Ceļš uz atzinību

Tikai neatceros, lai šādas sūdzības redakcija saņemtu no Izvaltas pagasta. Tieši pretēji, pašvaldība nu jau trešo reizi uzvar Latvijas vissakoptāko pagastu konkursā, turklāt nominācijā “Ceļi un ielas”. Neviļus rodas jautājums: bet kā tas izdodas pagasta padomei, kuru vada Juris Japiņš? Šī publikācija ir mēģinājums uzzināt lauku ceļu priekšzīmīgās uzturēšanas noslēpumu. Laikam tāpēc šajā pusē neizmirst viensētas un nav vērojama laucinieku masveida bēgšana uz pilsētām vai tālām zemēm.

Izvaltai paveicies tajā ziņā, ka tās teritorijā savu darbu veic firma “Drabis”, kas specializējas ceļu būves materiālu ražošanā un pakalpojumu sniegšanā vietējās nozīmes satiksmes ceļu uzturēšanai. Šajā sabiedrībā ar ierobežotu atbildību strādā mehāniķis ar diplomu Ēvalds Suveizda. Bija laiks, kad pagasta vadītājs nežēloja spēkus, lai pierunātu ļoti vajadzīgo cilvēku balotēties pašvaldībā, bet, kad mērķis bija sasniegts, vēlētāji vienprātīgi nobalsoja par saimniecisko novadnieku. Kad es gatavoju šo rakstu, par deputātu ceļu strādnieku Juris Japiņš izteicās īsi: “Īsts Latgales un Izvaltas patriots. Ceļu uzturēšana ir ļoti dārgs darbs, bet firma “Drabis”, pildot pagasta pasūtījumus, strādā tik efektīvi, ka neviens santīms netiek laists vējā. Grants karjers atrodas blakus, arī ceļu būves tehnika tepat līdzās, darbuzņēmējs ir atbildīgs, uzvar pagasta konkursos bez jebkādām pretenzijām. Un vēl Ēvalda Suveizdas sirsnīgā vēlēšanās būt deputātam nevis vārdos, bet gan darbos. Visi šie faktori palīdz mums uzturēt ceļus pienācīgā kārtībā.”

Objektīvu iemeslu dēļ Ēvalds Suveizda nevarēja ierasties Daugavpilī, kur notika Latvijas konkursa laureātu svinīgā apbalvo-šana, lai gan zināja, ka viņš ir uzvarētājs personīgajā nominācijā — par atbildīgu attieksmi pret ceļu uzturēšanu. Tāpēc tad, kad karjerā parādījās pagasta padomes priekšsēdētājs Juris Japiņš un tautas nama vadītāja Anastasija Platace, Ēvalds nemaz nebija pārsteigts, bet viņa seja atplauka smaidā. Nav nelaime, ka apbalvošana notika lietū, svarīgāks bija no sirds teikto pateicības vārdu siltums. Saprotot, ka tādā situācijā no korespondenta netikt vaļā, Ēvalds, paskatījies pulkstenī, stingri sacīja: “Tikai desmit minūtes.” Bet par mūsu īsās sarunas vietu kļuva daudz pieredzējušā džipa salons. Vizītkarte ļoti parasta. Vietējais, pabeidzis Izvaltas skolu, vēlāk Višķu sovhoztehnikumu. Mehāniķa karjeru sācis Daugavpilī, bet, kad iestājās mērnieku laiki, atgriezās uz mantojamās zemes un nemaz nenožēlo, ka kļuvis par zemnieku saimniecības īpašnieku. Pretēji sakāmvārdam par diviem zaķiem sekmīgi savieno gan darbu uz savas zemes, gan arī ceļu būves firmā. Kad prasa apstākļi, sēžas pie jebkuras ceļu tehnikas stūres, bet par lauksaimniecības tehniku nemaz nav ko runāt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa saimniecības īpašumi, kas pārsniedz pussimta hektāru, ir orientēti uz graudu ražošanu. Ar lopiem dzīvesbiedri Suveizdas neaizraujas, tos audzē tikai pašu vajadzībām. Šo gadu ienākumu ziņā viņi uzskata par viduvēju.

Negaidot sarunā noskaidrojās, ka šīs ģimenes divām paaudzēm ir tieša saikne ar Daugavpili. Pirmkārt, ģimenes pavarda sargātāja Skaidrīte strādā par grāmatvedi... pilsētas domē. Otrkārt, turpat ģimnāzijā mācās meita Sa-nita un dzīvo dēls Edgars ar ģimeni. Ēvalds ne bez lepnuma sacīja, ka viņam esot mazdēls Normunds.

Lūk, tagad arī prāto: vai Suveizdas ir pilsētnieki vai laucinieki? Skaidrību radīja Anastasija Platace: “Protams, laucinieki! Viņi visi, vecāki un bērni, lieku stundu nepaliek Daugavpilī — savā viensētā pavada visas brīvdienas. Sabiedriski, inteliģenti, autoritatīvi cilvēki, apmeklē tautas namā rīkotos pasākumus.”

Jau mašīnā pagasta vadītājs sniedza man pēdējo vērtīgo norādījumu: “Neaizmirsti uzrakstīt par Ēvaldu — cilvēks ar atklātu dvēseli, izpalīdzīgs. Bez viņa mums neredzēt uzvaras valsts mērogā.

Pēdējās uzvaras cena ir ļoti augsta: 20000 latu ceļu uzturēšanai. Izvaltā “Ezerzemes” korespondenti ir ļoti bieži viesi, un jebkurā gadalaikā mēs vienkārši varam nokļūt līdz visattālākajām viensētām. Mēs skaidri zinām, ka pagasta pašvaldības aizmirsto stūrīšu te nav.

Aleksejs GONČAROVS