Ar labu vārdu!

“Dzīvē visādi gadās: kādam sliktāk gājis, kādam — labāk, bet par katru pagasta iedzīvotāju, kuru mēs sveicam dzīves nozīmīgajā jubilejā, var pateikt labus vārdus, katrs devis kādu kripatiņu savas valsts attīstībai un uzplaukumam,” uzsver Robežnieku pagasta pašvaldības priekšsēdētāja Ērika Gabrusāne un tūlīt nāk klajā ar negaidītu piedāvājumu. Pēc minūtes esam ceļā uz Mečeslavas Medzjutas mājām, kura nudien nebija gaidījusi, ka reizē ar pagasta pašvaldības priekšsēdētāju Ēriku Gabrusāni viņu apciemos arī rajona laikraksta “Ezerzeme” žurnālists. Tā kā priekšsēdētājas piedāvājums braukt līdzi un būt klāt jubilāres sumināšanas brīdī arī bija negaidīts, tad šim rakstam nav ilustrācijas, lai gan Mečeslavas fotogrāfija avīzes numuru nudien darītu tikai krāšņāku — pensionāre mūs sagaidīja mundra, smaidīga un, neskatoties uz gadu nastu, viņa izskatās vienkārši lieliski! Vēlāk uzzinu, ka jubilārei ir aktīvs dzīvesveids, piemēram, viņa katru svētdienu ar velosipēdu brauc uz baznīcu dziedāt korī.

Jubilārei Ērika novēlēja sapņu piepildījumu, mazliet vairāk laimes nekā iepriekš bijis, stipru jo stipru veselību, kā arī pasniedza ziedus ar vārdiem: “Visskaistākie ziedi visi lai pieder tev!”

Līdzko priekšsēdētāja bija izpildījusi savu misiju, Mečeslava mūs aicināja pie galda, nepieņemot nekādus iebildumus par steigu un nevaļu. Galdā tika celts tradicionālais lauku cienasts, mielasta laikā dažas minūtes saimniece veltīja atbildēm uz žurnālista jautājumiem. Jubilārei ir kāds talants, kuru pati noklusē, bet vienā teikumā visu izstāsta pagasta priekšsēdētāja: “Savulaik viņa gāja no mājas uz māju klāt svinību galdus! Bija ļoti pieprasīta saimniece!” Vēlāk, jau dodoties projām, ārā pie mājas ieraudzīju pašdarinātu siera siešanas ierīci, kurā gatavojās dzeltens ritulis — redz, garšīgi sieri arī ir jubilāres kulinārās meistarības apliecinājums.

Izrādās jubilāre ir vietējā iedzīvotāja — viņas dzimtā puse ir Suhorukova kilometru aiz Nauļāniem. Izglītojusies Asūnes septiņgadīgajā skolā, tāpēc labi zina un tur augstā cieņā latviešu valodu, ar ko neslēpti lepojas. Sarunas laikā atskan negaidīts tālruņa zvans, kas ļauj pārliecināties par šo vārdu patiesumu. Var noprast, ka zvanītāja savu apsveikumu iesāk krieviski, bet Mečeslavas sirsnīgā balss viņu tūdaļ aptur: “Visi mani šodien apsveic tikai latviski! Labi jau labi — var arī poliski!”

Mečeslavas dzīvesstāstā nav īpaši izceļamu epizožu — viņa pieskaitāma pie vienkāršajiem darbarūķiem, kuri savā mūžā strādāja, strādāja un strādāja. Čakli, daudz un godprātīgi veicot savus pienākumus. Slauca govis, tirgoja veikalā, par kontrolasistenti un jau Latvijas brīvvalsts laikā pasniedza bērniem skolā ticības mācību, līdz nācās aiziet no darba sakarā ar to, ka skolotājiem tika uzstādīta stingra prasība iegūt pedagoģisko izglītību. Tagad Mečeslava turpina mācīt bērnus baznīcā, lai viņi apgūtu ticības pamatus (katehēzi) un tiktu pielaisti pie Pirmās svētās komūnijas.

