Ar īpašu prieku es rakstu par pazīstamiem cilvēkiem. Šajā gadījumā nepieciešams precizējums: jubilejas publikācijas varoni lieliski pazīstu divās paaudzēs. Viņa tēvs Pēteris Maslovs bija mans fizkultūras skolotājs, un tolaik Krāslavā sports bija ļoti iecienīts. Labi atceros: lai pacilātu stieni sporta zālē, nācās gaidīt rindā, nebija vienkārši pierakstīties vieglatlētikas un vingrošanas sekcijā. Arī manas jaunības gados vēl īpašā cieņā bija basketbols un futbols, bet atbildīgas spēles pulcināja daudz līdzjutēju. Vecāko klašu audzēkņi ar sevišķu lepnumu nēsāja nozīmītes, kas apliecināja sasniegumus sportā. Akūta bija transporta problēma, kas netraucēja sporta komandām pastāvīgi izbraukt uz Latgales pilsētām, arī uz galvaspilsētu.
... Ātri aizritēja gadi, un kaut kā neticas, ka Ivans Maslovs sasniedzis to vecuma robežu, kuru pieņemts dēvēt par pirmspensijas. Nebija viegli pierunāt šo aizņemto cilvēku atlicināt stundiņu laika. Lūk, Krāslavas Bērnu sociālās rehabilitācijas centra “Mūsmājas” vadītāja tikai vienas dienas apraksts.
... No rīta direktors apstaigāja “savus īpašumus”, noklausījās nakts auklīšu ziņojumus, uzmanīgi izpētīja aizpildītās notikumu lapas par diennakti, parakstīja dokumentus. Tad kopā ar grāmatvedi un kasieri devās uz banku, lai saņemtu “kabatas naudu” audzēkņiem. Iegriezās pie sociālā dienesta koordinētājas Olgas Muštavinskas, lai aktualizētu jautājumu par kopīgo braucienu uz apspriedi Rīgā. Dienas pirmajā pusē vēl gaidīja nepatīkama tikšanās policijā sakarā ar četrpadsmitgadīga tiesībpārkāpēja problēmu. Starp citu, parasta lieta, tāpat kā policistu vizītes patversmē.
Pa stundām ir izplānota arī dienas otrā puse: parastais brauciens uz Daugavpils psihoneiroloģisko slimnīcu, uz kurieni direktors kopā ar medmāsu Olgu Karpovu taisījās vest uz izmeklēšanu divus audzēkņus. Atgriežoties pilnībā varēja gaidīt neparedzēti darbi — reta diena paiet bez atgadījumiem...
Es pateicos Ivanam par to, ka, būdams ļoti aizņemts, viņš tomēr izrādīja cieņu laikrakstam “Ezerzeme”, vēl jo vairāk tāpēc, ka pārcelt tikšanos nebija nozīmes — par apaļo notikumu es tāpat uzzināju ar nelielu nokavēšanos. Nepilna stunda laika, ieslēgts hronometrs... Vārdu sakot, kā tas raksturīgi sportistiem. Neliela ekskursija tuvā un tālā pagātnē. Krāslavas 2. vidusskolas 1966. gada absolvents. Kopš bērnības aizrāvās ar sportu. Vecākajās klasēs Ivans Maslovs kļuva pazīstams republikā: izcīnīja Latvijas balvas trīssoļlēkšanā un ziemas sprintā. Tālākā ceļa izvēle viņam nesagādāja šaubas — pēc skolas beigšanas, aizvietojot tēvu, sāka vadīt vieglatlētikas sekciju. Tikai pēc gada pilnīgi apzināti iestājās Latvijas fiziskās kultūras institūtā. Klātienes studijas savienoja ar trenera darbu institūtā un ražošanas apvienībā “Alfa”. Studenta dzīve nekad nebija viegla un pārtikusi, tāpēc reizēm nācās piepelnīties, strādājot dažādus darbus.
