Itāļa Andrea Nikolai piedzīvojumi Krāslavā

Kāds ļoti ātri iekļāvās komandā, citam bija nepieciešams ilgāks laiks.

Vieni atgriežas, lai apciemotu savas ģimenes, klasesbiedrus, skolotājus, bet citi aizbrauc un vairs nesniedz par sevi nekādu informāciju. Bet katrs noteikti atstāja par sevi atmiņas, katrs skolas dzīvē ienesa ko īpašu, neatkārtojamu…

2012. gada 25. augustā Krāslavā, Savicku ģimenē ieradās Andrea Nikolai.

Andrea dzīvo Lentiai mazpilsētā Itālijas ziemeļos, Alpu pakājē, mācās ģimnāzijā ar matemātisko novirzienu. Jau- nietis ir patiesi iemīlējis fiziku un matemātiku. Savu nākotni saista ar studijām Padujas universitātē, vēlāk — ar astrofiziķa karjeru. Patiesībā tas bija viss, ko par viņu zinājām.

Jau pēc mēneša visi pievērsa uzmanību tam, ka sarunās Andrea sāka izmantot dažus krievu vārdus, bet vēlāk jau ieskanējās veselas frāzes!

Itāļu klasesbiedra sabiedriskums un jautrība bija iemesls tam, kāpēc 10.a klase uzaicināja viņu savā komandā, lai piedalītos spēlē JAK. Šīs komandas priekšnesums bija triumfējošs!

Pēc jaunā gada, kad Andrea jau varēja sazināties krievu valodā, skola saņēma uzaicinājumu no Latvijas Krievu kopienas Daugavpils nodaļas piedalīties daiļlasītāju konkursā, kas veltīts 180. gadadienai, kopš tika izdots A. Puškina “Jevģēnijs Oņeģins” pirmais sējums. Ideja piedāvāt Andrea piedalīties konkursā pieder viņa krievu valodas skolotājai, skolas direktorei Ludmilai Senčenkovai.

Man ideja šķita interesanta, tāpēc devos uz sarunu ar 10. klases skolēnu.

Andrea tam uzreiz piekrita. Vienojāmies par mēģinājumu grafiku. Priekšā bija divu mēnešu darbs.

Mūsdienu jauniešiem Puškina valoda šķiet diezgan sarežģīta. 21. gadsimts — saīsinājumu, slenga, vienkāršojumu gadsimts ... Un šeit — 19. gadsimts — arhaismi, novecojuši vārdi, sarežģīti salīdzinājumi, spilgti dzejas tēli ... Tāpēc darbs sākās ar to, ka mācījāmies pareizi lasīt tekstu, izskaidrot sarežģītus vārdus un tēlu būtību…

Pirmais pārsteigums — tiklīdz Andrea saņēma teksta fragmentu, viņš patstāvīgi to iztulkoja itāļu valodā! “Lai saprotu, par ko stāstu,” paskaidroja uzņēmīgais jaunietis. Nenācās viegli arī ar pareizu izrunu… Šņāceņu pārpilnība un mīkstinājuma zīme lika jaunietim regulāri vingrināties. Tāpēc, ejot pa ielu mājās vai uz skolu, jaunietis čukstēja pašus “sarežģītākos” vārdus.
Laiks ritēja uz priekšu, līdz pienāca laiks nosūtīt pieteikumu.

Konkursa organizatori ideju par itālieša uzstāšanos uzņēma gana skeptiski… Nācās pārliecināt… Izdevās…
Mēģinājumi notika pēc ierastā grafika. Ar katru reizi sniegums kļuva pilnīgāks un spilgtāks. Akcents kļuva maigāks…Pienāca laiks, lai tiktos ar skatītājiem. Vispirms Andrea nolasīja savu fragmentu klasesbiedriem. Tad — skolotāju grupai no Taizemes. Visbeidzot — “Varavīksnes” skolas skolotājiem un vecāko klašu skolēniem. Katra uzstāšanās vainagojās ar vētrainiem aplausiem, kas tikai samulsināja daiļlasītāju.

