Sakopts pagasts — dāvana Latvijai

Atzinības raksts Kārlim Sprūģim par lielo izturību un pacietību grūtajā zemnieku darbā, par naturālās saimniecības saglabāšanu konkursā “Sakoptais Latvijas pagasts” izrādījās liels pārsteigums. Nepiepildījās mūsu cerības sastapt Kārli mājās, iepriekš nebrīdinot par savu vizīti. Izrādās, zemniekam arī lietus netraucēja rīta pusē iziet no mājas, lai apciemotu tuvumā dzīvojošo māti un palīdzētu veikt dažus darbus. Franciskai rit 87 dzīves gads, dēla atbalsts ir ļoti nepieciešams, lai gan nekādu lielu saimniecību viņa vairs netur — kūtī vien pāris rukši.

Saņemt balvu — glīti ierāmēto Atzinības rakstu un jaunu tūju — Kārlis devās uz paša mājām. Ātri pārģērbās goda drānās, un svinīgā ceremonija, kuru pavadīja fotoaparāta klikšķi un zibspuldzes uzliesmojumi, varēja sākties.

J. Japiņš: “Šī balva tev, Kārli, pienākas par to, ka esi saglabājis mūsu senču saimniekošanas veidu, kuri visu darīja ar zirdziņu un savām rokām. Tā šodien ir liela vērtība, par to tev liels paldies. Novēlam daudz veselības, izturības un turpini strādāt! Dāvanā ir tūja, kuru iestādīsi un audzēsi par piemiņu.”

Priekšsēdētāja novēlējums nācis laikā un vietā — šogad Kārlis uz četrām dienām nokļuva slimnīcā. Kopumā veselība līdz šim nav pievīlusi, cerams, ka arī turpmāk viss būs labi. Zemniekam vienkārši nav laika slimot, jo Kārlis dzīvo un saimnieko viens pats. Visgrūtāk klājas siena sagatavošanas un ražas novākšanas laikā, kad dārga katra minūte. Zemnieks atklāti pasaka, ka atrast godprātīgus palīgus bezmaz neiespējami — cilvēki nodzērušies. Pagasta padomes priekšsēdētājs piebilst, ka pašreizējā pabalstu piešķiršanas sistēma šo sērgu tikai veicina.

Apbrīnojami, ka Kārlis gandrīz visu spēj paveikt tikai ar zirgvilkmes agregātiem, strādājot zem klajas debess jebkādos laika apstākļos. Cits nelabprāt sēžas pat traktora kabīnē, par labāku atzīstot slīkšanu alkoholā, kas ved uz galīgu degradēšanos. Kārļa zemnieku saimniecība “Ceļmalas” būtu jāuzskata par interesantu tūrisma objektu, kurā var iegūt kaut nelielu priekšstatu par mūsu tēvu tēvu dzīvesveidu un saimniekošanas metodēm. Katram gadījumam piebilde tiem, kas tūrismā saskata vienīgi komfortu — jums te nav ko meklēt! Kārlim tūrisms gan ir vienaldzīgs, viņš dzīvo savu dzīvi un ir pateicīgs visaugstākajam, ka spēj pats sevi uzturēt un par māti parūpēties. Pienkopība, aitkopība, zirgkopība ir visa viņa dzīve. Kādreiz bija četras govis, tagad palikušas trīs. Šogad realizējis četrus buļļus, audzē 14 aitas gaļai un vilnai, kuru iemaina pret vajadzīgām lietām. Ir trīs zirgi, lai gan pļaujmašīnai, sējmašīnai, kultivatoram pietiktu ar diviem, bet trešais zirgs esot rezervē, ja nu kāds lopiņš saslimst. Agrākos laikos Kārlis audzēja un tirgoja kumeļus, bet pēdējos gados pieprasījums pēc tiem zudis, un saimnieks ar kumeļu audzēšanu vairs nenodarbojas. Govis pats slauc ar rokām, lai gan vienubrīd bija plānojis iegādāties saucamo iekārtu, taču tad tam atmetis ar roku. Aitas cērp pats ar prastām šķērēm, jo šo darbiņu pat gribēdams nevienam citam bez vajadzīgās pieredzes uzticēt nevar. Aitas gaļa tagad ļoti pieprasīta, uzpircēju netrūkst. Savukārt zirgi ir Kārļa sirdslieta vismaz 25 gadus, vēl kopš kolhoza “Cīņa” laikiem. Viņš ir apguvis arī ārstniecības augu pielietošanu lopu ārstēšanā, kas reizēm lieti noder, lai dzīvniekam saglābtu veselību.