Pirmais norīkojums pēc augstskolas beigšanas bija Krāslavas sporta skola. Iesaukums armijā, un viens gads pagāja, sēžot radiotehnisko daļu bunkuros. Kopā ar viņu dienas līdz demobilizēšanai skaitīja vēl sešpadsmit Latvijas augstskolu absolventu — tādi bija laiki... Atkal gaidīja trenera darbs dzimtajā pilsētā un neaizmirstamais 1975. gads, kad apprecējās. Tālāk sekoja trīs darba gadi par treneri pasniedzēju Daugavpils karaskolā. Viss tiek iepazīts salīdzinot — mājās labāk. Katrs treneris izjūt lepnumu par talantīgiem audzēkņiem. Mans sarunbiedrs tūdaļ nosauca uzvārdus: sporta meistari Jānis Bonders, Nikolajs Jakuņins, vairākkārtējais Latvijas balvu ieguvējs trīssoļlēkšanā Aleksandrs Andrejevs, vēl Andris Tuziks, Pāvels Šlikovs, Andrejs Galuščaks — republikāniskās vieglatlētu izlases komandas čempioni, balvu ieguvēji un dalībnieki.
Tālāk sekoja trenera un skolotāja darba savienošana krievu skolā, kur Ivans Maslovs vadīja sporta klases. Kad sākās demokrātisko pārmaiņu laiks, Krāslavas 2. vidusskolas pedagogu kolektīvs ievēlēja fizkultūras skolotāju par savu direktoru. Pēc krievu skolu apvienošanas Ivans Maslovs, uzvarējis sešu pretendentu konkursā uz vakanto vietu, kļuva par BSRC “Mūsmājas” vadītāju. Kopš tā laika pagājis desmit gadu...
— Kur direktora darbs ir vieglāks? — mans pirmais jautājums jubilāram.
— Protams, skolā, kur ir konkrēts mērķis — topošās paaudzes audzināšana. Sociālais centrs — pilnīgi cita specifika. Citas prioritātes: parasti novārtā pamesto bērnu sociālā aizsardzība un veselība. Bieži vien nākas ieaudzināt elementārās sadzīves iemaņas: bija arī tādi zēni un meitenes, kuri nekad dzīvē nav turējuši rokā dakšiņu. Ne jau no labas dzīves patversmē radās termins “sviestmaižu bērni”. Jā, diemžēl vairākumam mūsu iemītnieku tā sauktajās ģimenēs nācās samierināties ar vienmēr piedzērušos vecāku... ēdiena paliekām. Skaidrs, ka arī audzināšana un apmācība ir galvenās funkcijas, kas viegli nedodas. Tiesa, ir iepriecinoši izņēmumi, kad aptuveni trešā daļa mūsu audzēkņu, sekmīgi pabeiguši skolas, iestājas koledžās un augstākajās mācību iestādēs.
Pēdējā laika problēma ir tāda, ka aizbildņi un audžuģimenes sūta atpakaļ uz patversmi bērnus, jo jaunie vecāki nespēj tikt galā ar viņiem. Bieži vien tādi bērni atgriežas savā sociālās rehabilitācijas centrā ne tikai ar kriminālu biogrāfiju, bet arī ar psihisku slimību diagnozi — iedzimtība liek sevi manīt. Viegla garīgā atpalicība ir parasta parādība. Provinciālas dzīves grūtības uzliek savu zīmogu patversmes bērniem, kuri ļoti viegli pārņem pieaugušo kaitīgos paradumus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Krāslavā nav mazums “labu” tantiņu un onkuļu, kuri bez liekām ceremonijām palīdzēs nepilngadīgajiem nopirkt aizliegto alu un cigaretes, turklāt vēl paņems no bērniem savu tiesu par pakalpojuma sniegšanu. Tā nav tikai rajona mēroga problēma, lieta nonākusi tiktāl, ka radusies nepieciešamība pēc slēgtā tipa iestādēm — kaut kam vidējam starp patversmi un koloniju. Tikai tagad sākušās publiskās diskusijas par šo aktuālo tēmu.
— Pastāstiet par sociālās rehabilitācijas centra kolektīvu šodien?
— Tie ir profesionāļi, kuri zina savu darbu. Astoņi audzinātāji, astoņas auklītes, plus sociālais darbinieks, pedagogs, sertificēts psihologs un, protams, apkalpojošais personāls. Sagatavoti cilvēki, ar atbildības izjūtu, taču neslēpšu, ka gandrīz katram no viņiem nācies satapties ar vardarbību no... bērnu puses. Sarežģīts kontingents: vieni patversmē atrodas gadu, bet vēlāk viņi biežāk nonāk pie aizbildņiem nekā atgriežas pie saviem bioloģiskajiem vecākiem. Citi dzīvo pie mums, kamēr iegūst izglītību, bieži vien līdz 18 gadu vecumam.
