Otrā dzimtene

“Dzimu, augu un dzīvoju pilsētā un nekad nedomāju, ka nokļūšu laukos,” stāsta Boriss. ”Tas ir dzīves reāliju paradokss — es mežu un zirgu pirmo reizi mūžā ieraudzīju 17 gadu vecumā! Savas dzīves laikā nomainīju kādas piecas vai sešas skolas — Kazahstānā apguvu kazahu valodu, kad vecāki pārcēlās uz Baltkrieviju — baltkrievu.

Kopš pametu savu bērnības dzim- teni, turp atgriežos vairs tikai sapņos. Tur ir neaprakstāms skaistums! Kalni — lieli, zili kalni —, to Latvijā man pietrūkst. Starp kalnu grēdām atrodas lielais Buhtarminskas ezers un hidroelektrostacija. Turpat arī pustuksnesis — milzīga dzeltena stepe starp kalniem un ezeru. Vai varat iedomāties ugunskuru debesīs? Iedo- mājieties — mijkrēslis, kalnus tikpat kā neredz un kāds aitu gans uzkāpis kalnā un iekūris ugunskuru. Gaiss kalnos ir caurspīdīgs, ugunskurs spilgts un liekas — roku pastiepsi un satversi uguni, kas karājas gaisā. Latvijā neko tādu nevar redzēt. Kad vecāki pārcēlās uz Baltkrieviju, sākumā baidījos apmaldīties trijās priedēs. Kazahstānā vieni kalni un stepe — cik tālu vien skaties, tik redzi. Bet arī Latvijā ir savs skaistums, kas mūs apbur — meži, aparti lauki, graudaugu pļauja.”

Boriss nāk no lielas ģimenes — viņa vecāki audzināja piecus bērnus. Ģimene dzīvoja ļoti turīgi, jo pilsētā bija pārkraušanas bāze, caur kuru Ķīna savu produkciju sūtīja uz PSRS. Bija viss, vien putna piena nebija. Boriss atceras, ka mamma nekad neaizdomājās, par ko nopirkt jaunu kostīmu — viņš pamanījās saplēst divus viena mācību gada laikā. Bet vienā dienā viss mainījās. Viņa vecāki bija politieslodzītie, tālab tikai 1972. gadā mamma pirmo reizi apmeklēja savu dzimteni Rietumbaltkrievijā.
“Dzimtene vilināja māti, lai arī tēvs (viņa dzimtene bija Kazahstānā) bija pret pārcelšanos, viņš cienīja savas sievas lēmumu,” atceras Boriss. ”Bailēs, lai varas orgāni nepārdomā, vienā mirklī sakravājām koferi un devāmies projām. Neko nepārdevām, visu iedzīvi atstājām. Ieradāmies kaut kādā Baltkrievu ciemā. Uz skolu tālu, apģērbs niecīgs. Pabeidzu skolu un Baltkrievijā vairs neatgriezos. Kālab vecāki pārcēlās uz Latviju, īsti nezinu. Varbūt tālab, ka bija ražotāji un neko nesaprata no lauksaimniecības. Te tomēr bija iespēja tēvam strādāt celtniecībā, māte iekārtojās fermā. Viņi dzīvoja Panovā, tagad tur vairs ļaužu nav. Nezinu, kā būtu, ja mēs paliktu Kazahstānā. Draugs auga dzimtenē, bērni tur izauga, bet tagad man raksta, ka pārceļas dzīvot uz Taizemi...”

Bērnībā Boriss sapņoja kļūt par šoferi-tālbraucēju, jo blakus viņa dzīvesvietai atradās autobāze. Vīri, kuri brauca ar lielajām kravas automašīnām, bija apkārtnes puišeļu varoņi. Jau skolas laikā Boriss pamanīja, ka viņam ir fenomenāla atmiņa. Mācījās ļoti labi, visos priekšmetos bija sekmīgs, taču sevišķi viegli padevās risināt sarežģītus matemātiskus uzdevumus. Kā teicamnieks pabeidzis 8. klasi, Boriss aizgāja uz bibliotēku un palūdza grāmatu, kādas tai laikā tika speciāli izdotas tiem, kuri vēlas apgūt profesiju.

Boriss: “Neskatoties atvēru grāmatu un uzreiz trāpīju lappusē, kurā bija informācija par Starooskoļskas ģeoloģiskās izlūkošanas tehnikumu. Nolēmu, ka stāšos tajā, apgūšu izlūka specialitāti. Tehnikumā apmācīja arī citus speciā- listus, piemēram, topogrāfus, ģeofiziķus, bet tieši manis izvēlētā tika uzskatīta par visprestižāko — tā ir ģeoloģiskās izlūkošanas elite. Konkurss tolaik bija milzīgs — 7 cilvēki uz vienu vietu! Bez grūtībām nokārtoju eksāmenus, nomācījos četrus gadus, bet prakses laikā sapratu, ka tas nav tas, ko vēlos. Bez vilcināšanās studijas pametu un devos uz armiju.