Visilgāk — 17 gadus — Mečeslava strādājusi par kontrolasistenti kolhozā. Profesionālām studijām augstskolā laika neatlika, Mečeslavas izglītība šajā jomā balstās uz dažādu kursu apmeklēšanu. Tagadējā pašvaldības priekšsēdētaja Ērika savulaik bijusi kolhoza galvenā zootehniķe un atceras, ka vispār bijuši četri kontrolasistenti. Kolhozā izglītības dokumenti, var sacīt, bija otršķirīgi, pirmajā vietā — labi izpildīts darbs, par ko Mečeslavu var tikai uzslavēt arī pēc tik daudziem gadiem. Līdzīgi, kā viņas dzīvesbiedru Vladislavu, kurš gan govis ir ganījis, gan par mehanizatoru strādājis.

Mečeslava un Vladislavs apprecējās tagad šķietami tālajā 1961. gadā, abi ir apņēmības pilni pēc trim gadiem nosvinēt zelta kāzas. Savu darba un dzimtās vietas mīlestību vecāki nez kādā veidā pamanījušies iepotēt arī saviem bērniem, kuri palikuši Robežniekos.

Dēls Mihails savulaik pabeidza Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, ieguva inženiera-mehāniķa specialitāti. Kad Robežniekos veidoja robežsardzes nodaļu, aizgāja robežsargos. Saimniecību netur, iztikai pietiek algas, arī dzīvesbiedre strādā.

Meita Vija izvēlējās skolotājas arodu un pēc papildus studijām ir sporta skolotāja Robežnieku pamatskolā. Pirms tam tajā pašā Daugavpils universitātē kļuva par jaunāko klašu skolotāju. Meitas ģimenē ir četri bērni, divi no viņiem jau izveidojuši savas ģimenes, kurās katrā pa bērnam. Līdz ar to Mečeslava un Vladislavs tika iecelti vecvecmāmiņas un vecvectētiņa godā. Protams, vecvecāki sevi uzskata par ļoti laimīgiem, jo bērni un mazbērni dzīvo tepat blakus, ir visai bieži ciemiņi Mečeslavas un Vladislava mājās. Tās sajūtas nav ne izstāstāmas, ne aprakstāmas, kad ir uz ko paļauties vecumdienās.

Arī šobaltdien pensionāri tur govi, teļu, cūkas, vistas. Lopus viņi turējuši vienmēr, citu dzīvi pat iedomāties grūti. Ir arī zeme, kurā stāda kartupeļus, nedaudz audzē arī graudaugus pašu lopiem. Gadiem ritot, pašiem ar visu tikt galā pagrūti, jo vairāk tāpēc, ka dzīvesbiedrs nopietnu veselības problēmu dēļ kļuva par invalīdu. Taču palīgā nākuši kaimiņi, kā arī pašu bērni.

Mečeslava: “Šogad biežāk meita palīdz saimniekot, kurai pašai mājās piecas govis. Viņa pati apgalvo, ka šeit nogurst vairāk: ”Oi, mamma, tev gan daudz spēka vajag, kamēr visus darbus apdari! Man ar piecām govīm tad sanāk mazāk darba: izslaucu, pienu saleju un viss!”. Skaidrs, ka jaunie iesaistījušies projektos, uzbūvējuši piena māju. Protams, viņi paspēj izdarīt vairāk un ātrāk nekā mēs, pa vecam saimniekojot. Ja jaunībā ar nepacietību gaidi katru nākamo dzimšanas dienu, tad tagad gadu nodzīvo, un paldies Dievam — dzīvojam tālāk. Gadi skrien tik ātri, ka pat nepamani, pa kuru laiku nākamais klāt!”

Tāda, lūk, patīkama lauku sieviete, kurai dzīve ir noteikti izdevusies. Nekļūdīgi būs sacīts, ka viņas laime ir otrajā pusītē, bērnos un ticībā Dievam. Šajā rudenīgajā dienā viņas mājās ienāks vēl viens stariņš sirds siltuma — laikraksts “Ezerzeme” pievienojas jau izskanējušajiem apsveikumiem dzīves jubilejā un sagādās nedaudz prieka ar šo rakstu. Ir patīkami, ja tevi kāds atceras ar labu vārdu!

Juris ROGA