļa baznīcā, ja šis pūlis netic un traucē tiem, kuri tic un lūdzas.”

“Vajadzīgas cilvēku liecības, kuru liktenī nozīmīgu lomu nospēlējis Dievs, piemēram, no kaut kā brīdinājis un nenotika nelaime.”

“Man Dievs un baznīca ir dažādas lietas. Nedomāju, ja cilvēks neiet uz baznīcu, viņš ir neticīgs.”

Post sriptum (pēcvārds)

Pirms debatēm lūdzu to dalībniekus būt maksimāli godīgiem un atklātiem, paužot nevis vispārpieņemtos, pareizos uzskatus par ticību, bet gan personīgos viedokļus. Paldies, ka lūgums tika uzklausīts. Es savukārt apsolīju, ka publikācijā laikrakstā nevienu nenosaukšu vārdā, lai izvairītos no varbūtējiem nosodījumiem vai apvainojumiem. Debašu laikā un pēc tām nebija arī nekādu apkopojošu komentāru.

Iepazīstoties ar jauniešu viedokļiem, droši vien, būs tādi ticīgie, kuri atbalstīs vienus uzskatus un iebildīs pret citiem. Gan piekritējus, gan oponentus, īpaši jauniešus, garīdzniekus, skolotājus un citus kristiešus, aicinām sūtīt racionālas, argumentētas (nevis emocionālas) atsauksmes uz “Ezerzemes” redakciju ar norādi “Debates par ticību” (e-pasts: ezerzeme@ezerzeme.lv vai Lāčplēša ielā 20, Krāslavā, LV-5601).

Jauniešiem iesakām lasīt Evaņģelizācijas žurnālu “Mīliet viens otru” (www.miliet.org), kur jūs atradīsiet zinātniskus pierādījumus Dieva brīnumdarbiem. Aicinām interesentus apmeklēt arī internetvietni www.youcat.org,kur dažādās valodās notiek visas pasaules katoļu jauniešu diskusijas par Katoliskās Baznīcas katehismu; http://baznica.onfo (ekumeniskais portāls; www.katolis.lv; http://terramariana.org;http://pravoslavie.ru/smi/259.htm; christiannews.net.

Genovefa KALVIŠA