Apzinīga un izpalīdzīga

Augot lielākai, skolotājas profesija meitenes domās atvirzījās otrajā plānā, šodien šķiet, ka viņas aicinājums ir tieši mediķa darbs. Starp citu, no visiem mācību priekšmetiem jaunieti visvairāk interesē tieši ķīmija, bioloģija, latviešu valoda un ģeogrāfija. Pirmajiem diviem ir tieša saistība ar medicīnas jomu, savukārt latviešu valodai un ģeogrāfijai ir cieša saikne ar senu Gunitas hobiju — grāmatu lasīšanu. Papildus grūdienu nākotnes profesijas izvēlē sagādāja mīļotās vecmātes slimība — Gunita viņu kopa līdz pat sirmgalves pēdējai stundiņai. Tieši tajās dienās meitene guva papildus argumentu savai izvēlei, proti, jādodas uz medicīnas skolu, lai iegūtu mediķa profesiju. Jauniete nešaubās, ka medicīnas māsa ir perspektīva un pieprasīta specialitāte, turklāt, kas nav mazsvarīgi, viņai medicīna iet pie sirds. Jaunietes prātā šī ir tikai minimālā programma, protams, viņa vēlētos studēt arī augstskolā. Vai izdosies piepildīt abas šīs ieceres, parādīs laiks. Taču vienu lietu Gunita zina labi: ja kaut kādu neprognozējamu apstākļu dēļ neizdodas uzsākt mācības Daugavpils medicīnas skolā, tad noteikti jāturpina izglītoties vidusskolā. Trīs gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai izlemtu tālāko rīcību. Jāpiebilst, ka mācībās jaunietei sokas labi — zemākā atzīme ir seši un augstākas.

Lai gan meitene ir vienīgais bērns ģimenē, Gunitas rocība ir ierobežota, jo viņas tētis nomiris pirms vairākiem gadiem, savukārt mamma ir tikai mājsaimniece, kura jau ilgāku laiku dzīvo citā pašvaldībā. Viņa gan uztur regulārus kontaktus ar meitu, rūpējas par viņu, bieži atbrauc uz Asūni. Gunitai daudz jāmācās, brīvā laika atliek maz, lai pati dotos ceļā pie mammas. Protams, meitene gribētu būt kopā ar mammu, bet liela ir arī Gunitas vēlme pamatskolas izglītību iegūt Asūnē — skolā, kur mācās visi draugi un draudzenes, kur labi satiek ar skolotājiem un klasesbiedriem. Jauniete izsvēra, ka mainīt skolu nebūtu viņas interesēs, tālab palika dzīvot ar vectētiņu un vecmāmiņu, bet pēc viņas nāves pārvācās pie savas tantes Asūnē. Turklāt šī ir viņas pirmā un pagaidām vienīgā skola. Pagājuši turpat divi mēneši, bet vēl šodien meitenei gadās piedzīvot to dīvaino un neizskaidrojamo sajūtu, kas viņu pārņēma 1. septembrī, apzinoties, ka savā skolā iesācies pēdējais mācību gads un pavisam drīz viņas dzīvē būs kārtējās pārmaiņas.

“Vecvecāku mājā man viss atgādināja par vecmāmiņu, tas bija neizturami sāpīgi,” savu rīcību aiziet no vectēva paskaidro Gunita. “Tante aicināja pie sevis uz dzīvokli, es piekritu. Tantei ir dēls — man brālēns, kurš arī mācās šajā skolā un būtībā man ir kā jaunākais brālis. Lai gan esmu augusi bez brāļiem un māsām, man nepatīk būt vienai, velk kolektīvā. Tālab sadzīvot ar brālēnu nav nekādu problēmu. Skolā darbojos novadpētniecības pulciņā un mazpulkos. Citus gadus biju vēl aktīvāka, bet šogad vairāk uzmanības jāvelta tieši mācībām, jo devītā ir izlaiduma klase. Neslēpšu, gribas ātrāk iegūt lielāku pastāvību, pie kuras pamazām radinājos kopš bērnības. Vienmēr sapņoju ātrāk sākt strādāt un nopelnīt savu naudu, bet līdz šim nebija izdevies šo sapni piepildīt. Kad Nodarbinātības valsts aģentūra sāka organizēt skolēnu vasaras nodarbināšanas pasākumus, biju par jaunu, lai mani paņemtu darbā, bet šogad šāda iespēja pagastā nepastāvēja.”

