Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis

Ar Valdi tiekamies Krāslavas Amatniecības centrā, kas atrodas grāfu Plāteru pils kompleksa bijušajās kariešu novietnes telpās. Šeit kopš ēkas restaurācijas un Amatniecības centra atklāšanas 2021. gadā ir arī Valda un Olgas Pauliņu keramikas darbnīca. Jāatzīmē, ka Olga ir viena no šīs idejas – Amatniecības centra izveidošanas, iedvesmotājām. Parasti te rosās abi slavenie keramiķi, taču šoreiz Olga ar meitu Līgu, arī keramiķi, devušās uz gadatirgu Brīvdabas muzejā Rīgā, bet Valdis palicis, jo jāuzņem grupa studentu no ASV, kuri studē Daugavpils Universitātē.

- Valdi, kā sākās tavs radošais ceļš?

- Radošums man droši vien ir gēnos. Tēvs šo to darināja, bet vairāk laikam no mātes puses, Indrānu dzimtas. Mātes tēvs ulmaņlaikos bija kalējs, bet ļoti vispusīgs un radošs. Prata gan zābakus šūt, gan kurpes, gan sandales taisīt, izkalt daždažādas sprādzītes, brošiņas, saktiņas. Greba koka karotes, virpoja dažādus koka trauciņus, taisīja vērpjamos ratiņus, laboja stelles. Bija arī progresīvs lielsaimnieks, tāpēc tika izsūtīts trimdā. Mana mākslinieciskā puse sākās laikam no viņa, bet par mani - tas ir garš stāsts. Tas bija sen, sen, sen… 1978. gadā, kad mācījos Ezernieku vidusskolā, mums bija ļoti labs skolotājs, varētu teikt – etalons, tāds, kādam ir jābūt skolotājam - Pēteris Einbergs. Reiz viņš mūs, puišeļu grupu, pieķēra nedarbos. Tā vietā, lai rātos, viņš mūs pasauca pie sevis uz klasi, apsēdināja un sāka sarunu par to, ka dabā ir tik daudz skaistu lietu, ko vajag tikai ievērot un, mazliet pielabojot, izveidot kaut ko vērtīgu. Tā saruna man palika prātā, sāku pievērst uzmanību agrāk nepamanītām lietām. Pēc negaisa ievēroju daudz nolauztu koku zaru, purva priedītes saknes. Sanesu mājās. Apstrādāt koku biju iemācījies jau Dubuļu astoņgadīgās skolas ceturtajā klasē. Tur mums darbmācības skolotājs ierādīja, ka kokapstrādē var izmantot ne tikai profesionālos galdnieka instrumentus, bet to, kas ir pie rokas. Piemēram, nokasīt koka mizu ar stikla lausku. Pēc laika tapa dažādi koka darinājumi – pīle, astoņkājis, vairākas čūskas un citādi ķiņķēziņi. Vajadzēja tikai nolakot, bet tikt pie lakas tajos laikos nebija vienkārši. Līdz lielajām pilsētām tālu, bet Ezernieku veikalā pieejama tikai alumīnija krāsa, kurai viena no sastāvdaļām – pudelīte eļļas lakas. Tā lieti noderēja. Starp citu, par to atcerējos un izmantoju arī deviņdesmitajos gados, kad radās vajadzība nolakot istabas griestus, bet veikali tolaik bija tukši. Bet, atgriežoties pie pirmajiem koka darinājumiem, tie guva skolotāja atzinību. Viņš man ieteica doties uz Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu, kaut gan klases audzinātājas un skolas direktores plānos bija sūtīt mani studēt arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā. Tomēr devos uz Rēzekni, cerēju mācīties kokapstrādi. Bet izrādījās, ka kokapstrādi var apgūt tikai Rīgā vai Liepājā. Toties Rēzeknē varēja kļūt par keramiķi. Taču tobrīd mani tas nepavisam nevilināja, jo ar mālu biju iepriekš guvis sāpīgu pieredzi. Par to mazliet vēlāk. Tas, kādēļ tomēr piekritu mēģināt stāties Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļā, bija direktora teiktais, ka pēc pabeigšanas varēšu strādāt mājās. Toreiz, padomju laikos, tā bija reta privilēģija. Iestāties gan nebija vienkārši, konkursā bija 6-7 cilvēki uz vietu. Tomēr pēc rezultātiem biju otrais labākais.

 - Un tā sākās tavs ceļš keramikā?

