Sandra, kura paspēj visur

Noskaidrojās, ka viņa dzimusi Asūnē, taču aizraušanās ar sportu lika jaunajai Sandrai doties uz Krāslavu. Mācījās 1. vidusskolā un piecus gadus apmeklēja treniņus sporta skolā, kur parādīja sevi gan kā spējīga vieglatlēte, gan arī kā slēpotāja. Taču aizraušanās ar volejbolu ņēma virsroku, arī tagad viņa turpina spēlēt Dagdas sieviešu komandā, kura piedalās daudzos Latgales turnīros, turklāt sekmīgi. Rēzekne, Ludza, Krāslava, Aglona — tās ir pastāvīgas sporta sacensību vietas, bet Dagdā volejbola (tajā skaitā pludmales) sacensības jau sen kļuvušas par tradicionālām. Pietiekami sacīt, ka Dagdas aprīļa kausa izcīņā vietējā komanda, kurā spēlē Sandra Babre, saņēma pilsētas domes nodibināto kausu. Lai sasniegtu kāroto mērķi, sieviešu komandai nācās apsteigt spēcīgas komandas, tajā skaitā trīs no Rēzeknes. Lai pastāvīgi uzturētu sportisku formu, divas reizes nedēļā Sandra cenšas apmeklēt volejbolistu treniņus. Ja, protams, iznāk, viņai taču ir arī nopietnāks vaļasprieks. Mana senā paziņa atklāti sacīja, ka skatuve tomēr ir viņas galvenais vaļasprieks. Pirms gadiem septiņiem astoņiem viņu uzaicināja ansamblī “ATB” (“Aizgājušās tūkstošgades bērni”), un tas Dagdas sekstets, kas tapa uz tūkstošgadu robežas, bija plaši pazīstams un populārs ne tikai Latgalē. Sieviešu vokālais ansamblis Solvitas Plivčas vadībā vairākus gadus sekmīgi uzstājās uz estrādes, taču mūsu dzīvē viss ir mainīgs. Izjutusi skatuves prieku, Sandra arī turpmāk nevarēja dzīvot bez dziesmas. Tā viņa atnāca uz Dagdas folkloras ansambli “Olūteņi”, kas jau bija paspējis iegūt popularitāti ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskajā mērogā. Festivāli, saieti, semināri, tautas svētki, viesbraucieni. Laikam gan Intas Viļumas savdabīgais ko-lektīvs patlaban tiek uzskatīts par vispieprasītāko un vismobilāko. Par veiksmīgākiem Sandra uzskata viesbraucienus uz Poliju un Baltkrieviju, kur Dagdas folkloras kopa pilnībā baudīja lielu panākumu mirkļus. Šķita, ka pāreja no estrādes dziesmu izpildes uz tautas melodijām ir ilgstošs un sarežģīts process, taču pēc četriem gadiem Sandra atzinās: “Jo vairāk es iepazīstu Latgales folkloras būtību, jo vairāk mani aizrauj īsta tautas māksla. Tā ir gluži kā dzīves spogulis — ar pilnu cilvēka jūtu, prieku un bēdu gammu. Dziesma, kas plūst no dvēseles dzīlēm, vienmēr saviļņos skatītāju, bet izpildītāju pienākums ir atrasties tuvāk tautas dzīvei, kas, manuprāt, mums arī izdodas. Tikai katra uzstāšanās prasa spraigu darbu mēģinājumos, ko diemžēl saprot ne visi. Ikviens koncerts — tā vienmēr ir liela atbildība, radošums necieš neīstumu. Mūsu kolektīvs — tie ir desmit domubiedri, kuri vienmēr ir gatavi pieņemt uzaicinājumu uz turieni, kur mūs ļoti gaida. Mūsdienu dzīvē ar daudzām tās problēmām taču tā pietrūkst prieka emociju...”