Tas bija pārsteidzoši, bet pēc katras uzstāšanās Andrea interesējās par savām kļūdām, neveiksmīgi nolasītām frāzēm.
“Kas jādara, lai būtu labāk?” Lūk, jautājums, ar ko beidzās katrs mēģinājums, katra uzstāšanās. Un… 24. aprīlis, Latvijas Krievu kopienas Daugavpils nodaļas kamīnzāle, 11 dalībnieki, žūrija, kuras sastāvā rakstnieki, dzejnieki, žurnālisti…

“Uztraucies?”

“Nē”.

“Bet es gan uztraucos…”

Tā mēs parunājām pirms uzstāšanās… Andrea patiešām izskatījās pilnīgi mierīgs un pārliecināts. Mūsu dalībnieks uzstājās pēdējais.

Apkopojot rezultātus, žūrija teica, ka tieši Andrea ir izdevies radīt to gaisotni, kas valdīja Puškina laikmetā, nolasīt ar krievu dvēseles plašuma izpratni, izjust savu fragmentu… Andrea staroja no laimes, kad saņēma konkursa uzvarētāja diplomu. Galvenā balva — brauciens uz Krieviju, to pilnībā apmaksā Krievijas Federācijas vēstniecības Daugavpilī ģenerālais konsulāts.
Panākuma iedvesmoti, mēs devāmies paklaiņot pa Daugavpili. Pastaigas laikā daudz sarunājāmies (tas ir pilnīgi nopietni, jo Andrea labi runā krievu valodā un teicami visu saprot). Protams, jaunietis skumst pēc mājām, pēc mammas gatavotās pastas… Bet Krāslava viņam ļoti iepatikusies, un Savicku ģimene kļuvusi mīļa un tuva!

Andrea pastāstīja, ka skola ilgi paliks viņa atmiņā, īpaši plašās iespējas talantu attīstībā un sporta nodarbības. Itālijā skolas tiek slēgtas jau divos dienā… Ar īpašu siltumu viņš runāja par skolotājiem, ar kuriem var sazinā- ties ne tikai stundās un mācību priekšmeta ietvaros, bet arī pēc stundām visdažādākajās nodarbībās, sekcijās, stu- dijās…Bet vissvarīgākais, ko ieguva desmitās klases skolēns, bija apziņa, ka šeit viņš pirmo reizi sajuta pilnīgu patstāvību un atbildību par savu rīcību, par savu dzīvi, tā arī bija vislabākā pieredze.

Andrea iemīlēja arī sirsnīgos cilvēkus, kas dzīvo mūsu pilsētā…

Priekšā vēl trīs mēneši Latvijā. Andrjuškas (tā viņu iesauca mūsu skolēni) plānos vēl ietilpst pareizticīgās baznīcas apmeklējums Lieldienās, braucieni kopā ar citiem AFS studentiem… Un vai mazums lietu var paveikt trīs mēnešos, ja vien ir vēlēšanās?
Mūsu konkurss notika lielu itāļu svētku priekšvakarā. 25. aprīlī tiek svinēta Itālijas atbrīvošanās no fašisma gadadiena. 1943. gadā Musolīni devās bēgļu gaitās no Milānas, visā valstī sākās spēcīga pretošanās kustība. Andrea Nikolai ģimene šos svētkus atzīmē katru gadu, jo mūsu itāļa vectētiņu sagūstīja gestapo un nosūtīja uz Lībekas koncentrācijas nometni, kurā viņš pavadīja vienu gadu, līdz viņu atbrīvoja sabiedroto karaspēks. Andrea nekad nav redzējis savu vectētiņu, bet lepojas ar viņu!
Nu ko — neatlaidīgs raksturs, apņēmība, mērķtiecība, ticība saviem spēkiem, māka strādāt, jautra daba, sabiedriskums, humora izjūta… un plats smaids. Lūk, īsta itāļu rakstura sastāvdaļas. Andrea Nikolai ir tieši tāds!

Andrejs JAKUBOVSKIS, autora foto.