- Patiesībā tas sākās agrāk, pirms mākslas skolas, ar grāmatu, kuru man uzdāvināja krustmāte. Tā izdota 1978. gadā. Ļoti vērtīga arī šodien. Todien biju apslimis un paliku mājās. Tēvs darbā, mamma aizbraukusi uz Rēzekni stāvēt rindā pēc desām. Paņēmu grāmatu un manu uzmanību piesaistīja podnieks pie ripas. Izpētīju un nolēmu pamēģināt. Tēvam darbā bija piešķirts rezerves ritenis ratiem, ar ko fermā buļļiem pievest barību. Lai rati skābbarības tvertnē negrimtu, bija nepieciešami plati riteņi, tādi bija norakstītie no lidmašīnām. Tie noderēja pamatam. Lai nofiksētu gultņus, sadzinu tajā pakavu naglas. Brusiņu atradu šķūnī, noasināju galu, savienoju ar bluķīti. Turpat šķūnītī atradās arī citas detaļas, vajadzēja tikai augšējo pamatni. Atcerējos par mammas loloto relikviju, kas rūpīgi noglabāta skapjaugšā – vectēva dāvinātā misiņa paplātīte dievmaizītēm. Sapratu, ka tieši tā noderētu manam izdomātajam aparātam. Uzliku uz asītes un pienagloju ar četrām naglām. Sirdsapziņa gan bija nemierīga, biju mācīts, ka, ja gribi ko paņemt, vajag pajautāt, tomēr ideja bija spēcīgāka un podnieka virpa izdevās. Mālu izraku turpat dārzā, brūnu kā šokolādi. Tā es izvirpoju kaut ko līdzīgu bļodiņai. Domāju, ka varētu noderēt mammai, bet sapratu, ka ielejot ūdeni, tā izšķīdīs. Zināju, ka pirmais no darba mājās pārbrauks tēvs un, lai nesaņemtu pērienu - “siksnas piedziņu”, kas ir līdz šim nereģistrēts piedziņas veids, sapratu, ka pirmajam jāpielabinās tēvam, tātad – būs pelnu trauks. Bet, lai tas izskatītos glīti, jādabū spīdums. Par apdedzināšanu saprašanas nebija, tāpēc nolēmu krāsot. Par sataupīto kabatas naudu nopirku aerosola krāsu, pirmoreiz nopūtu, bet krāsa sasūcās un izskatījās bēdīgi. Ar otro reizi izdevās brīnišķīgi. Tēvam patiešām patika. Iztiku bez pēriena un mammu tēvs par sabojāto paplātīti arī kaut kā apstrādāja. No prieka savirpoju pilnu plauktu ar bļodiņām un podiņiem. Un tad seko sāpīgā pieredze. Atbrauca uz kapusvētkiem Rīgas radi, viens no viņiem – atzīts mākslinieks. Tēvs nolēma palielīties – dēls taisa podus. Gaidīju uzslavu. Bet izdzirdēju spriedumu: “Jā, laba lieta, bet neapdedzināti trauki sūds vien ir.” Pēc tā nevarēju vien sagaidīt, kad viņi aizbrauks, jau zināju, ko es ar visu savu mantu darīšu – “no zemes tu esi nācis, par zemi tev jāpaliek.” Visu izmetu, virpu izjaucu. Tomēr tā frāze par apdedzināšanu aizķērās. Kad kaimiņu mājās noskatītā figūriņa atkal pamodināja interesi pieķerties mālam un veidot, izdevās diezgan izskatīgs zirgs. Tāds pamatīgs, suņa lielumā. Tomēr pirmais mēģinājums ar apdedzināšanu bija neveiksmīgs. Figūra sasprāga gabalos, jo bija par slapju. Bija vēlme, bet trūka zināšanu.

Tās ieguvu lietišķās mākslas vidusskolā. Pirmo cepli ar kursabiedru ierīkojām Akmenīšos, Kaunatas pagastā, kur tagad “Pūdnīku skūla”. Pēc tam dienests armijā. Arī tur pamanījos veidot dažādus māla suvenīrus un pat piedalīties izstādē Maskavas VDNH. Mālu un glazūru no mājām pa pastu atsūtīja mamma. Virpu izveidoju no kinomehāniķim pieejamām lietām. Apdedzināšanai pielāgojām siltumnīcu kurtuvi. Tā mana keramiķa darbība turpinājās.

Pēc armijas Ēvalds Vasiļevskis ieteica izveidot Krāslavā keramikas studiju, rezultātā sāku strādāt par keramikas pulciņa vadītāju pieaugušajiem Kultūras nama paspārnē. Interese bija, darbojās kādi 28 cilvēki. No tā laika audzēkņiem pazīstamākie - Lilija Tama, Imants Zambars, Česlavs Aprups, Staņislavs Leikučs. Jau vēlāk, no Daugavpils Universitātes laikiem – Veronika Rumjanceva.

Ar Olgu, savu dzīvesbiedri, pirmo reizi satikāmies, kad viņa, kā jaunā skolotāja atnāca pasūtīt medaļas izlaiduma klasei. Uz Olgas jautājumu: “Cik tas maksās?” atbildēju: “Maksāsi visu dzīvi”. Tas izrādījās liktenīgi. Olga par skolotāju nostrādāja tikai gadu, apprecējāmies. Olga sākumā man palīdzēja un tad pakāpeniski pati kļuva par keramiķi. Tagad mums ir kopējs zīmols “Pauliņu keramika”.