Manuprāt, nelabvēlīgā situācija, kas izveidojusies, ne tikai rada spriedzi sabiedrībā, bet arī liecina par to, ka sociālo dienestu darbs uz vietām neatbilst Eiropas prasībām. Problēma ne tik lielā mērā izskaidrojama ar to, ka nepietiek speciālistu, cik ar naudas līdzekļu trūkumu. Ideālā gadījumā ar pietiekamu finansējumu var un vajag par visām nelabvēlīgām ģimenēm apstiprināt atbildīgus sociālos darbiniekus. Ja tas tā būtu, mūsu patversme spētu samazināt funkcijas līdz pagaidu punktam, uzturot bāreņus, vecākiem dzīviem esot, līdz pusgadam.
Vai tad tas nav smieklīgi, ka aizbildnis saņem no valsts tikai 70 latu bērna uzturēšanai ... Un tas pašreizējo augsto cenu un apmācības dārdzības apstākļos! Šī žēlastības dāvana jāpalielina vismaz četras reizes, tad var cerēt uz pilnīgi citu rezultātu. Tikai tādos apstākļos valsts var paaugstināt prasības aizbildņiem, pārbaudītāju lomu uzņemoties pašvaldību bāriņtiesu un sociālo dienestu darbiniekiem. Turpretim pagaidām, lai varētu kaut kā savilkt galus kopā, vairākums aizbildņu ir spiesti meklēt pamatdarbu, kas apgrūtina audžubērnu audzināšanas procesu ģimenē.
— Vai sociālajam centram ir perspektīva?
— Kur lai liek bērnus, ja to skaits aug un ar katru gadu viņi sagādā arvien vairāk problēmu? Savā direktora darba gaitu sākumā intervijā “Ezerzemei” es sniedzu satraucošu prognozi, kas attaisnojās. Pirms gadiem desmit rajonā bija 1100 bērnu no nelabvēlīgām ģimenēm, tagad šis skaits palielinājies. Briesmīgi ir kas cits: mēs esam sastapušies ar bērnu intelekta krasu pazemināšanos, kas liecina par progresējošu degradācijas procesu. Bet tas var radīt bīstamas sociālā rakstura problēmas, kas apdraud sabiedrību. Atceros, vēl pirms gadiem pieciem bija pilnīgi cits klimats, turpretim tagad tiesībsargājošo orgānu darbinieki gandrīz katru dienu ierodas patversmē.
Radās paradokss: personāls paaugstina profesionālās izglītības līmeni, bet tajā pašā laikā audzēkņu intelekts pazeminās. Vairākums mūsu iemītnieku mācās korekcijas klasēs — tas ir vēl viens apstiprinājums mūsu bažām.
— Mēs pavisam novirzījāmies no jubilejas tēmas. Saprotu: kas kuram sāp, tas par to arī runā. Bet kā ir ģimeni, vaļasprieku?
— Šajā ziņā viss ir normāli. Tatjana turpina strādāt medicīnā, dēls Andrejs iekārtojies darbā Rīgā, viņš strādā drošības policijā. Mans vaļasprieks? Daba, visu atvaļinājumu pavadīju mežā, kas gan dziedē, gan nomierina. Pats zini, kāds ir mans darbs. Lūk, arī vakar paelpoju svaigu gaisu un kļuva vieglāk...
Nobeigumā uzklausīsim Krāslavas rajona padomes sociālā darba koordinētājas Olgas Muštavinskas viedokli: “Ivans Maslovs? Tas ir godavīrs, uz kura balstās labestības pasaule. Disciplīna, iekšējā organizētība, atbildība — tas tiešām raksturīgs viņam. Un galvenais: viņš nekad personīgās intereses nestādīja augstāk par sabiedriskajām un nebaidījās uzņemties atbildību par novārtā atstātajiem bērniem.
Izmantojot gadījumu, no visas sirds apsveicu jubilāru. Paliec vienmēr tāds, Ivan, un saudzē sevi! Tādi cilvēki mums ir ļoti vajadzīgi!
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
.jpg)
