Pie tēva kapa

Vladimirs pastāstīja, ka tēva apbedījuma vietu atradis ar dēlu Igora un Sašas palīdzību, kuri divas nedēļas pētīja plašos interneta resursus, līdz viņiem paveicās noskaidrot, ka Indras brāļu kapos apglabāti krievu karavīri, kuri krituši 2. pasaules karā. Kopumā apbedīts 421 Otrajā pasaules karā kritušais padomju karavīrs, bet zināmi vārdi tikai 395 (ieskaitot 4 partizānus). Uz vienas no kapa plāksnēm iegravēts arī ierindnieka, 1914. gadā dzimušā Pjotra Nikolaičuka vārds, kuru karā iesauca Kazatinskas rajona kara komisariāts.

Pie šīs plāksnes Indras brāļu kapos Vladimirs un Raja uzkavējās visilgāk. Ievērojot tradīciju, dzīvesbiedri kapa plāksnes pakājē nolika visu to, ko Lieldienu nedēļā uz kapiem nes viņu dzimtenē, lai pieminētu aizgājēju. Blakus Vladimira tēva apbedījumam dzīvesbiedri izbēra līdzi atvestu simbolisku sauju Ukrainas zemes, bet mājup aizvedīs saujiņu Latvijas zemītes.

Pēc Vladimira stāstītā, tēvu iesauca dienēt un nosūtīja uz fronti 1943. gada decembrī. Drīz viņš tika ievainots un ar lidmašīnu transportēts uz Maskavu ārstēties. Vairāku mēnešu laikā izveseļojās un atkal nonāca frontē. Vēstulē mājiniekiem Pjotrs Nikolaičuks rakstīja, ka ir vesels un viņu atkal sūtīs kaut kur frontē. Kā vēlāk noskaidrojās — nokļuva Latvijā, kur 1944. gada vasarā krita un apglabāts Indras brāļu kapos. Kā tieši Pjotrs kritis, precīzu ziņu nav.

“Vecākiem bijām trīs bērni — vecākais brālis, es un jaunākā māsa,” savās atmiņās dalās Vladimirs. ”Es ļoti labi atceros, kā mēs pavadījām tēvu karā, kā māte viņam palīdzēja sakrāvāt mugursomu, lai gan pašam bija tikai nepilni 4 gadiņi — 3 gadi un 9 mēneši. Māsai tolaik bija nepilni trīs mēneši, bet brālim pieci gadi. Labi atceros, kā zem brāļa kājām ielūza ledus. Viņš pamatīgi samērcēja apģērbu, saslima ar plaušu karsoni un mira.”

Uzzinājis, kur tēvs apbedīts, Vladimirs nešaubīgi izlēma, ka vajag atbraukt uz Latviju un apmeklēt Pjotra kapavietu. Vladimirs mūžu strādājis par šoferi, sieva — par stikla pūtēju Romanovskas kristāla rūpnīcā un kā jau visiem vienkāršajiem darbaļaudīm, arī viņiem nebūt nebija viegli atrisināt ceļošanas jautājumu, bet palīdzīgu roku sniedza Latvijas vēstniecības Ukrainā konsulārās nodaļas vadītājs Ričards Henkels, kuram pensionāri pateicīgi par izrādīto sapratni.

Uz Latviju pāris devās ar sabiedrisko transportu — autobusu Kijeva-Rīga, nekādas problēmas ceļā ne- radās. Dzīvošanai bija pasūtījuši numuru viesnīcā, bet Indras pagasta pārvaldes cilvēki atrada labāku risinājumu un Nikolaičuki apmetās pie kādas vietējās iedzīvotājas.

Juris ROGA