Keramiķe ir arī mūsu meita Līga. To, ka mana meita taisīs podus, zināju jau pirms viņas dzimšanas. Līgai ir fizioterapeita izglītība, bet izrādījās, ka mīcīt mālu ir daudz patīkamāk nekā cilvēkus. Māls ir pateicīgāks. Tagad ir tapis zīmols “Līgas keramika”. Ir izveidojies savs rokraksts, var atpazīt. Īpaši dekoratīvos šķīvjus, traukus ar augu motīviem. Izskatās, ka māls patīk arī Līgas meitiņai, mūsu mazmeitiņai. Mums par to prieks. Varbūt izveidosies dinastija.

- Latgale kļūst tukšāka. Tas ir fakts. Kāpēc cilvēki aizbrauc?

- Reāli tā ir. Droši vien meklē labāku dzīvi. Kā teicienā - zivs meklē, kur dziļāk, cilvēks - kur labāk. Laikam, kā Antiņš dodas laimi meklēt. Par to, kā to apturēt, būtu jādomā politiķiem. Varbūt mūsdienās cilvēki ir arī drusciņ izlaidušies. Kaut kas ir noticis. Varbūt sākot no audzināšanas, varbūt pietrūkst darba tikuma ieaudzināšanas. Pietrūkst ģimenes vērtību apzināšanās. Jaunā paaudze pieradusi pie viegli iegūstamām vērtībām. Mēs savā laikā bijām pieticīgāki. No otras puses - daudz kas arī savulaik, jau brīvajā Latvijā, ir aizlaists postā. Piemēram, cukura fabrikas. Cilvēki audzēja cukurbietes, nodeva, bija sapirkuši jaunu tehniku, bija naudiņa, bija ko bērniem iedot. Bija cerības uz labāko. Un tad viens “hlops” un visas ražotnes aizvēra. Ne visi ir talantīgi uzņēmēji, lielākajai daļai pietrūkst uzņēmības, viņi ir izpildītāji. Un tas ir normāli. Bet šādu darba vietu pietrūkst vai pietrūka. Šobrīd jau saskaramies ar to, ka pietrūkst darītāju. Un, ja runājam konkrēti par pierobežu, tiem, kuri te dzīvo, strādā – šobrīd bankas nedod kredītu. “Krāslava? Oi, nē, tad tikai pusi no jums vajadzīgās summas un tikai uz 10 gadiem…” Kā lai kaut ko uzsāk? Latvija sākas un beidzas Rīgā?

- Vai tu pats nekad neesi domājis par aizbraukšanu?

- Nekad. Esmu inficējies ar keramikas vīrusu. Es gribētu to “vilkt”, cik nu būs iespējams. Es gribu pēc iespējas saglabāt Latgales keramiku, senās tradīcijas, izmantot senās receptes gan māla iegūšanā, gan glazēšanā, gan apdedzināšanā. Gribas, lai amats neaiziet postā. Lai cilvēki uzzina, ierauga. Šī iemesla pēc arī esmu saaudzis ar tūrismu pa īstam, no visas sirds izstāstot jebkuram ienācējam, iebraucējam par to, kas ir Latgales keramika, kā tā top un kā to var izmantot. Gribās iesēt cilvēkos to zināšanu sēklu, lai ir informācija, lai pastāsta viens otram, lai tā dzīvo.

- Kur tu smelies spēku?

- Pati vieta uzlādē, cilvēki, daba, apkārtējā vide. Kad atgriežos no īsākas vai garākas prombūtnes, saprotu, ka esmu atkal savā vietā. Uzlādē ekskursantu grupas, ieinteresēti cilvēki. To klātbūtnē aizmirstas, ka nupat kaut kas sāpēja, ka bija grūti. Spēku dod tā atmosfēra, kad dari, radi, stāsti, arī tirgojies, un, protams, māls.

Doba ir muns spāka olūts

Inta Viļuma - kulturys darbineica, Dagdys folklorys centra vadeituoja, folklorys kūpys "Olūteņi" vadeituoja, gruomotys "Dagdys nūvoda pyura skreinis gruomota" autore, Latgalīšu kulturys goda bolvys "Boņuks 2019" laureate, rokstu serejis "Daugovys septeņu lūku stuosti" (Ezerzeme 2022) i "Symts godalaiki" (Ezerzeme 2023) autore.

- Lyudzu, pastuosti par sevi.

