Palīdzība nav par baltu velti

Šķaunes pagasta sociālā darbiniece Antoņina Adileviča uzskata, ka pēc darbavietu skaita šajā pašvaldībā iedzīvotāji ir labākā situācijā nekā dažviet citur rajonā: “Šajā ziņā mūsu pagastā situācija noteikti nav no sliktākajām: cilvēki nodarbināti Šķaunes cūkkopības kompleksā, Robežsardzē, skolā, veikalā, pagasta pašvaldībā un citur. Mums ir daudz piemājas saimniecību, sevišķi Krasnopolē un Muižniekos. Piemājas saimniecību īpašnieki paši apģērbj un paēdina savas ģimenes. Tomēr salīdzinoši daudzi iedzīvotāji spiesti meklēt sociālo palīdzību dažādu apstākļu dēļ, tostarp arī darbaspējīgā iedzīvotāju daļa. Pēdējiem ir grūtības atrast darbu, jo lielākā un pati galvenā problēma ir lielie transporta izdevumi. Ja arī ir kāds piedāvājums, tad parasti ārpus pagasta, tad pirmā doma cilvēkam ir par ceļa naudu: “Kā es turp tikšu, ja man nav brīvu līdzekļu, lai aizbrauktu kaut uz Dagdu?” Sabiedriskais transports kļuvis dārgs un kursē reti.

Neskatoties uz to, objektīvi vērtējot, mūsu pagastā nav tā pati sliktākā situācija nodarbinātības jomā. Daudz bēdīgāk ir tas, ka mūsu jaunieši, kuri aizbraukuši uz pilsētām un ieguvuši izglītību, vairs neatgriežas dzimtajās vietās, bet paliek uz dzīvi pilsētās vai aizbrauc uz ārzemēm.”

Kopš pērnā gada beigām Šķaunes pusē krasi sarucis oficiālo bezdarbnieku skaits. Iemesls triviāls — līdz pērnā gada septembrim Nodarbinātības valsts aģentūras Dagdas filiāles speciālisti izbrauca uz Šķauni un uz vietas pagastā veica bezdarbnieku uzskaiti. Cilvēkiem nebija daudz jāpiepūlas, katrs, protams, vārdos apgalvoja, ka grib strādāt, ļoti grib, tālāk par vārdiem netika. Tagad visiem pa-šiem jābrauc uz Dagdu, kas vairs nav tik vienkārši, jo rodas lieki ceļa izdevumi, tiek tērēts laiks, kas piemājas saimniecībās ir zelta vērtē, it sevišķi spraigajā lauku darbu periodā. Turklāt tagad valsts izvirzījusi nopietnākas prasības, prasot bezdarbniekiem konkrētus pierādījumus savai vēlmei strādāt, proti, viņiem obligāti jāiet pie darba devējiem un jāmeklē darbs. Tagad, kad ar tukšiem solījumiem vairs nevar izlocīties, bezdarbnieku skaits sarucis, palielinot slēpto bezdarbu.

“Lai palīdzētu saviem iedzīvotājiem, regulāri slēdzam līgumus ar Nodarbinātības valsts aģentūru par bezdarbnieku iesaistīšanu algotajos pagaidu sabiedriskajos darbos,” stāsta A. Adileviča. “Saskaņā ar 16. janvāra līgumu, šogad janvārī nodarbinājām astoņus cilvēkus, februārī — desmit, bet martā — vienpadsmit. Arī aprīlī, maijā un jūnijā paredzēts dot darbu vienpadsmit cilvēkiem katrā no šiem mēnešiem. Līgumā paredzēti malkas sagatavošanas darbi, labiekārtošanas darbi pie sociāliem objektiem, piemēram, pagastmājas teritorijas labiekārtošana, kapsētu labiekārtošana, ceļmalu izpļaušana un citi. Vasaras mēnešos cilvēki tiks nodarbināti pamatskolas un feldšeru vecmāšu punkta telpu tekošajos remontdarbos. Cilvēkus norīko pagasta padomes priekšsēdētājs, jo viņš plāno visus darbus.

Par paveikto bezdarbnieks saņem minimālo algu, plus piecus latus virs tās piemaksā darba devējs — pašvaldība, kura nomaksā arī sociālo nodokli. Tātad pirms nodokļiem aprēķinātā summa ir 165 lati, par ko jānostrādā pilna darba diena. Vienu un to pašu cilvēku algotajos pagaidu darbos drīkst nodarbināt ne ilgāk kā trīs mēnešus, pēc tam šī vieta pienākas citam. Var pieņemt arī uz īsāku laiku, pēc tam līgumu iespējams pagarināt, kā tas praksē arī notiek.

Šogad pirmajā pusgadā nodarbināsim vairāk bezdarbnieku nekā pērn, kad strādāja pa četri cilvēki vidēji mēnesī. Nezinu, cik lielu limitu piešķirs nākamajā pusgadā. Sociālajā darbā viss ir cieši saistīts. Jo vairāk oficiāli reģistrēto bezdarbnieku, jo lielāku savu daļu gatavs pie-maksāt pagasts, jo vairāk punktu var savākt konkursā un paveras lielākas izredzes nodarbināt vairāk cilvēku. Jo vairāk cilvēku varam nodarbināt algotajos darbos, jo mazāks ir pabalsta lūdzēju skaits.”

Šogad garantētā minimālā ienākuma pabalstu no janvāra līdz martam maksāja diviem pagasta iedzīvotājiem, kuru ienākumi nesasniedz 27 latus mēnesī. Cik cilvēkiem tas būs nepieciešams turpmāk, grūti teikt, jo situācija mainās katru mēnesi. Turklāt šo pabalstu vienai personai var izmaksāt ne vairāk kā trīs mēnešus gadā. Cilvēkam obligāti jāpiedalās līdzdalības pasākumos, kas ne visiem ir pa prātam. Protams, ikviena pagasta pašvaldības teritorijā atradīsim cilvēkus, kuri algotu darbu nestrādā un pabalstu neprasa. Skaidrojums acīmredzot tāds, ka vienai daļai ir slēptie ienākumi, kas nekur netiek deklarēti. Mūsdienās cilvēks nevar izdzīvot bez santīma kabatā. Tas nav reāli, tātad kaut kādi ienākumi katram ir. Viens varbūt pārdevis savus īpašumus, bet cits strādā neoficiāli. Pierādīt to grūti, bet ne jau sociālo darbinieku uzdevums ir rūpēties par nodokļu iekasēšanu. Straujās inflācijas apstākļos sociālajiem darbiniekiem klientu kļuvis vairāk. A. Adileviča uzsver, ka jārūpējas ne vien par oficiālajiem bezdarbniekiem, palīdzīga roka jāsniedz visiem iedzīvotājiem, kam vajadzīgs atbalsts. Protams, ikvienam palīdzības saņēmējam jārēķinās ar līdzda-lības pasākumiem. Tāpēc tiek sastādīta vienošanās, ja pabalstus maksātu vienkārši tāpat, tad gribētāju strādāt nebūtu vispār. Palīdzība sen vairs nav par baltu velti.

Juris ROGA