Muzeja ieguldījums uzņēmēju atbalstam

Todien muzejā sapulcējās gana daudz ļaužu, starp kuriem bija ne tikai uzņēmēji, bet arī dažādu citu profesiju pārstāvji, tostarp arī pensionāri, kuri ar dziļu interesi aplūkoja muzeja eksponātus. Apmeklētāju vidū bija arī tie, kuri šo izstādi palīdzēja iekārtot, piedāvājot muzejam materiālus no saviem personīgajiem krājumiem. Jāatzīmē, ka šādas visaptverošas un mūsdienīgas izstādes iekārtošana ir milzīgs darbs — trīs muzeja speciālisti strādāja praktiski divus mēnešus, atliekot malā visus muzeja pašreizējos darbus, kam reiz tāpat būs jāatrod laiks un tie jāpaveic. Izmantojot iespēju, muzeja direktors Valdemārs Gekišs savā uzrunā atgādināja klātesošajiem deputātiem par muzeja krājumā esošajiem daudzajiem dažādajiem priekšmetiem, kurus varētu izmantot izstādēs: “Šajā dienā gribu lūgt domi palīdzēt muzejam ar telpām un speciālistiem, lai muzejs varētu parādīt iedzīvotājiem visas savas bagātības un papildināt krājumu ar jauniem eksponātiem.”

Šajā izstādē ir redzama unikāla izkārtne — Bogdanova mehāniskā darbnīca, kuru muzejam pašam nav pa spēkam restaurēt. Ir nepieciešams pašvaldības finansiāls atbalsts, lai šī izkārtne ieņemtu tai cienīgu vietu muzejā.”

Šajā pasākumā Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja kolektīvs pateicās par sadarbību un uzdāvinātajiem priekšmetiem vairākiem uzņēmumiem — SIA “Krāslava D”, A/S ”Nemo”, A/S “Krāslavas piens”, SIA “Krās- lavas avots”, SIA “Zalers”, Daugavpils autobusu parka Krāslavas filiālei — un to vadītājiem, Krāslavas novada domes uzņēmējdarbības atbalsta projekta koordinatorei Agitai Kruglovai, kā arī vairākām privātpersonām: Valentīnai Červinskai, Lonijai Jakovelei, Zinaīdai Blaževičai, Inārijai Kriviņai, Aleksandrai Štillerei, Zentai Melderei, Jekaterinai Luhmanovai un skolotājai Janīnai Gekišai. Katra devums bijis ļoti nozīmīgs, piemēram, Červinskas kundze muzejam uzdāvināja kažoku, kas ražots Krāslavas šūšanas fabrikā 1992. gadā. Jakoveles kundze bagātināja muzeja krājumu ar dažādām fotogrāfijām no sava ģimenes albuma, kuras gan vēl nav šajā izstādē, bet noteikti būs kādā no nākamajām. Visu, kas izstādē saistās ar tipogrāfijas darbu, dāvinājusi Blaževičas kundze. Visu viņas piedāvāto fiziski muzejā pat nevar eksponēt. Vārdu sakot, cilvēku atsaucība bija ļoti liela.

Izstāde viennozīmīgi sagādāja patīkamus mirkļus un uzmundrināja visus uzņēmējus, kuri ražo. Tā būs atgādinājums visiem pilsētniekiem, ka senatnē un, it īpaši, mūsdienās viss balstās uz ražošanu. Uzņēmēji ir darba devēji un nodokļu maksātāji, kas pēc tam nonāk budžetā un tiek sadalīti par labu medicīnai, izglītībai, sociālai aprūpei un citām būtiskām dzīves sfērām. Arī paši uzņēmēji uzskata, ka svarīgi sabiedrībā nostiprināt domu, ka visa pamatā ir uzņēmējdarbība un šī izstāde ir muzeja ieguldījums uzņēmēju atbalstam. Vēl viena svarīga lieta, kas tika akcentēta pasākumā — tas tiek darīts, lai nākamās paaudzes neaizmirstu to, kas reiz ir bijis un labāko pārņemtu tālākai sevis un savu ražotņu attīstībai.

Viens no izstādes apmeklētājiem Vladimirs Jermoļonoks ilgi lūkojās uz senām fotogrāfijām un vienā no tām ieraudzīja sevi jaunībā. Žurnālistiem Vladimirs pastāstīja, ka visus 38 darba mūža gadus nostrādājis vienā darbavietā — Krāslavas sadzīves pakalpojumu kombinātā. No 1955. gada līdz pat 1992. gadam viņš apģērba cilvēkus, proti, bija šuvējs. Taču šūt sācis vēl agrāk — kopš desmit gadu vecuma. Turklāt, neviens viņam nemācīja šo arodu, viņš visu apguva pats. Arī dienot armijā, bija šuvējs un fotogrāfs — Vladimiram ļoti patika fotografēt, lai gan šūšana ņēma virsroku. Pēc dienesta armijā pārnāca mājās un savu labo vācu markas fotoaparātu atdeva brālim, kurš kļuva par fotokorespondentu Arhangeļskas pusē.

Vladimirs: “Ja vajag, es pat šodien varu sašūt cepuri, apavus, mēteli, kostīmu utt. Šuvēja darbs ir ļoti smags, bet manā jaunībā tas bija ienesīgs.”

Juris ROGA