Citādi darbs laukos ir vienmēr. Kā jau katrs laucinieks, arī Gunita ir izbaudījusi lauku darba augļus. Vecvecāku saimniecībā ir kaza, vistas, suns, kaķis, dārzs. Rūpes par mājdzīvniekiem pilnībā bija meitenes ziņā, bet lauku darbus dalīja ar vectēvu: smagākus veica viņš, vieglākus — pati. Pavasarī visi stādīšanas darbi dārzā bija Gunitas ziņā, jo vecmāmiņa jau bija smagi slima. Arī tantei ir sava, pat lielāka saimniecība — truši, govs, vistas. Līdz mūsu sarunas dienai Gunita savas labvēles saimniecībā vēl nebija paspējusi pastrādāt — tantes dzīvoklī bija nodzīvojusi tikai mēnesi. Sveša tur gan nejūtas, jo agrāk visai bieži nākusi ciemos pie tantes. Vislielākā Gunitas vājība ir grāmatu lasīšana, šo hobiju nav izkonkurējis pat internets: “Datori un internets mani neinteresē tik ļoti, kā citus bērnus. Jau bērnībā man bija liela kāre lasīt. Mana mamma daudz lasa, skatījos uz viņu un lūdzos, lai mani iemāca. Talkā nāca vecmāmiņa, kura iemācīja burtus. Būdama sešgadīgajā grupā, jau patstāvīgi lasīju. Lai kā gribējās, bet nekad neņēmu grāmatu lasīt zem segas ar kabatas lukturīti, jo bija žēl acu. Bērnībā radās redzes problēmas, pirmajos skolas gados man pat liedza lasīt.”

Gunitai patīk grāmatas par piedzīvojumiem, fantastiku, dzīvniekiem, dabu, patiesībā arī visas citas, bet nosauktās — visvairāk. Vidēji mēnesī viņa izlasa ne mazāk par desmit grāmatām, pēc pieticīgākajām aplēsēm — vidēji 150 lappuses katrā. Kaut gan absolūti precīzus skaitļus meitene šodien pateikt nevar, jo nekad nav vedusi uzskaiti. Daudziem viņas lasītkāre izraisīja lielu izbrīnu. Kamēr bijusi maza, tikmēr — nekas, bet, kad paaugās, šad tad bija sajūta, ka aiz muguras kāds pasmīn. Gadījās dzirdēt pat pa kādai neglaimojošai piezīmei. Lai! Toties ieguvums atsver visu: lielāks vārdu krājums palīdz sekmīgāk apgūt latviešu valodas un literatūras stundu vielu, kā arī tas palīdz ātrāk izpildīt uzdevumus tajos priekšmetos, kur daudz jālasa.

“Grāmatu lasīšana man deva ļoti daudz sekmīgām mācībām skolā,” turpina Gunita. “Pie reizes lietderīgi pavadīju brīvo laiku — nebija jādauzās pa ielām, kā to dara tie, kas neatrod sev pielietojumu. Es iegrimu grāmatā tā, ka burtiski iegāju galvenā varoņa lomā un nekas cits apkārt neeksistēja. Bija tā, ka nedzirdēju aicinājumu nākt palīgā arī otro, trešo reizi, līdz kamēr man izņēma grāmatu no rokām — tad es atgriezos mājās.”

Nav cilvēku bez trūkumiem. Pie tādiem gan nepieskaitīsi meitenes vizināšanos uz velosipēda, ko viņa dara ar lielu prieku. Toties Gunita pati apgalvo, ka noteikti nebūs laba pavāre, jo viņai nepatīk gatavot. Tiesa, ja jau ļoti vajag, tad badā gan nevienu nenomērdēs. Par šo tēmu jauniete pat pajoko: “Būs jāapprecas ar labu pavāru, lai pašai nav jāgatavo! Adīšana, tamborēšana arī nav mana stiprā puse. Godīgi sakot — mājturība un sports ir mana vājā vieta. Vieglāk padodas teorija nekā praktiskās nodarbības.”

Neskatoties uz šādu paškritiku, Asūnes pamatskolas mācību daļas vadītājas pienākumu izpildītāja Zita Gražule skolnieci Gunitu raksturo tikai pozitīvi: “Ļoti apzinīga, izpalīdzīga un atsaucīga jauniete, kurai dzīvē nav trūcis grūtību, bet tās tikai norūdīja meitenes raksturu. Man ir liels prieks par viņu!”

Juris ROGA