Dienēju Kalugas apgabala Obniskā, kur PSRS laikā tika uzbūvēta pirmā eksperimentālā atomelektrostacija. Pēc dienesta bija iespēja braukt uz Buhāru, bet jau dienesta laikā izlēmu, ka latviešu meitenēm ir zilākas acis un nodomāju — eh, iebraukšu Latvijā! Braucu šurp un man izrādījās taisnība — autobusā satiku skaistu meiteni ar lielām zilām acīm. Inna izrādījās konditore, strādāja ēdnīcā, vēlāk arī bērnudārzā un tikai tagad ir bez darba. Pēc diviem draudzēšanās gadiem apprecējāmies, pērn nosvinējām 30 gadu kopdzīves jubileju.”

Matvejevi izaudzinājuši divus bērnus — meitu un dēlu. Natālija studēja Daugavpilī, gribēja kļūt par juristi, taču diplomdarba aizstāvēšanu atlika un devās peļņā uz Angliju, tur arī palika, studijas nepabeidza. Apprecējās ar angli, abi jau audzina puiku — Arianam ir 2,5 gadiņi. Savukārt dēls Romāns ieguva augstāko izglītību vides inženiera specialitātē un palika uzticīgs Latvijai. Kādu laiku strādāja par Dagdas novada zivsaimniecības vadītāju, bet neredzēja izaugsmes iespējas un nolēma mainīt darbu — pēc mācībām strādās policijā.

Kamēr valdības vīri kaļ plānus, kā no emigrācijas mājās atgriezt apmēram pusi no Latvijas aizbraukušo iedzīvotāju, Borisam par aizbraucējiem ir savs viedoklis: “Jā, jā! No viņu mutes Dievam ausī. Mans viedoklis — nevienu vairs neatgriezīsi. Cilvēki dzīvos tur, kur par darbu maksā cienīgu algu, kur ir komfortabli un kur par cilvēkiem valsts rūpējas. Ja tu esi bez darba, tad saņem labu atbalstu. Mēs ļoti vēlētos, lai meita dzīvotu Latvijā, bet viņa ir pieaudzis cilvēks un tiesīga pati izlemt, kā rīkoties. Viņa labi runā angliski, drīz pabeigs koledžu Anglijā. Labāka kvalifikācija un labākas valodas zināšanas dod iespēju tikt pie augstāk apmaksāta darba. Atpakaļ uz Latviju? Kur, kāpēc, simtlatnieku pulku papildināt? Pēc oficiāliem datiem mūsu valstī ir viena darba vieta uz 29 cilvēkiem, bet pēc neoficiāliem — konkurence būs vēl lielāka. Turklāt, darba samaksa vienkārši nekāda — minimālā alga. Tā tik ir laime, kas uzsmaida vienam no 30! Labi, ja vecāki strādā un var palīdzēt, citādi Latvijā jaunai ģimenei neizdzīvot.”

Kad Boriss pēc armijas ieradās Latvijā, viņš nebija apguvis profesiju, taču bija vēlme dibināt un pašam uzturēt ģimeni. Sāka strādāt par celtnieku vietējā sovhozā, vārdu sakot, tēva pēdās. Kādu dienu pie viņa atnāca galvenais inženieris un piedāvāja strādāt par traktoristu. Padomāja, kāpēc nē — alga lielāka. Krāslavā pabeidza trīs mēnešu kursus un kļuva par traktoristu. Kā pats apgalvo, sākumā bija slikts traktorists, jo kas ir trīs mēnešu kursi cilvēkam, kurš tāls no tehnikas un lauksaimniecības?

Boriss uzskatīja, ka traktorista darbs ir sava veida zinātne un viņam jāsaprot ne tikai tas, vai dzinējs rūc kā vajag, bet arī jāpārzina lauksaimniecība un lopkopība, lai darbu paveiktu maksimāli labā kvalitātē. Pēc laika viņam viss izdevās, parādījās pirmie apbalvojumi, bet vēlāk diplomi, medaļas un citas godalgas bira kā no pārpilnības raga. Īpaši paticis art zemi, šajā sacensībā Boriss vienmēr bijis pirmais: “Panākumi rodas tad, kad cilvēkam patīk tas, ko viņš dara. Ja kaut kas nepatīk, cilvēks strādā bez iedvesmas un nekas labs nesanāk.”

Sovhoza “Voshod” Goda traktorists savu mehanizatora karjeru beidza pēc PSRS sabrukuma. Sākās cīņa par izdzīvošanu, Boriss strādāja jebkuru darbu, kas vien deva iespēju nopelnīt un paēdināt ģimeni. Strādāja mežā, tad pats kļuva par uzņēmēju — līdz pat 2004. gadam Borisam bija sava kokzāģētava, kuru nācās slēgt, jo tieši tobrīd meža cenas auga straujāk nekā samaksa par produkciju. Tad Boriss strādāja Rēzeknē dzīvokļu apdares jomā, līdz valsti piemeklēja visiem zināmā krīze. Divas reizes Boriss strādāja tautā sauktajā simtlatnieku programmā, taču netrāpīja nevienā ēku nojaukšanas pasākumā, par ko ir gandarīts. Būt celtniekam un nojaukt — tas būtu par traku. Borisa un viņa kolēģu būvētā daudzdzīvokļu māja Svariņos ir starp tām, kurā šobaltdien mīt cilvēki.

