Darbs svešumā, atpūta dzimtenē

Bet, kas sakāms par mūsu Latviju, tad tā turpina demonstrēt negatīvus rādītājus ekonomiskajā un sociālajā sfērā, apsteidzot pat tuvākos kaimiņus. Desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju piespiedu kārtā atstājuši dzimteni, lai meklētu cienīgu peļņu. Taču pēdējā laikā nostabilizējies viedoklis, ka arī aiz jūrām radušās grūtības, ko izraisījis naftas un gāzes cenu kāpums. Lai noskaidrotu situāciju, es uzaicināju uz sarunu Vladimiru Golubevu, kurš nu jau septiņus gadus strādā Īrijā.

Vladimirs un Jeļena ir vietējie cilvēki, divas reizes gadā viņi atpūšas un apciemo piederīgos dzimtajos Skukos. Pirms gadiem diviem mēs jau tikāmies ar Vladimiru. Pieņēmis lēmumu doties peļņā uz tālo Īriju, pirmajos gados viņš strādāja šampinjonu audzēšanā, tad iekārtojās darbā cementa un betona konstrukciju ražošanas rūpnīcā, kur apguva vairākas blakusspecialitātes. Privātajā firmā strādā pusotra simta cilvēku — vietējo un atbraucēju. Darbs ir smags: darba diena sākas plkst. 7.00 no rīta, bet beidzas plkst. 6.00 vakarā. Formāli ir divas brīvdienas nedēļā, taču bieži vien pēc uzņēmuma saimnieka lūguma nācās strādāt arī pusi sestdienas.

Pēdējos piecos gados dzīvesbiedri Golubevi dzīvoja salu valsts centrā — deviņdesmit kilometru attālumā no Dublinas. Atsevišķas mājas īrēšana ik mēnesi izmaksā 700 eiro. Tā kā Jeļenai nācās audzināt divus gadus veco dēlēnu Ēriku, ģimenes tēvam bija jārūpējas par ģimenes budžetu. Dzīvesbiedri pastāvīgi izmantoja atvaļinājumu braucieniem uz mājām, atpūšoties Robežnieku pagastā divas nedēļas ziemā un divas — vasarā. Interesanti ir tas, ka tālajā ceļā Golubevi dodas ar personīgo automašīnu. Vladimirs atklāti atzinās, ka viņam sagādā prieku atgriezties mājās ar prāmi un pie stūres, šķērsojot tādas valstis kā Anglija, Holande, Vācija, Polija un Lietuva. Atkalredzēšanās ar dzimteni vienmēr dod jaunus spēkus un sagādā patīkamas emocijas.

Uz manu jautājumu par nodarbinātības problēmu saasināšanos Rietumos Vladimirs atbildēja: “Jā, patiešām pēdējā laikā nopietnas grūtības izjūt sīkas celtniecības firmas, tāpēc arī strādnieki tiek atlaisti. Klīst valodas, ka viesstrādnieki sākuši atgriezties mājās, jo atrast jaunu darbu kļuvis daudz sarežģītāk.” Uzņēmumam, kur strādā Vladimirs, ir stabili pasūtījumi, un fi-nanšu problēmu pagaidām nebija. Vēl jo vairāk tāpēc, ka visi strādā legāli un godīgi maksā nodokļus. Tāpēc Golubevi noskaņoti strādāt Īrijā arī turpmāk, kamēr tas ir izdevīgi ģimenei. Vladimirs neizslēdz, ka arī Latvijā var atrast piemērotu dzīves un pieklājīgas peļņas vietu, bet, kā saka, kam labi klājas, tam labums vairs nav jāmeklē. Tāpēc ģimene drīzumā atgriezīsies tajā valstī, kur dzīves apstākļi ir pilnīgi normāli.

Vladimirs saka, ka daudzi no atbraucējiem izmanto iespēju pirkt dzīvokli kredītā. Tikai pēdējā laikā Īrijā kļuvis nestabili: cenas mainās ik mēnesi. Kas sakāms par Golubevu nākotni, tad Vladimirs uzskata, ka laiks ieteiks optimālo variantu.

Protams, mūsu īsajā sarunā mēs apspriedām arī kāpjošo cenu tēmu. Pēdējā gadā viņu vienkārši šokēja pirmās nepieciešamības preču cenu un Latgales provincē dzīvojošo cilvēku salīdzinoši zemā dzīves līmeņa attiecība. Maizes un cukura cenas Latvijā jau ir tādas pašas kā Īrijā, taču piena un gaļas produkti tur maksā dārgāk. Arī benzīna cenas Īrijā ir augstākas — 1,4 eiro par litru, taču sakarā ar lielo starpību izpeļņas ziņā tas nav īpaši jūtams.

Pirms četriem gadiem dzīvesbiedri Golubevi vasaras atpūtas laikā apmeklēja Jūrmalu, tagad plāno aizbraukt uz Rīgu. Tikšanās ar dzimteni, draugiem un radiem allaž ir patīkama.

Aleksejs GONČAROVS