Pāršķirstām Sandras dzīves lappuses atpakaļ. Pēc vidējās izglītības iegūšanas Krāslavas absolvente iestājās Rīgas kooperatīvajā tehnikumā, kur saņēma tirdzniecības vadītājas diplomu. Tālāk dzīve ritēja gluži kā pēc notīm: ģimene, divi bērni un māja Dagdā, kas uzcelta pašu spēkiem. Tikai nelaime vienmēr nāk priekiem pa pēdām, un bēdu ēna nepagāja secen jaunajai ģimenei. Pirms divpadsmit gadiem Sandrai vienai nācās audzināt bērnus. Tagad vecākais, Kaspars, beidz 12. klasi. Starp citu, viņš ir skolēnu pašpārvaldes prezidents. Dēls mantoja mātes mīlestību uz skatuvi — viņš ir populārā Tautas deju ansambļa “Dagda” dalībnieks, bet 6. klases skolniece Sanita aizrāvusies ar grāmatu lasīšanu. Sandra ir laimīga par saviem bērniem, lai gan uzskata, ka sabiedriskās rūpes ļoti bieži atņēma viņai laiku mātes rūpēm par bērniem. Taču viņi vienmēr uztvēra to ar sapratni. Visi trīs kopj māju, saimniecību, sakņu dārzu un nodarbojas ar biznesu, kuru izgudroja darbīgā Sandra. Pilnībā apzinādamās tūrisma perspektīvumu Latgalē, uzņēmīgā sieviete pirms četriem gadiem sāka nomāt Dagdas ezera krastu, kur iznomā laivas un katamarānus. Piedāvājums iepatikās gan vietējiem iedzīvotājiem, gan arī tūristiem. Ūdens maršruts ir ļoti romantisks: gleznainie ezera krasti un saliņas skaistuma ziņā neatpaliek no Ežezera dabas skatiem. Laivu braucienos dodas ģimenes, mīlētāji un makšķernieki, turklāt visi gūst īstu baudu no saskarsmes ar unikālo dabu. Sandras raksturā ir ļoti nopietni izturēties pret visu, tāpēc pašlaik viņa mācās, apmeklē tūrisma seminārus, kontaktējas ar kolēģiem. Pēdējos gados nopietni aizraujas ar floristiku, kas viņai arī sagādā estētisku baudu. Arī šis amats ir pieprasīts Dagdā, kur tiek rīkoti skaisti svētki.

No saviem dzīves vērojumiem zinu, ka labam cilvēkam visur ir labi, arī pats viņš atstāj par sevi gaišas atmiņas. Sandra uzskata, ka dzīvē viņai paveicies ar darba kolektīviem: gan Dagdas tirdzniecībā, gan arī pilsētas domē, kur viņa strādā par grāmatvedi.

... Ātri aizritēja mūsu sarunai atvēlētās minūtes. Steigā velns mani dīdīja uzdot absurdu jautājumu: “Vai tev patīk uzņemt savās mājās ciemiņus?” Sandra skaļi iesmējās un teica: “Vai tad nav saprotams, ka es reti esmu mājās. It sevišķi brīvdienās — koncerti, sports un sabiedriskās rūpes, kur neiztiek bez manis. Bet, ja ierodas ciemiņi, bet draugu man ir ļoti daudz, es viņus mīļi sagaidīšu un labi pacienāšu. Man taču ir krietni palīgi — Kaspars un Sanita.”

“Par ko tu sapņo, Sandra?”

“Par Dagdā pirmo viesu māju pilsētas ezera krastā. Un lai mana trešā pludmale būtu visvairāk apmeklēta. Šovasar piedāvāšu atpūtniekiem ūdens maršrutus motorlaivā. Uzaicinu. Vai atbrauksi?”

“Noteikti atbraukšu!”

Vēl pāris vilcienu Sandras portretā. Marija Badūne, domes sekretāre: “Mūsu kolektīva labais gariņš. Viņai vienmēr ir daudz ideju, un, ja to realizēšanā rodas problēmas, Sandra vienmēr atradīs alternatīvu variantu, kas būs labāks par pirmo. Brīnos, no kurienes viņai tāda enerģija?” Astrīda Koļča, kabineta kolēģe: “Mani vienmēr pārsteidz Sandras neizsīkstošais optimisms, viņas atklātība un garīgais dāsnums. Un, protams, viņa ir profesionāle, kura pārzina mūsdienu tehnoloģijas.”

Aleksejs GONČAROVS