Kad dvēsele gavilē

Ar šādu izvēli pat pelēka ikdiena gūst to jēgu, kurā var un vajag smelties garīgos spēkus. Pacilātā noskaņojumā ir vieglāk atturēties no kārdinājuma meklēt ilu-zoru laimi svešās zemēs. Ar īpašām simpātijām izturos pret cilvēkiem, kuri palikuši uzticīgi mazajai dzimtenei. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latgale pārdzīvo ļoti grūtus laikus, bet cilvēku noskaņojums ir tāds, ka sliktāks nemaz nevar būt.

Natālija Motiļkova dzimusi Krāslavā, bet kļuvusi par savu un cienījamu cilvēku laukos. Viņa atklāti atzīstas, ka tagad vienādi komfortabli jūtas gan Krāslavā, gan Šķeltovā, taču viņai nekad prātā nepavīdēja doma doties peļņā uz ārzemēm. Kuplajā un draudzīgajā Motiļkovu ģimenē Nataša ir vecākā meita. Viņa mācījās trešajā klasē, kad vecāki nodomāja pārcelties uz pastāvīgu dzīvi laukos. Jaunā Lī-vānu māja tolaik pilnībā atrisināja sarežģīto dzīvokļa problēmu, bet kolhozs garantēja tēvam un mātei stabilu algu. Tiesa, ar laiku visi pieci bērni atstāja ģimenes ligzdu. Trīs brāļi, Aleksandrs, Sergejs un Andrejs, kuri bija pieradināti pie darba, veiksmīgi iekārtojās Rīgā. Visi viņi ir apmierināti ar augsti atalgojamu darbu privātajā gāzes firmā. Māsa Irina ar ģimeni apmetusies Dagdā, bet, lūk, Natālija dzīvo un strādā mājās. Lai netraucētu vecākiem, viņa iegādājās savu dzīvokli ciematā, kur mēs noteikti arī ielūkosimies.

Pēc vietējās astoņgadīgās skolas beigšanas Natālija iestājās Rēzeknes pedagoģiskajā skolā, kur saņēma bērnudārza audzinātājas diplomu. Pirms sešpadsmit gadiem viņas darba grāmatiņā parādījās pirmais un pagaidām vienīgais ieraksts. Pirms pāris gadiem viņa neklātienē pabeidza Daugavpils universitāti, un tagad viņas amats skan citādi: pirmsskolas skolotāja. Augstākā izglītība izdarīja patīkamus ko-riģējumus darba samaksā, un tagad Natālija ir pilnībā nodrošināta materiāli. Turklāt viņai uzticēts vēl viens ne mazāk raižpilns bāriņtiesas priekšsēdētājas amats. Atbildīgus lēmumus parasti pieņem četri cilvēki, un kolektīvais viedoklis palīdz atrast optimālus variantus vissarežģītākajās situācijās. Priekšsēdētāja skaidri zina sociālo stāvokli Šķeltovas pagastā: tās ir trīs vai četras vietējās problēmģimenes un arī vairāk nekā desmit bērnu, kuri aug audžuģimenēs. To ir rūgti apzināties, tikai apaļos bāreņus var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, pārējiem formāli ir vecāki. Bāriņtiesas locekļi cenšas sekot audžubērnu dzīvei un mācībām, kuriem laimējies iepazīt ģimenes (kaut arī ne savas) prieku. Jebkurā gadījumā dzīve audžuvecāku aizbildnībā ir labāka nekā patversmē.