Savas zemes ir gandrīz 31 hektārs, sešus hektārus zemnieks nomā. Graudaugus sēj tikai lopbarībai, nedaudz — alum. Alus būtībā ir katra gaumes lieta, Kārlis atzīst tikai pašdarināto, kura vārīšanas noslēpumus viņam iemācījis tēvs. Miežus tam vajag izaudzēt, bet apiņu tāpat pilns visapkārt — ņem, cik gribi. Agrāk gan pēc apiņiem brauca pat uz Baltkrieviju.

Pagalmā ir vieta arī mūsdienīgākai tehnikai: kāpurķēžu traktors vairs nekust, bet vecais riteņtraktors T-40 noder, kad kādi darbi patiesi jāsasteidz, jo zirgi visu nepaspēj. Pamatā saimniecības laukos gan tiek izmantoti vien zirgvilkmes agregāti: pļaujmašīna, grābekli, arkli, kultivators, sējmašīna, ar kuru šogad pēdējie sēti rudzi.

Kārlis dzīvo sava vectēva Jāzepa būvētā mājā, kuru tikai apšuva ar ķieģeļiem. Paša Kārļa būvēti ir divi šķūņi, pagrabs, novietne graudaugu kombainam, pirts. Senos laikos prata būvēt, māja stāv labi. Istabu sienas arvien grezno no vectēva mantotās svētbildes, arī pats Kārlis baznīcai neiet ar līkumu. Reti gan sanāk tur iegriezties, bet vismaz lielākajos baznīcas svētkos viņš cenšas būt kopā ar citiem ticīgajiem. Jūdz zirgu līnijdroškā, sēdina tajā savu mammu un brauc pat uz Aglonas baziliku vai Krāslavas baznīcu. Kas attiecas uz pārtikas cenām, tad Kārlis daudz nepārdzīvo, jo viņu tas skar maz. Vietējā autoveikalā iegādājas tikai pašu nepieciešamāko — maizi, cukuru, sāli un dažus citus produktus, jo visu pārējo galdam saražo pats. Pamatā viņš pārtikā lieto pienu un piena produktus. Sviestu sakuļ mamma, viņa sien arī sierus, krējums un piens savs. Kārlis uzskata, ka darba cilvēkam lielas atšķirības starp kolhozu un mūsdienām nav: tolaik modās sešos, lai darbā tiktu laikus, arī tagad jāceļas agri. Tolaik darbadiena beidzās ap pulksten 23, arī tagad dodas gulēt pusnaktī. Vienīgi tagad esi pats sev saimnieks un noteicējs.

Kārlis labi satiek ar māsu Apoloniju, kuras dzīvesbiedrs viņam piepalīdz saimniecībā saspringtākajos brīžos. Viņam arī ir siltas attiecības ar brāli Jāzepu, kuram pašam sava liela un mūsdienīga saimniecība, kas kardināli atšķiras no z/s “Ceļmalas”. Starp citu, tikpat atšķirīgi ir brāļi, lai gan vienā ģimenē kopā auguši. Pagasta priekšsēdētājs zināja stāstīt, ka jau kopš saimniecību pirmsākumiem Jāzepu interesēja motorizētā tehnika, savukārt Kārlis bija zirgvilkmes tehnikas piekritējs, kas visspilgtāk izpaudās, brāļiem meklējot palīdzību remontdarbnīcās.

Juris ROGA