- Bierneibys dīnu celi - vosorys, kas smuordoj piec myglys, svaigi nūpļautys zuolis i iz zuolis stūbra savārtom soldonom zemenem, grīzis bolss klusūs vokorūs i sīna laiks, kod pyunē savastū sīnu vajadzēja labi sameiceit, lai var vairuok salikt zam jumta, cīši gaideitī kopusvātki ar tyvejim i tuolim gostim, paričku kryums zam lūga, kura suortuos ūgys viesteja par vosorys beigom; rudini ar buļbu tolkom i sieņuošonu ar babeņu, kļovu lopys, īlyktys gruomotā i uobeļu zapte; dzilis, pīsnygušys zīmys ar zarenim nu obeju pušu apspraustom stidzeņom, vužynuošonūs nu kolna i Zīmyssvātki ar gordim peirāgim; pavasari ar garom latakom pi jumta, pyrmajom pučem meža molā i svieteļa gaideišonu. Muna dzymtuo puse ir Muokūņkolna pogosts. Munā sātā saceja tai, ka pa vosoru ir treis izīšonys – kopusvātki iz diveju kopu i svātki iz Muokūņkolna. Bierneibā tyka dzierdāts daudz stuostu i nūstuostu par vysu kū – tai, ka reizem izdūma saplyuda ar realitati i beja vīla puordūmom iz vairuoku dīnu. Vysvaira pruotā palyka stuosti par senejim laikim i Muokūņkolnu.

Sātā vysod skanēja dzīsmis, vysvaira tuos beja goreiga rakstura, kurys dzīduoja mama ar sovu muoti – munu babeņu. Kod gostūs atguoja mamys muosa, tod tyka divbalseigi dzīduotys ari cytys dzīsmis. Tai jau nu agrys bierneibys mani pavadeja dzīsme, stuosti par senejim laikim i vysaidu dorbu vuiceišonuos – adeišona, tamburiešona, sīna pļaušona ar izkapti i cyti. 1982.godā Muokūņkolna pogostā tyka nūdybynuota folklorys kūpa, kuru suoce vadeit Zigfrīda Laizāne. Iz folklorys kūpu atguoja dzīduot ostonis sīvys – Bronislava Beitāne, Malvīne Gribuste, Zigfrīda Laizāne, Tekla Strode, Stanislava Strode, Anna Smirnova (munys babenis muosa), Jevgēnija Beitāne i Janīna Vaļuma. Pīcys nu jūs beja teiciejis.

Gastejūt pi muosom Strodem, munā dzīšmu i tradiceju būrtneicā tyka īraksteitys pyrmuos dzīsmis, kurys tyka par pamatu folklorys kūpys “Olūteņi” darbeibys suokumam i dažu reizi teik lītuotys ari niuleiteņ. Par pīmiņu nu jūs maņ ir palykuse vīnā sasatikšonys reizē izduovuotuo sakta, kuru var skaiteit par munu pyrmū tautystārpa elementu.

Jau nu mozūtnis munā saimē tyka dzīduotys dzīsmis, audzynuota cīneiba pret seņču tradicejom, kas palyka par pamatu tuoļuokuos dorbuošonuos izlasejumam. Guoja laiks i dorbuošonuos namonami sasaveja ar kasdīnu, palīkūt par vīnu vasalu. Pi Muokūņkolna pusis teicieju salaseituo dzīšmu i tradiceju būrtneica palykuse pavysam bīza, pi puorsaceļšonys iz dzeivi Astašovā jei lyka meklēt dūmubīdrus i iz salaseituo materiala pamata iztaiseit sovu pyrmū programu. 1986. godā mani dzeivis ceļš atvede iz Ondrupinis pogostu – suokumā Rimšānim, tod Astašovu. 

Sovā laikā i maņ dasaguoja kaidu laiku vadeit Astašovys kulturys nomu. Tys deve vareibu lobuok īpazeit vītejūs cylvākus, atkluot jaunus talantus. Kaidu reizi, puorcylojūt papeirus, viereiba kryta iz Muokūņkolna pusē salaseitūs dzīšmu i tradiceju būrtneicu. Dūma par folklorys kūpys dybynuošonu sēdēja dziļai vydā i nalyka mīra.

Astašovā vysod ir dzeivuojuši aktivi cylvāki, kas ir na tik lobi saiminīki sovā zemē, bet ari stuov i kreit par īprīškejūs paaudžu senejūs īrodumu i dzeivis parāda saglobuošonu, deļtuo 1996. godā viesturyskuo Astašovys muižys vasarnīku sāta tyka par sātysvītu folklorys kūpai “Olūteņi”, kuru es vodu nu pošim pyrmsuokumim leidz pat šam laikam.

2002. goda novembrī Dagdā tyka nūdybynuots vīns nu pyrmūs folklorys centru Latvejā. Dybynuot taida veida centru ruoduos dūma deļtuo, ka, vodūt folklorys kūpu, beja juoatbiļd iz daudzim vaicuojumim i juorysynoj aizviņ jauni uzdavumi, bet leidz attīceigom institucejom Reigā i cytur beja tuoli i tys praseja daudz laika. Reizē ar folklorys centra dybynuošonu ari folklorys kūpa “Olūteņi” puorsacēle iz Dagdu, atrūnūt sev sātu Dagdys tautys nomā.

- Ar kaidim izaicynuojumim sasaskar?

- Pats par sevi saprūtams, ka, vodūt folklorys kūpu nu 1996. goda i Folklorys centru nu 2002. goda, izaicynuojumu ir bejs cīši daudz.

