Ģimenes vaļasprieks

Juris un Zoja Vanagi ir mani senie paziņas. Ģimenes pāris ar makšķerēm cenšas nepalaist garām nevienas sacensības, turklāt ne tikai rajona mēroga. Lieliski atceros, kā Vanagu komanda ar radu atbalstu guva spīdošu uzvaru arī reģionālajās sacensībās uz Šķaunes ezera ledus. Uzvarētāju trijotne toreiz atgriezās no Ludzas rajona ar balvām, kuru vērtība pārsniedza 500 latu!

Maldās tas, kurš domā, ka sporta makšķerēšana ir ienesīgs bizness. Es gan zinu, cik daudz makšķernieki un spiningotāji tērē mūsdienīgi rīku iegādei. Labs voblers pašlaik maksā no 6 līdz 10 latiem, bet pītas makšķerauklas — divas reizes dārgāk! Nesen man bija izdevība paturēt rokās moderno trīs metrus garu Amerikas ražojuma spininga rīku, par kuru mans paziņa neskopojās izlikt 170 latu. Copmaņi, kuri tagad vienprātīgi pārslēgušies uz Daugavu, ievēro galveno noteikumu: “Nekādus Ķīnas ražojumus! Lai gan makšķerauklas plēš un makšķerrīkus lauž nevis līdakas un sami (tiem nav roku), bet gan nemākulīgi makšķernieki. Taču makšķerrīku izturība ir galvenais faktors. Ir sāpīgi, ja ilgi gaidi, kad uzķersies upes vai ezera monstrs, un, lūk, visbeidzot tas notiek. Bieži gadās, ka pēc kāda laika cīņa beidzas ar zivs uzvaru. Norāvusies trofeja lēto rīku dēļ copmanim pilnībā laupa taupītgribu. Un cik var rādīt ar rokām, kāda bija norāvusies zivs.

Taču atgriezīsimies pie mūsu galvenās tēmas. Tad, lūk, pastāvīgi tiekoties ar dzīvesbiedriem Vanagiem, aizvien neiznāca laika aprunāties. Bija gadījums, kad Līgonaktī mēs tikāmies krastā, kur plaužu ķērāju bija ka biezs. Toreiz Zoja izrādīja cēlsirdību un atļāva man aizņemt krasta daļu, kur tiešām varēja cerēt ne tikai uz plaužu, bet arī samēnu copi. Rītausmā patiešām sāka ķerties, taču toreiz neatlika laika sarunai.

Aizritēja gadi, un jau zelta rudenī mēs tikāmies atkal. Tas svētdienas vakars atgādināja atvasaru. Absolūts bezvējš — sliktas copes vēstnesis, bet vai nosēdēsi mājās... Es bez mitas vicināju spiningu un pēkšņi ieraudzīju, ka manā vietā parādījās viņš un viņa. Patiešām Vanagu pāris! Tagad es atļāvu Zojai un Jurim iekārtoties labākajā krasta vietā, kur viņi izlika savu bagāžu, ko nevarēja nosaukt par mazu: pamatīgi makšķeru krājumi, mugursoma, kastes. Saule slīdēja uz rietu, tāpēc es netraucēju makšķerniekiem sagatavoties copei. Tikai pēc tam, kad makšķerkāti tika novietoti uz paliktņiem, bet auklām piekarināti zvārgulīši, es vērsos pie copmaņiem. Uzmetot skatienu, redzēju, kā Zoja meistarīgi uzdūra uz āķa lielas naktsliekas, kas ir labākais cienasts plaužiem un samiem.

Sarunas gaitā pēkšņi noskaidrojās, ka kādu reizi tieši šajā vietā lieliski ķērās samēni, paspēj tikai vicināt. Katru otro nācās palaist brīvībā mazo izmēru dēļ, taču vienā vakarā, saulei rietot, ķeselē atradās seši brangi samēni. Šoreiz zvārgulīši spītīgi klusēja, nenovēršot mūsu uzmanību no sarunas.

Vanagu uzvārds liecina pats par sevi: Jura bērnība un jaunība pagāja Sīvera krastā. Zoja dzimusi Vaivodos, viņas makšķerēšanas karjera sākās Belojes un Dol-gores ezera krastā. Kā saka, copmanis copmani pazīst no tālienes.... Nojaušu, ka kopīgajam vaļaspriekam te bija zināma loma. Zoja pasūrojās: pēdējā laikā viņai grūti ir izrauties uz copi, jo dēlēnam Viktoram nepilni divi gadiņi. Otra problēma ir tāda, ka dzīvesbiedriem Vanagiem nav sava transporta, taču ir saprotoši radi un draugi. Lūk, arī tajā zelta rudens dienā viņi atrada iespēju atbraukt ar auto uz šo kluso vietiņu.

Katram copmanim ir savs rekordu saraksts. Juris lepojas ar piecus kilogramus smagu līdaku un trīs kilogramus smagu zandartu. Uzskatot sevi par pieredzējušu plaužu ķērāju, viņš godīgi atzīstas: vislielākā trofeja bija 2,2 kilogrami. Pagaidām neveicas, taču, kā saka, viss vēl priekšā. Viņa dzīvesbiedres galvenais lepnums — pirms gada noķertā kilogramu smagā savvaļas karpa, kas mūsu pusē ir ļoti reta zivs. Savvaļas karpu pievilināja kārotā ēsma uz fidera rīka āķa. Zoja lieliski prot gatavot zivīm delikateses, kuru galvenā komponente ir grūbas. No visām dzīvām ēsmām priekšroku dod sarkanajiem tārpiem vai lielām naktssliekām. Viņa ir viena no tām retajām sievietēm, kuras nebiedē nedz sals, nedz putenis. Savu vislielāko divus kilogramus smago plaudi viņa noķēra ziemā, no ledus. Pats par sevi saprotams, ka Zoja gada sākumā nepalaida garām ziemas makšķerēšanas sacensības uz Zirgezera ledus, kur kļuva par laik-raksta “Ezerzeme” gada abonementa ieguvēju. Viņai gadījies uzvarēt arī populārajās vasaras sacensībās “Daugava — Krāslava”, kur ir ļoti nopietna konkurence.

Pēdējais, ko gribu pateikt: Zoja ir teicama saimniece, viņa lieliski prot gatavot zivju ēdienus. Kad viņa sāka stāstīt par cepeškrāsnī ceptu samēnu, man siekalas saskrēja mutē un sāku taisīties mājās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka klusais riets nesolīja veiksmi arī maniem kompanjoniem. Šādas neveiksmes mēs uztveram mierīgi: prieks no kontaktēšanās ar dabu nemaz nav sliktāks par lielu trofeju.

Aleksejs GONČAROVS