Paspēt visur — tāds ir manas senās paziņas dzīves princips. Pirmsskolas grupa — tie ir 26 bērni, kas vieš nelielas cerības perspektīvai, bet ar bāriņtiesas priekšsēdētājas sarežģītajiem pienākumiem Natālija aprada praktiski gada laikā. Darbs ar bērniem, kā parādīja laiks, ir viņas aicinājums. Viņa trāpīgi atzinās: “Bet neko citu es neprotu darīt.” Te, protams, Motiļkova neteica taisnību: viņa, kā saka, ir meistare visās lietās. Natālijas hobijs jau kopš agras bērnības ir adīšana. Šo to viņa pārņēma no māmiņas, šo to iemācījās skolā. Gados, kad klājās grūti, viņa adīja arī pēc pasūtījuma, tomēr galvenokārt — sev un tuviniekiem. Viņas personīgajā garderobē ir septiņas lieliskas pašas rokām noadītas mantas, tagad beidz adīt astoto džemperi. Tiek likti lietā dažādi diegi: dzija, kokvilna, sintētika un kombinētie diegi. Izvēle pašlaik ir ļoti liela, turklāt Olgas tante no Anglijas pastāvīgi sūta aizrautīgajai krustmeitai diegus, kas apmierina jebkuru gaumi, un devīgajai mātesmāsai Natālija pateicas ar gataviem svīteriem. Tāda, lūk, Eiropas mēroga sadarbība.

Deviņdesmito gadu sākumā Natālija aizrāvās ar izšūšanu krustdūrienā, turklāt tik ļoti, ka tagad viņas dzīvoklis atgādina mazu muzeju. Sižeti ir visdažādākie: pasaku, ikdienišķie un vēl ziedi. Mājas kolekcija — tā ir daļa darbu, pārējie uzdāvināti tuviem cilvēkiem. Rokdarbniecei Motiļkovai bija pat personālizstāde, viņas izšuvumi reiz tika demonstrēti rajona konkursā.

Radošam cilvēkam nav miera. Pavisam nesen Natālija izlasīja par jaunu izšuvuma metodi — simegrāfiju. Tā ir izšūšana uz kartona ar mulinē diegiem. Pamēģināja, un tas ļoti iepatikās, viņu aizrāva izmēģinājuma ornamentu vienkāršība un izteiksmīgums. Neko nekopējot, Šķeltovas daiļamata meistare veiksmīgi improvizē par lauku tēmu. Kā pierādījums tam attēlā redzamā reprodukcija. Īsā laikā Natālija izšuva deviņus darbus, un viens ar pateicību pieņemts kā dāvana. Dvēseles dāsnums — tā arī ir viņas raksturīga īpašība.

Dziedāt Natālija sāka vēl skolā: koros, ansambļos, taču nekad viņai nav nācies izpildīt solo. Pirms desmit gadiem, ilgi nedomājot, viņa pierakstījās tolaik jau populārajā sieviešu ansamblī “Zvoņ-ņica”, no kura nešķiras arī šobaltdien. Bijis daudz koncertu pašu mājās, vieskoncertu un neaizmirstams brauciens uz Baltkrieviju. Kvinteta repertuārā ir četri desmiti dziesmu, vairākums no tām sasilda viņas izsmalcināto dvēseli, bet vismīļākā ir “Ivuška”.

Labākā atpūta — pie dabas krūts. Viņas tuvākie draugi ir Ināra un Jevģēnijs Ņikiforovi, kuri bieži aicina Natāliju uz pirti, un tādas tikšanās nepaiet bez šašlikiem. Starp citu, arī pati Nātālija ar prieku uzņem ciemiņus, parasti cienājot viņus ar firmas ēdienu — vistu “kažokā”. Daudzkārtainais cienasts ar slepenām piedevām tiek cepts cepeškrāsnī un galdā pasniegts karstā veidā ar tādu ēstgribu rosinošu garoziņu, ka mēli var norīt... Kas sakāms par dzērieniem, tad viesmīlīgā namamāte piedāvā ciemiņiem vai nu kvalitatīvu atdzesētu degvīnu, vai arī vieglu gaišo alu, kas uzlabo omu.

“Par ko tu sapņo, Natālij?” uzdodu pēdējo jautājumu: “Tagad? Vasarā domāju doties ekskursijā uz Slovākiju. Līdz šim esmu bijusi tikai Vācijā, turklāt VDR. Gribas apskatīt pasauli...”

Aleksejs GONČAROVS