Kod folklorys kūpa “Olūteņi” puorsacēle iz Dagdu, suocēs lels pietnīcyskys dorbs par Dagdys tautystārpu. Izaruodeja, ka Latvejis Nacionaluo viesturis muzeja kruojumā ir sasaglobuojuse Dagdys snuotine (CVVM 27211), kura datāta ar 19.g.s. ūtrū pusi. Itū snuotini muzejs īsaguoduoja nu Lidijis Rikmanis. Muzeja kruojumā jei tyka īskaiteita 1928. godā. Aizbraucūt iz muzeju, snuotine tyka i nūfotografāta i apraksteita, aprokstā īkļaunūt kotrys streipis plotumu, dīgu skaitu i kruosu. Dagdys snotinē izmontuoti bryuni kūkvylnys velki i vylnys audi. Palāki bryunā (eļkšņu myzys) pamatā vertikalys streipu jūslys.

Lyna placu sagys – snuotinis – Latgolā ir vaira rakstureigys nakai cytūs nūvodūs. Muzeja kruojumā tyka atrostys vasalys div Dagdys lyna snuotinis – vīnai apleik celu apauds ar buorkšom, ūtrai golūs īlaseita jūsla.

Iz prīšku skatēs folklorys kūpa “Olūteņi” jau beja Dagdys tautystārpā.

Gatavejūtīs Latvejis 100 godu jubilejai, Dagdys folklorys centrys suoce vuokt Latgolys leigovys pyura prīškmatus, kuri zeimojās iz 19.g.s. vydu. 2018. goda 18. novembrī svātku pasuocīņa laikā pyurā tyka īlykta sakta, kura iz tū laiku beja symtais pyurā īlyktais prīškmats.

2019. godā tyka izdūta „Dagdys nūvoda pyura skreinis gruomota” – izzynūšs materials par Latgolys tradicionaluos kulturys vierteibom Dagdys nūvodā.

Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks 2019” sajiemieju vydā beju ari es i izdavums "Dagdys nūvoda pyura skreinis gruomota".

Ka tautystārpā nūej iz publisku pasuokumu, tu nes itū viesti i sovys tautys kulturys montuojumu i esi atbiļdeigs par tū, cik skaisti, izneseigi i kūši jū paruodi. Vajag izaturēt ar cīnu pret sovom saknem. Suonim etnografiskajam tārpam var pastuovēt ari arheologiskais tārps, kas paruoda, kū nosuoja vāluo dzeļža laikmata cylvāki 9.–12. godu symtā.

Vairuoku godu garumā lūluots sapyns beja arheologisko tārpa īguode Dagdys folklorys kūpai “Olūteņi”. Tys pīsapiļdeja 2018. goda pavasarī. Latgolys arheologiskūs tārpu īguode nūtyka Lauku atbolsta dīnasta i vītejuos reiceibys grupys “Kruoslovys rajona partnereiba” atbaļsteituo projekta Nr. 17-03-AL33-A019.2202-000004 “Latgolys kulturviesturyskuo montuojuma populariziešona i sabīdryskūs aktivitašu dažaiduošona, īsaguodojūt senejūs Latgolys tārpus” ītvorūs, kas tyka īsnāgts Eiropys Lauksaimisteibys fonda lauku atteisteibai Latvejis Lauku atteisteibys programys 2014.-2020. godam apakšpasuocīnī “Darbeibu eistynuošona saskaņā ar sabīdreibys vierzeitys vītejuos atteisteibys strategeju”.

2019.goda novembrī Nacionalajā namaterialuo kulturys montuojuma sarokstā īkļuove maja dīvakolpuojumus pi ceļamolu krystim Dagdys nūvoda Ondrupinis i Škaunis pogostūs, kurus es apsekuoju i raksteju pīteikumu.

Pādejūs godūs ir nūvārojams interesis pīaugums par etnografeju i senejom tradicejom, kurys ļauds niule grib otkon ceļt gaismā. Ari kuozuos mes varim nūvāruot senejūs tradiceju atdzimšonu, par kū ir ari lela prīca, kam tuos senejuos tradicejis ir ar lelu nūzeimi. Pasalelynoj ari školānu interese, bīži Dagdys folklorys centrā grīžās ari školuotuoji ci atvad školānus, studentus… Tys ir cīši labi, kam, ka nabyutu paguotnis, nabyutu ari nuokūtnis. Tys beja svareigs myusu seņčim, tys ir svareigi mums, i mums ir juopaskaidroj deļkuo tys beja svareigs i juonūdūd ari paaudzem iz prīšku. 

- Latgola tukšojās. Kū tu par tū dūmoj?