“Ja ko daru, tad daru godprātīgi,” turpina Boriss. ”Kad nonācu bezdarbnieku rindās, pagasta pārvaldnieks aicināja darbā, bet es spurojos pretī. Vēl cerēju atgriezties pie dzīvokļu remontiem, bet nekas tomēr nesanāca un beigās pats lūdzu, lai paņem darbā. Pagastam vajadzēja vispusīgu strādnieku un pērn mani pieņēma pastāvīgā darbā. Ziemā strādāju katlumājā, jāapkurina tautas nams un sporta zāle, bet vasarā ir dažādi remontdarbi.”

Būvniecība un remonti ir Borisa hobijs. Veco māju, kurā dzīvo ģimene, viņš pārvērtis par īstu skaistuli. Borisam padodas zīmēšana, izdedzināšana kokā. Boriss: “Ziniet, cilvēki grib eiro remontu, bet kas ir eiroremonts? Tas ir šablons. Kaut kas ekskluzīvs maksā naudu un privātpersonas sāk grozīt degunu. Bet man visu laiku gribējās kaut ko sirdij un iespēja pēkšņi pavērās tepat pagastā, kad vajadzēja izremontēt dažus kabinetus. Vislabāk izdevās tautas nama vadītājas kabinets. Šajā kabinetā remontu veicu kopā ar Ritu Ružu — viņai arī patīk mākslinieciski izpausties.”

Vienīgais, kas neapmierinājis kabineta saimnieci, esot bijusi durvju siena. Bet šis defekts esot pārtapis oriģinālā idejā — pulksteņu sienā, kas simbolizē laika ritumu — vieni laikrāži ir kājām gaisā — laiks taču var sagriezties kājām gaisā, daži pulksteņi sagāzušies uz sāniem, vēl kāds ir sasists gabaliņos — laiks saplīsis, vienam laika radītāji steidzas, citam atpaliek... Bet lai vai kā, divreiz diennaktī visi šie pulksteņi noteikti rāda pareizu laiku.

Izrādās Borisam ir krietni lielāka saistība ar kultūras jomu — padomju varas gados viņš bija ļoti aktīvs pašdarbnieks. Pēdējā laikā ir atsācis savu darbību — tēloja Salaveci pensionāriem gadu mijas pasākumā. Šogad Boriss novadīja 8. marta pasākumu tautas namā — saimnieka statusā sagaidīja visas sievietes un cienāja ar šampanieti un konfektēm, visām dāvināja ziedus, organizēja vīru kori, kurš dziedāja sievietēm par godu. Gribēja sagādāt pārsteigumu, bet šī informācija kļuva zināma un pārsteigums īsti nesanāca. Toties ciemiņi no Ezerniekiem un Bērziņiem nudien tika pārsteigti.

Boriss ir arī aktīvs sportotājs, vēl tehnikumā aizrāvās ar vingrošanu. Iespēju robežās apmeklē Svariņu jauno sporta zāli: “Es varu teikt tikai labus vārdus par lēmumu uzbūvēt Svariņos šo zāli. Ne katru vakaru tā ir pilna. Te ir lauki, kad cilvēkam ir laiks, tad viņš nāk. Sporta zāle ir ļoti liels ieguvums jaunajai paaudzei — visi bērni, kuri agrāk klīda pa pagasta centru, ir sporta zālē, no maza līdz lielam. Un meitenes arī. Turklāt visi ir pieskatīti. Tā nav vienkāršo cilvēku vaina, ka lauki paliek tukšāki. Tā ir valdības vaina, ka mūsu mazbērniem jādzīvo svešā valstī un viņi nevar būt blakus vecvecākiem. Es arī savulaik iestājos par brīvu Latviju, jo padomju vara bija kaut kas nenormāls. Bet ne jau par to, lai tik nejēdzīgi vadītu valsti.”

Mūsu sarunas dienā Boriss steidzās — pie viņa ciemojās meita ar mazbērnu no Anglijas. Vēlme būt blakus savējiem ir pašsaprotama. Boriss apgalvo, ka pats nekad nepārcelsies uz dzīvi Anglijā, Latvija kļuvusi ļoti mīļa. Cita lieta — aizbraukt ciemos. Turklāt, ir kāds svarīgs darbiņš veicams — meita jau sen ir lūgusi izremontēt dzīvokli. Tajā viņš noteikti ieliks visu savu sirds un dvēseles siltumu.

Juris ROGA