Nostalģija pēc veselā saprāta

Vēl viens apstiprinājums: mēs dzīvojam valstī, kurā uzvarējusi birokrātija, kur tautas, vēl jo vairāk slimu un bezpalīdzīgu cilvēku intereses ir pēdējā vietā. Tirgus ekonomika Latvijas sabiedrībā izraisīja ne tikai sabiedrības noslāņošanos, bet arī morāles, garīgo vērtību zaudēšanu. Pēdējais jaunums: septembrī gada inflācija valstī bija 14,9%! Lai jau varasvīri mierina mūs ar šī rādītāja samazināšanos par 0,9%, taču tas joprojām ir rekordliels Eiropas Savienībā. Augstas cenas ir apstiprinājums tam, ka amatvīriem trūkst kompetences, valstī plaukst korupcija, varas iestādes ir vienaldzīgas pret savu tautu.

Simtiem tūkstošu mazturīgo, pensionāru, invalīdu, bezdarbnieku nomocījušies, gaidot veselā saprāta triumfu. Kāpēc medikamenti bagātajā Anglijā maksā vairākas reizes lētāk nekā nabadzīgajā Latvijā? Vai tikai te neslēpjas viena no atbildēm uz aktuālo jautājumu: “Kāpēc vidējais mūža ilgums mūsu valstī ir 65 gadi, par astoņiem gadiem zemāks par vidējo Eiropas Savienībā?”

Latvijas žurnālisti tagad dara ļoti svarīgu darbu, skaidrojot tautai patiesos krīzes cēloņus, kas aptvērusi visas dzīves sfēras. Neievērojama inflācijas samazināšanās septembrī ir ilūzija. Saskaņā ar CSP datiem cenas mēnesī augušas par 1,1%. Kārtējo reizi sadārdzinājušies pārtikas produkti, sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumu cenas. Maksa par izglītību paaugstinājusies par 18,8, bet apģērbi un apavi kļuvuši dārgāki par 9,8%. Acīmredzot tā tirgotāji mēģina kompensēt pārdošanas apjomu samazināšanos. Patiešām piespiedu ekonomija skārusi vairākumu Latvijas iedzīvotāju. Tarifu pieaugums noslāpēs ne tikai mazturīgos, bet arī likvidēs vidējo un mazo biznesu. Saskaņā ar sociālo statistiku mēnesī 114 firmu paziņoja par savu maksātnespēju. Mēs redakcijā jau redzējām asaras cilvēka acīs, kurš piespiedu kārtā bankrotēja. Lai cik dīvaini tas būtu, valsts ieņēmusi tikai novērotājas pozīciju, pat nemēģinot atbalstīt uzņēmējus kaut vai ražošanas sfērā. Kā sekas — Latvijas importa pazemināšanās par 5% mēnesī.

Aicinājums no augšas “ciešāk savilkt jostas” pārvēršas par tukšiem vārdiem. Ekonomiskā krīze nav skārusi locekļus valsts uzņēmumu padomēs un valdēs, kur mūsdienu partiju nomenklatūra demonstrē neredzētu un nedzirdētu finansiālu apetīti. Salīdzinājumā ar to vienkārši nobāl padomju funkcionāru visatļautība, kura tika atmaskota deviņdesmitajos gados.

Kādu mēs esam uzcēluši pasauli? Spriediet paši: bijušais spīkers Jānis Straume devītajā Saeimā neiekļuva, taču partijas biedri neatstāja līdzgaitnieku nelaimē, iekārtojot mīnusu rekordistu vēlēšanās veselās piecās valsts uzņēmumu padomēs ar gada ienākumu 80105 lati! Diez vai viņš ir apmierināts: bijušais Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Jānis Maršāns septiņos darbos saņem 86612 latu, tāpēc jau viņš ir Tautas partijas biedrs. Taču absolūto rekordu budžeta līdzekļu iegūšanā uzstādījis Zemnieku savienības pārstāvis Kārlis Boldiševičs ar gada ienākumu 108287 lati. Ja tā dzīvotu mūsu zemnieki! Tādu laimīgu partijnieku katra valsts uzņēmuma padomē ir ne mazāk par desmit. Tagad, godājamie lasītāji, jums ir skaidrs, kādiem mērķiem izmantoti jūsu godīgie nodokļu atskaitījumi. Iestājusies krīze ir tā sekas, ka valsts uzņēmumu padomēs skaitās nevis profesionāļi, bet gan partiju ļaudis. Vārdu “strādā” es nerakstīju apzināti. Nav un nevar būt ekonomisko sasniegumu valstī, kur veterinārs vada aizsardzību, agronoms — valsts finanses...

No pirmā acu uzmetiena iepriecinoši ir tas, ka, sekojot Eiropas Savienības norādījumiem, valsts garantē 50000 eiro bankas noguldījumu drošību. Taču rodas jautājums: ja, nedod Dievs, notiks nelaime, kas jau ir bijis mūsu vēsturē, tad no kādiem rezerves fondiem tiks kompensēti milzīgie izdevumi. Vai mums ir drošības spilvens? Budžets arī tāpat plīst un šķīst, pastiprinot tautas nostalģiju pēc veselā saprāta. Mūsu pelēkajā ikdienā tik ļoti trūkst pārliecības par rītdienu.

Aleksejs GONČAROVS