Ikdienas aina

Izrādās, lielāko daļu no Ls 200000 (valsts dotācija novadu veidojošo pašvaldību infrastruktūras attīstībai) pašvaldība plāno apgūt nākamgad, šogad izlietos tikai Ls 22000, jo steidzami jāpērk transports bērnu vešanai uz skolu. No ceļa redzams, ka kāds turīgāks pagasta zemnieks ir nopircis jaunu kalti un ievietojis to vecajā ēkā, uzbūvējot jaunu un augstāku jumtu, jo citādi tas agregāts negāja iekšā.

Starp citu, pagastā ir skaisti iekoptas sētas, to saimniekus pašvaldība atzīmē un stimulē lauk-saimnieku ballē. Par pagasta budžeta līdzekļiem ir pamatīgi izremontēts un tiek gatavots sertifikācijai Piedrujas feldšeru vecmāšu punkts.

Pašvaldības vispārizglītojošajā pamatskolā ir jauna skolas direktora pienākumu izpildītāja Ludmila Paņko, par kuru jau pastāstījām saviem lasītājiem 14. oktobra laikrakstā “Ezerzeme”. Pamazām rit remonti katoļu un pareizticīgo dievnamā, kurus draudzēm finansēt ir ļoti sarežģīti, jo tās te nelielas. Agrāk, kad robežas ar Baltkrieviju nebija, dievnamos bija pilns tautas, tagad katoļu un pareizticīgo baznīcas pildās tikai ar vietējiem ļaudīm, kuru nav daudz.

Piedrujas pagasta pašvaldības dzimtsarakstu nodaļā jau kuro gadu ir zemi dzimstības un augsti mirstības rādītāji, kas tikai vairo nolemtības sajūtu kādreiz plauk-stošajā Piedrujas vidē. Šogad šeit jau nomiruši 17 cilvēki, vienubrīd — vairākas bēres nedēļā. Gads nav beidzies, bet jau palikušas trīs tukšas mājas.

Pagastā praktiski nav kam dibināt jaunas ģimenes, jo jaunā paaudze jebkuriem ceļiem laužas projām uz pilsētām. Šogad pasaulē nākuši trīs jaundzimušie. Aleksandra un Santa vairs nav simtprocentīgas piedrujietes, jo vecāki Piedrujā ir tikai deklarējuši dzīvesvietu, bet faktiski dzīvo pilsētā. Bērna dzimšanas 100 latu pabalstu pašvaldība gan piešķir visu jaundzimušo vecākiem, kuri deklarēti tās teritorijā. Reāli tikai viens no trim — Genādijs — ir simtprocentīgi savējais, kurš papildināja pagasta teritorijā dzīvojošo Veličko ģimeni. Jā, jā, tieši to pašu, kuras galva bezmaz pusmūžu nodzīvoja bez elektrības! Septiņus gadus — vecāku mājā Marku ciemā un divpadsmit — viensētā “Melnzemes”, kur kopā ar dzīvesbiedri Tatjanu pirms vairākiem gadiem sāka saimniekot no nulles un izvērsa savu saimniecību. Tikai pateicoties daudzu labu cilvēku kopīgām pūlēm, pirms pāris gadiem ģimene tika pie elektrības un visi trīs viņu bērni — Pēteris, Anna un Genādijs — nu var augt civilizētākā vidē.

Starp citu, Piedrujā ir vēl kāda ģimene, kuras mājās arvien nav elektrības. Varbūt turp arī aizbrauktu kāds Saeimas deputāts, lai visu apskatītu savām acīm un ieskaidrotu citiem Rīgā, ka Latgalē arvien ir mājas, kurās cilvēki spiesti gadiem ilgi dzīvot tumsā.

Juris ROGA