- Munys pyrmuos atminis par dzīduošonu saistuos ari ar maja dīvakolpuojumim pi munys dzymtuos sādžys krysta. Majā pi izpuškuota krysta sādžinīki vokorūs leidz saulis rītam dzīduoja dzīsmis, skaiteja lyugšonys par gūdu Vyssvātuokajai Jaunovai Marijai. Daži vokori beja tik klusi, ka varēja dzierdēt, kai dzīd pi krysta kaimiņu sādžā. Tuos ir bierneibys atminis par vīnu momentu. Tagad, apsekojūt ceļamolu krystus Dagdys apleicīnē, daguoja sacynuot, ka majā dzīduojumi nūteik tik pi dažim krystim i jimūs pīsadola godūs vacuokys sīvītis, nimoz narunojūt par jaunuotni. Pabraucūt koč voi mašynā pa Latgalis plošumim, var redzēt vairuok tukšu sātu, nakai apdzeivuotu. Daudzuos vītuos par nazkod bejušu sātu līcynoj tik kuplai saaugušuos uobēlis, kurys nav kam vairuok kūpt. Saleidzynojūt ar senejim laikim, var izsacynuot, ka ari saimis nav vairuok tik lelys, kai beja agruok. Seņuok saimē auga daudz bārnu, jī pīauguši veiduoja sovys saimis, i tai vīnā sādžā varēja saskaiteit ap četrdesmit sātom. Tagad gryutai pat īsadūmuot par itū.

Napīkreitu tam, ka pīrūbežā nav kuo dareit! Par pīmāru, kai jau minieju, Astašovā vysod ir dzeivuojuši struodeigi cylvāki, kuri ari tagad tur lelys saimisteibys, skaitliski lelus gonompulkus, apstruodoj daudzus hektarus zemis.

Vyss ir atkareigs nu cylvāka. Lela nūzeime ir ari saimei, kurā jis aug. Zynu daudzys saimis, kur vacuoki apstruodoj sovu zemi, nūsadorboj ar lauksaimisteibu, ari bārni palīk i turpynoj vacuokū aizsuoktū.

- Kai tev ir dzeivuot pīrūbežā?

- Maņ nav sajiutys, ka dzeivuošona pīrūbežā ir nazkas eipašs – na tai, kai cytur. Vīneigi, braucūt da sātai, par tū atguodynoj uzroksts ceļa molā. Myusu saimei ir nalela saimisteiba, nūsadorbojam ar pīna lūpu audziešonu, vysi treis dāli struodoj ari vaļsts dorbūs. 13 km attuolumā nu myusu atsarūn Dagda, kas ir skaista, zaļa mozpiļsāta. Dagdā var īsaguoduot gondreiž vysu napīcīšamū, kas ir vajadzeigs i otkon atsagrīzt tyvuok dobai – iz sovu sādžu, kurā var apbreinuot lelū starku lygzdu daudzumu (ap 12 lygzdu vīnā sādžā), īvys zīdūs sleikstūšūs Dzaguzeitis upis krostus, dzērvu klīdziņus agruos reita stuņdēs, grīzis bolsu, kas īsauc vosorā, sienem boguotūs mežus, bārzu bierzi, vītejūs uzticeibu tradicejom, kur vīna nu jūs ir maja dīvakolpuojumi pi ceļamolys krysta, kod kotru vokoru vysu maja mienesi pa vysu cīmu izskaņ Dīvmuotei par gūdu dzīduotuos dzīsmis i vēļ daudz kas cyts.

- Kas tev dūd spāku?

- Pyrmais i golvonais spāka olūts ir saime. Ka tuo nabyutu, byutu gryuši. Kod bārni beja vēļ mozi, beja taids jautrys gadīņs. Pi ceļa ganejuos gūvs. Bārni, mozi byudami, guoja gūvi puorsīt. Pa ceļu brauce iz ritiņa kaiminīne, nūstuoja i praseja nu bārnu: “A kur že mama?” Bārni atsaceja: “Mama nikod, mamai vajag uzastuot!”

Piļsātā es jiutūs nūguruse, gribīs dreižuok atsagrīzt iz sātu, tyvuok dobai. Tai ka doba ir vēļ vīns muns spāka olūts. Dobys skanis kotrā godalaikā ir sovys, juos nūmīrynoj, līk aizadūmuot, pamūdynoj reitūs, pavoda vysu dīnu i atvad da klusim vokorim. Doba i dzīdej, i pavuica. Ari ar dobu saistuos vīns nūtykums. Braucem ar kolektivu nu Storptautyskuo masku tradiceju festivala. Tymā godā beja naīrosti dziļa zīma. Beja aizputynuoti ar snīgu vysi celi. Tai pa mozam kustiejuomēs iz prīšku, leidz vīnā kolnā natykom. Autobuss nūstuoja i ni nu vītys. Vysi izkuope uorā. Puiši sasastuoja maleņā i suoce sprīst, kū dareit tuoļuok, a meitys iz reizis jēmēs stumt autobusu. Īsadūmojit tū skotu, kod meitys stum, a puiši stuov maleņā. I kū jius dūmojat! Meitys izgryude tū autobusu nu snīga koponys.

