Viss sākas ar mīlestību

Šeit nav ne novārtā pamestas zemes, ne tukšu dzīvokļu, bet uz vispārējā Krāslavas novada lopkopības attīstības fona — jaunlopu audzēšanā, slaucamo govju, aitu un zirgu skaita ziņā — šis pagasts ieņem līdera pozīcijas. Lūk, viens būtisks rādītājs: zemnieku saimniecība “Guntiņi”, kas nodarbojas ar truškopību, ražo 40% no visas novada produkcijas, bet saimniecības īpašnieki Jevģēnijs un Marisela Jeromenoki plāno fermu paplašināt, jo galvaspilsētā palielinās pieprasījums pēc ekoloģiski tīras produkcijas. “Zem guloša akmens ūdens netek”, un dotajā gadījumā mēs redzam uzskatāmu piemēru, kā eksperiments lauku pašnodarbinātībā pārvērtās par kosmisku orbītu valsts līmenī. Jūs neticēsiet, bet problēmas ar latvāņiem šeit ir svešas.
Par Robežnieku vizītkarti jau sen ir kļuvuši: eksotisko dzīvnieku zoodārzs “Akati”, slavenā Tabores taka Lielā Gusena ezera gleznainajā krastā, skolas eko- klubs “Aka”, pieredzējušā taksidermista Aigara Juraša medību trofeju kolekcija, brīvdienu māja “Ezerkalns”...

Dzīvīgajā pagastā, kur prot gan strādāt, gan atpūsties, pastāvīgi notiek kaut kas jauns un interesants. Neiztika bez pārsteiguma arī konkursa dienā. Topošais dzelzceļnieks Raimonds Pacevičs, svarcēlājs un pagājušā gada Eiropas čempionāta sudraba medaļas ie- guvējs, saņēma ceļazīmi uz šī gada junioru meistarsacīkstēm, kas notiks Īrijā. Atbalstot skolas, kultūras un sporta projektus, pagastā tiek īstenota sava patriotiskas ievirzes jaunatnes politika — ir jādzīvo mājās! Te ir kam līdzināties — savas dzimtās mājas nepamet trīs Kozaku dzimtas paaudzes. Labi atceros, kā kolhozu laikos Josifs Kozaks, mehanizators un kombainieris, sasniedza rekordus ne tikai rajona, bet arī republikas līmenī. Veiksmīgā zemkopja bērni un mazbērni labi ielāgojuši pamācību: zeme bez arāja mirst, bet ārzemes — tās nav viņiem. Kur piedzimuši, tur arī noderīgi.

Mainīgie vēstures vēji kropļoja cilvēku likteņus, bet Robežniekos svēti ciena dzimtas saknes. Kā tik padomju vara nav biedējusi pagasta ļaudis ar grāfiem, paniem un muižniekiem, bet tikai vietējie atceras, ka zemes bagātība vienmēr tika iegūta ar prāta un roku palīdzību. Jaunie Mončinski un Truskovski cauri paaudzēm saglabāja vietējo zirgkopju tradīcijas, un zālē izskanēja aicinājums vasarā piedalīties rikšotāju sacensībās. Apmeklētāju vidū bija arī zēns uzvalkā, kurš lepni sevi nosauca par grāfu Juri Mončinski.

Protams, daudz labu vārdu tika teikts lauksaimniekiem. Tikai darbs dara cilvēku laimīgu!

Uz skatuves kāpa sieviešu vokālais ansamblis “Viktorija” — dziedātājas, rokdarbnieces, ģimenes pavarda sargātājas. Dziesma “Lai dzīvo mans ciems” (kr. “Ęčėą įū äåšåāķ˙ ģī˙”) tā saviļņoja dvēseles, ka pavasara saieta dalībnieku acīs sariesās asaras.
Svētku vadītāja Maija Šemele veica precīzu režisores viltību, uzaicinot sev palīgos sešgadīgo Kseniju. Bērna atklātums piedeva konkursa gaitai dvēseliskumu un ģimenes sajūtu. Apdāvinātā vadītāja Ērika Gabrusāne, atvairot komplimentus, atklāti pateica: “Robežnieki — manas dzīves jēga”. Viss paliek cilvēkiem, kas ilgi atceras labo…

Par šīs svarīgās tikšanās loģisku secinājumu kļuva vietējās draudzes jaunā priestera Pāvela Turonka dziļi izjustie vārdi: “Viss sākas ar mīlestību — uz Visaugstāko Dievu, uz tuvāko, uz dzimto zemi. Lielākā vērtība pasaulē — tas ir cilvēks. Ja noturēsim cilvēkus — būs pagastā gan zemkopji, gan skolotāji, gan ārsti.”

Aleksejs GONČAROVS