Trīs gadus viņš bija Jautro un atjautīgo kluba spēlētājs, tagad piedalās amatierteātrī. Un nav liela bēda, ka Molčaļina loma Aleksandra Gribojedova nemirstīgajā komēdijā “Gudra cilvēka nelaime” ir pilnīgi pretēja aktiera raksturam, svarīgs ir kas cits: Jevģēnijs krāj skatuves pieredzi, kas, nav izslēgts, noderēs viņam turpmākajā dzīvē. Turklāt ļoti interesanti ir strādāt režisora Andreja Jakubovska un scenāristes Nadeždas Grebjolkinas darbnīcā.
Krāslaviešu Karpušenko ģimenē ir divi dēli un abi — izcili jaunieši. Savulaik par vecāko, Maksimu, es pastāvīgi rakstīju reportāžās no Varavīksnes skolas. Tagad viņš ir Bredfordas universitātes trešā kursa students un iztiek bez kredītiem, piepelnoties savā augstskolā. Draugi studenti kopā noīrējuši četristabu dzīvokli, kas viņiem mēnesī katram izmaksā 120 sterliņu mārciņu. Lūk, arī iznāk, ka maksa par dzīvokli Anglijā ir zemāka nekā Rīgā. Turklāt vecākais brālis divus gadus pēc kārtas aicināja pie sevis Jevģēniju uz vasaras brīvlaiku. Aizpagājušajā gadā viņš nedaudz piepelnījās, bet pirms gada tikai atpūtās. Turklāt lieliski: kopā ar brāļa draugiem Londonas Vemblija stadionā juta līdzi Krievijas izlases komandai. Krievi vēroja spēli atsevišķā sektorā, bet brāļi Karpušenko bija starp iekarsušajiem angļu faniem. Taču attieksmē pret konkurentiem līdzjutēji uzvedās mierīgi: miglainās Albionas futbolisti uzvarēja ar rezultātu 3 : 0. Par prieku krieviski runājošajiem studentiem Krievijas izlase vēlāk iekļuva finālā — palīdzēja horvāti.
Jevģēnijam ir pilnīgi nopietna attieksme pret sportu: viņš pastāvīgi aizstāv skolas godu basketbola un futbola izlases komandās. Paredzētajā laikā divpadsmitās klases skolnieks atbrauca uz redakciju ar automobili “Mazda”. Savulaik vecāki uzdāvināja auto vecākajam brālim, tagad tas pārgāja mantojumā jaunākajam. Viņš ir ļoti aizņemts cilvēks, lūk, arī uz tikšanos ar mani viņš ieradās pēc skolas angļu valodas konsultācijas. Automašīna ir laba lieta, autovadītāja tiesības Jevģēnijs saņēma pirms pusgada un tagad braukā ar lielu prieku. Paspēt visur — tā ir viņa vadība darbībā.
Nākamais vidusskolas absolvents neslēpj tuvākos plānus: viņš sekos brāļa piemēram. Tajā pašā Lielbritānijā Jevģēnijs jau noskatīja Šefildas universitāti, kur viņu interesē Inženieru fakultāte. Viņa mīļākie priekšmeti ir matemātika un fizika. Apstiprinot teikto, mans sarunbiedrs atzinās, ka rajona olimpiādē bija labākais starp matemātiķiem, bet fizikā ieguva otro vietu, jo pirmā netika piešķirta nevienam. Tagad viņa galvenais mērķis ir nokārtot izlaiduma eksāmenus tā, lai iegūtu augstāko A līmeni.
“Kāpēc Anglija?” es loģiski pajautāju, un mans sarunbiedrs tūdaļ atbildēja: “Pirmkārt, tā ir vecās pasaules pirmā valsts, kur man laimējās pabūt. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Augsti attīstīta valsts, kuru apdzīvo tauta, kas miermīlīgi noskaņota pret atbraucējiem. Tur ir ļoti daudz krieviski runājošo. Otrkārt, Anglijas zemē es izjutu pārliecību par sevi, un šobrīd citas Eiropas valstis mani nemaz neinteresē. Jā, viegli nebūs, taču es sevi gatavoju grūtī-bu pārvarēšanai. Brīvlaikā mēģināju piepelnīties gan Latvijā, gan Anglijā: izdevās. Lai sasnieg-tu mērķi, esmu gatavs uzņemties papildu slodzes. Ja būs ļoti grūti, tad zinu — vecāki palīdzēs. Tēvs strādā par mehāniķi, māte ir juriste. Brālim laimējās studēt ar atvieglotiem noteikumiem, man būs sarežģītāk, taču iespējamie pārbaudījumi mani nebiedē.”
“Ekonomiskajai krīzei ir globāls raksturs. Vai nav bail?”
“Augošā dzīves dārdzība Rietumos mani neapturēs. Galvenais ir iegūt labu izglītību, lai turpmāk varētu cerēt uz veiksmīgu amatu un augstu izpeļņu. Brāļa piemērs mani pārliecina. Sākumā var noīrēt dzīvokli, bet tālāk redzēs, kā būs. Visādā ziņā doma par savu dzīvokli Anglijā man nešķiet utopiska. Man ir daudz draugu, ir arī draudzene Vera, ar kuru iepazinos Lielbritānijā. Viņa ir studente, pagaidām mēs tiekamies Rīgā, kad viņa pārbrauc mājās. Sola, ka pirmo reizi atbrauks uz Krāslavu, kad notiks mana izlaiduma balle.”
Spriežot par mazās dzimtenes tēmu, Jevģēnijs ļoti sirsnīgi atsaucās par pilsētu, kurā viņš piedzimis un uzaudzis. Tagad viņš ir pārliecināts, ka pastāvīgi atgriezīsies Krāslavā, kur dzīvo radi un kur ir daudz draugu. Taču, izvēloties dzīves vietu, viņš vadīsies no materiālajiem apsvērumiem. Viņš jau apzinās sevi vairāk kā Eiropas Savienības pilsoni nekā Latvijas pilsoni, un pilnīgi bezjēdzīgi būtu pārmest to jaunajai paaudzei. Bet mums, vecajai paaudzei, kura uzaugusi aiz “dzelzs priekškara”, atliek tikai izjust skaudību. Atvērtās robežas deva jaunajiem ļoti lielas iespējas. Pilnīgi saprotams, ka pasaulē visu nosaka nauda, tāpēc brīvs cilvēks var izvēlēties to dzīves un darba vietu, kur viņam ir izdevīgāk.
Atvadoties Jevģēnijs pateica: “Mācos gandrīz ar prieku, jo eju uz mērķi. Liela konkurence? Un kas par to: es gatavojos morāli, intelektuāli un fiziski. Mūsu 12. b klasē puse audzēkņu stāsies augstskolās. Dzīve ir skaista!”
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
.jpg)