Ari cylvāki dūd spāku. Prūtams, ka na kotrys cylvāks, bet tī ar kurim tu esi “iz vīna viļņa”. Taidu ir moz, var gadeitīs, ka sateic taidu tik vīnu, bet tys ir tuo vārts. Ar taidu cylvāku var pasadaleit ar kaidu ideju, jis pīliks kluot sovu, i gola rezultats byus breineigs. Dzeivē ir svareigs vyss - dzīsmēs apslāptais spāks, tradicejuos īlyktuo dziļuo jāga, kūpā byušonys syltums i svātku sajiuta.

 Dievs, svētī Latviju!

Irinas un Vjačeslava Istratiju ģimene pirms vairākiem gadiem pārcēlās uz Krāslavu, lai kalpotu Dievam un mūsu novada iedzīvotājiem. Krāslavas baptistu draudze tika dibināta 2019. gadā. Sākumā pret jauno draudzi daudzi izturējās ļoti piesardzīgi, bet, redzot, ka viss ir kārtībā, ka draudzes cilvēki ir atvērti, ka tiek rīkoti pasākumi bērniem un ģimenēm, labdarības akcijas, ka tiek atbalstīti grūtībās nonākušie, nejautājot kāda viņiem ticība, attieksme mainījās. Stereotipi tika lauzti - ar atvērtību, līdzjūtību un mīlestību.

Irina Istratija – kristiete, Krāslavas baptistu draudzes mācītāja sieva, sešu bērnu māmiņa, aktīva labdarības organizāciju dalībniece.

- Irina, lūdzu pastāstiet par sevi, savu ģimeni.

- Ticība Dievam nāk no ģimenes. Mani vecāki bija ticīgi cilvēki, viņi mācīja mums baušļus, lūgšanas. Es atceros, kā vecāki teica, ka mēs varam slēpt kaut ko no viņiem, bet ne no Dieva. Mēs augām ar izpratni, ka Dievs ir un Viņš redz visu, ko darām. Tā kā kopš bērnības esmu ticīga, es gribēju izveidot ticīgu ģimeni, lai ievērotu Bībeles vērtības un dzīvotu saskaņā ar baušļiem. Ar vīru iepazināmies draudzes sapulcē. Mēs tikāmies svētdienās baznīcā, pēc tam varējām izrunāties un saprast, ka vēlamies veidot ģimeni. Lūdzot manu roku, Vjačeslavs jautāja, vai es viņu atbalstīšu kalpošanā Dievam, vai būšu uzticīga kopīga ceļa gājēja? Uz to es atbildēju apstiprinoši. Kopš tā laika es atbalstu savu vīru visos centienos, jo būt draudzes mācītājam nav vienkārši, ir nepieciešams daudz laika, lai sagatavotos dievkalpojumiem, dažādiem pasākumiem, sarunām ar cilvēkiem.

Izveidojuši ģimeni, pirmos septiņus gadus pavadījām Rīgā. Mēs kalpojām, strādājām, mans vīrs ap to laiku bija beidzis starptautisko Bībeles institūtu, un Baptistu savienības bīskaps piedāvāja viņam doties kalpot uz Daugavpili. Lai pieņemtu pareizo lēmumu, mēs lūdzāmies. Nav tik viegli radikāli mainīt savu dzīvi. Manam vīram Rīgā bija labs darbs, man arī. Tad mēs devāmies uz Daugavpili, lai iepazītos ar draudzes locekļiem. Daugavpils draudze savukārt lūdzās par labu mācītāju savai draudzei. Mēs sapratām, ka tā ir Dieva griba un ar savu piecgadīgo meitu pārcēlāmies uz Daugavpili. 20 gadu kalpošanas laikā Daugavpilī mums piedzima vēl pieci bērni. Es veltīju sevi ģimenei, tāpat īstenoju dažus projektus, evaņģelizāciju, apmācības un tikšanās ar jaunajām ģimenēm.

Tad nāca jauns izaicinājums – pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvesvietu Krāslavā un jaunas draudzes dibināšana. Es sapratu, ka ģimenes tēma ir aktuāla arī Krāslavas jauniešiem. Jaunības steigai un vēlmei iepazīt pasauli var būt sekas, kuras ir jāapzinās. Ģimenes izveidošana ir izšķirošs solis abiem partneriem. Ja ģimenes pamats ir ticība Dievam, tad būs arī uzticība vienam pret otru!

Mums ir liela, laimīga ģimene, kurā izaudzinājām sešus bērnus. Divas vecākās meitas jau ir laulībā un dāvājušas mums mazmeitiņas. Mūsu bērni tika audzināti ticībā un mīlestībā. Ar dēlu audzināšanu vairāk nodarbojās tēvs, ar meitu - es. Taču vissvarīgākais ir personīgais piemērs. Es nepagurdama atkārtoju, ka tikai ar labu piemēru mēs varam mācīt un audzināt mūsu bērnus. Bērns augdams redz pozitīvu piemēru, un pieaudzis cenšas īstenot to, kas ir uzkrājies viņa zemapziņā.

- Krāslavas baptistu draudze palīdz daudziem grūtībās nonākušajiem, arī cietušajiem no karadarbības Ukrainā.

- 2022. gada martā pie mums Krāslavā ieradās pirmie karadarbības bēgļi no Ukrainas. Viņi vērsās pie draudzes pēc palīdzības, lūdza atbraukt pēc viņiem uz robežpunktu. Tur viņi gaidīja jau vairākas stundas. Tas bija agrs pavasaris, laiks bija ļoti auksts. Ģimenes ar maziem bērniem, cienījama vecuma cilvēki bija spiesti pamest savas mājas un doties pasaulē. Mēs palīdzējām ikvienam, kurš ar mums sazinājās un, pēc iespējas, sniedzām palīdzību. Bieži Vjačeslavs pats devās uz robežu, lai sagaidītu cilvēkus.

Daudzi bija zaudējuši savus tuviniekus. Mēs iepazināmies ar atraitni, kurai divi pusaudži dēli. Viņai bija tikai 36 gadi, un viņas vīrs gāja bojā šajā karā, bērni palika bez tēva. Tas ir milzīgs zaudējums. Viņi dzīvoja pie mums apmēram 2 mēnešus. Mēs sniedzām viņiem mierinājumu un cerību, lūdzāmies par viņiem un palīdzējām, cik vien varējām. Nekad neaizmirsīšu, kā pie mums ieradās jauna māmiņa ar jaundzimušo meitiņu, kura piedzima karadarbības laikā Mariupolē, pagrabā. Viņas ieradās pie mums no robežas ar tikai trīs nedēļas mazo meitiņu, kuru nosauca par Evu, kas nozīmē ''dzīvība''.  Mēs viņus uzņēmām, sniedzām atbalstu un aprūpi. Māmiņa un vecmāmiņa ļoti uztraucās, lai mazulīte nesaslimtu, jo vairākas stundas viņas bija pavadījušas aukstumā, stāvot rindā pie robežas. Paldies Dievam, viss noritēja labi.

Cilvēki pie mums brauca naktī, agri no rīta un vēlu vakarā, tiklīdz viņus izlaida cauri robežai. Mūsu draudzei ir siltas telpas, iespēja nomazgāties dušā. Brīvprātīgās draudzes māsas gatavoja siltu ēdienu, lai pabarotu nelaimē nonākušos. Daudzi no bēgļiem, kuri tagad raduši patvērumu un apmetušies uz dzīvi Krāslavā, kļuvuši par mūsu draudzes locekļiem.

Karš ir ļaunums, Dievs ir cerība un baznīca - atbalsts mūsu daudznacionālajai sabiedrībai. Mēs ar prieku palīdzam un sniedzam atbalstu ikvienam, kurš pie mums vēršas, kurš meklē ceļu pie Dieva.

- Jūs organizējat dažādas aktivitātes un labdarības projektus Krāslavas novadā. Ar ko vēl jūs nodarbojaties?

- Mūsu adrese ir Rīgas iela 112. Zīmīgs cipars – kā glābšanas dienestam. Baznīcā notiek ne tikai svētdienu Dievkalpojumi, bet arī tikšanās - lūgšanu vakari sievietēm, Bībeles studija senioriem, Alfas kurss jauniešiem, vasaras nometnes bērniem un jauniešiem Krāslavā, Sventē un arī Jūrmalā. Turklāt pie mums ierodas viesi no dažādām valstīm - Norvēģijas, Zviedrijas, Vācijas un daudzām citām, kuri stāsta par savu pieredzi, dalās iespaidos un garīga rakstura pārdomās. Svētkos bērni un arī pieaugušie saņem dāvanas.

Kristietība nav garlaicīga, tā ir daudzveidīga un ļoti piesātināta, interesanta dzīve. Esmu arī veiksmīga uzņēmēja starptautiskā tūrisma jomā, starptautiskās organizācijas MomCo (māmiņu kopiena) koordinatore Latvijā, sieviešu konferenču un izbraukumu organizatore.

- Kas dod jums spēku palīdzēt citiem?

- Tā ir ticība Dievam, Bībeles lasīšana un mana dārgā vīra Vjačeslava mīlestība un rūpes. Ļoti svarīga ir arī māmiņu kopiena, baznīca un daudz, daudz kristiešu draugu visā pasaulē. 

Mēs lūdzam Dievu, lai pie varas Latvijā nonāk cilvēki, kuriem garīgās un morālās vērtības ir svarīgākas par mantiskajām. Lai šajos cilvēkos būtu Dievbijība un sapratne, ka Dievs ir galvenais likumdevējs un Tiesnesis.

Iveta LEIKUMA un Jeļena AVSJUKEVIČA

Projektu finansē Latvijas Mediju atbalsts fonds par valsts budžeta līdzekļiem. Sadarbības projektā piedalās mediji: «Diena», «Latgales Vietējā Avīze», «Latgales Laiks», «Ezerzeme», «Vaduguns», «Rēzeknes Vēstis», radio «Alise Plus»  #SIF_MAF2025

Par  raksta saturu atbild tā autores.